Jo labāk aprīkota, jo drošāka 16
“Neviena gājēju pāreja nav simtprocentīgi droša, lai arī cik labi tā būtu aprīkota. Vienmēr pastāvēs varbūtība, ka gājējs vai transporta līdzekļa vadītājs var būt neuzmanīgs vai pārgalvīgs, cilvēku var piemeklēt veselības problēmas, tehniku – tehniskas vainas. 100% drošības garantiju dod tikai gājēju un transporta līdzekļu plūsmu nodalīšana, kas nozīmē tuneļus vai tiltus,” saka ceļu satiksmes negadījumu eksperts Oskars Irbītis.
“Tomēr gan cipari, gan pieredze rāda: jo labāk aprīkota gājēju pāreja, jo lielāka drošība. Protams, tas atkal ir stāsts par finansēm, bet, ja svaru kausos ir cilvēku veselība un dzīvība, par to ir jārunā. Lielākoties gājēju pārejas ir pašvaldību atbildība, tāpēc tuvākajā laikā aicināsim pašvaldības pievērst uzmanību šim jautājumam,” sola Valsts policijas Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieks Normunds Krapsis.
Kā otru lielāko problēmu viņš redz neregulējamas gājēju pārejas pār divām vienā virzienā esošām joslām. Šeit risku rada situācija, kad viens transporta līdzeklis apstājas, lai palaistu gājēju, kurš nepārliecinās, vai apstāsies arī transporta līdzeklis, kas brauc pa blakus joslu.
Rīgā ap 90% pāreju esot labas
Rīgā ir 517 neregulējamas gājēju pārejas, 100 regulējamas gājēju pārejas ārpus krustojumiem un 267 regulējamas gājēju pārejas krustojumos (ja vienā krustojumā ir vairākas pārejas, tās skaita par vienu).
“Visas gājēju pārejas, ko taisām no jauna, atbilst visiem Eiropas un Latvijas mūsdienu standartiem. Vismaz desmit gājēju pārejas ik gadu modernizējam, bet diemžēl visām pārejām uzreiz naudas nepietiek. Domāju, ap 90% pāreju ir labas. Nevienam nepatīk neregulējamas pārejas pāri divām joslām vienā virzienā, kādas ir saglabājušās Lubānas, A. Deglava, A. Saharova, Maskavas ielā. Citur redzam, ka vajag sašaurināt brauktuvi, lai samazinātos transporta līdzekļu ātrums, citur uzlikt vertikālus vai atjaunot horizontālus apzīmējumus,” teic Rīgas domes Satiksmes departamenta Satiksmes organizācijas un kustības drošības nodaļas vadītāja Beāta Dambīte.
Viņa norāda, ka iedzīvotāju lūgumi ierīkot pārejas nereti tiekot noraidīti, jo tiek analizēts katrs gadījums atsevišķi, arī tas, cik tālu ir tuvākā gājēju pāreja, cik liela ir cilvēku un transporta plūsma. Ja ir mazāk par 50 gājējiem stundā, tad pāreja netiekot ierīkota, un ne jau tāpēc, ka grūti uzlikt zīmi un uzzīmēt “zebru”, bet tāpēc, ka retie gājēji uz neregulējamas pārejas jūtas pārāk droši, bet transporta līdzekļu vadītāji savukārt nepierod, ka šajā vietā ir gājēji, un kļūst neuzmanīgi. Pētījumi liecinot, ka šādas pārejas gājējus apdraud vairāk nekā uzmanīga ceļa šķērsošana bez nekādas pārejas. Ja gājēji ir no 50 līdz 300 stundā, tad normāli esot ierīkot neregulējamu pāreju, ja vairāk – tad regulējamu.
Neviena pāreja nav pilnīgi droša
“Protams, jo mazāk neregulējamu pāreju, jo drošāk. Jo vairāk neregulējamas pārejas dažādi aprīkotas un izgaismotas, jo drošāk. Svarīga arī gājēju disciplīna, un tas neattiecas tikai uz skriešanu, piemēram, ļoti bīstami iet līdzās apgaismotai pārejai, kaut kur pa diagonāli – tur, tumsā, veidojas kontrasta zona un transporta līdzekļa vadītāja acīm – tāda kā aklā zona. Protams, nedisciplinētība bīstama ir arī gaišā dienas laikā. Mani priecē, ka pēdējā laikā VAS “Latvijas valsts ceļi” un atsevišķas pašvaldības, veidojot jaunas pārejas, domā par drošību. Lai gājēji ietu tur, kur vajag, uzliek barjeras, bet braucēju uzmanības palielināšanai bez gaismām un zīmēm pirms pārejas nedaudz pamaina joslas virzienu,” saka O. Irbītis. Lielāks risks ir satiksmes intensitāte, ātrums, daudz ceļa zīmju un norāžu, par ko liecina Rīgas statistika – negadījumi notiek lielākoties uz lielajām ielām, bet tas nenozīmē, ka nelaime, šķērsojot brauktuvi, nevar notikt laukos kā, piemēram, Pūrciemā.
2016. gadā Latvijā uz gājēju pārejām bojā gājuši seši cilvēki. Trīs no traģiskajiem negadījumiem notika Rīgā: Daugavgrīvas un Tvaikoņu ielas krustojumā; Daugavgrīvas ielā 77; Dārzciema ielā 63. Trīs negadījumi notikuši citviet Latvijā: Ādažos, Rīgas gatvē 51; Jelgavā, Pasta ielā 51; Rojas novada Pūrciemā.
