Monika Zīle: Kremļa ideologu pārrakstītā vēsture – bīstams strebeklis 21
Nedēļas sākumā Krievijas oficiālo vēstījumu portāli akcentēja sabiedriskās domas pētījumu, kurā 88 procenti šīs valsts iedzīvotāju oktobrī pauduši atbalstu prezidenta Vladimira Putina politikai. Ziņas publicēšana bija uzkrītoši pieskaņota 4. novembra svētkiem – Krievijas Vienotības dienai, un tās svinībām Kremlim uzticīgais politologs Sergejs Markovs jau piešķīris vēsturisku nozīmību. Ne vien tādēļ, ka svētku gājiena kolonnā šoreiz kopā draudzīgi soļoja domes pozīcijas un opozīcijas frakcijas, bet galvenokārt sabiedrības noskaņojuma pēc: tauta arvien stiprāk saliedējoties ap Vladimiru Putinu, kas kļuvis līderis kustībai pret Rietumu vēlmi novest Krieviju līdz politiskam apvērsumam. “Cilvēki jūt Rietumu agresiju,” intervijā ziņu portālam dni.ru sacīja S. Markovs, “un tā veicina augsto uzticēšanās līmeni prezidentam.”
Tādā pašā toņkārtā bija ieturētas Krievijas vadošo politiķu runas 4. novembra mītiņā Maskavā. Liberāldemokrātu vadonis Vladimirs Žirinovskis ar viņam piemītošo ambiciozitāti paziņoja: “Mēs esam pasaules stiprākā, varenākā un labestīgākā valsts.” Komunistu līderis piebalsoja no kreisā spārna: “Nav piedodams Rietumu atbalstītais terors ar genocīda elementiem pret Jaunkrievijas iedzīvotājiem un citur Ukrainas dienvidaustrumos.”
Nekādu pārsteigumu šajā retorikā nav. Kremļa politiķi lielo tribīni izmanto sava elektorāta apkalpošanai, pie reizes nostiprinot vietu varas ierindā. Tās sakārtojumu pārrauga Krievijas prezidents, un viņa teikšana ir milzīga: ja arī pieļaujam, ka V. Putinam uzticīgo procents “pavilkts” uz augšu, tomēr biedējoši lielai tautas daļai tur patīk justies kā planētas izredzētajiem. Lai gan daži komentētāji ironiski nodēvējuši 4. novembra svinības par rubļa zemākās krišanas dienu, šīm balsīm nav daudz sekotāju. Ir attaisnojies Kremļa politikas teorētiķu plāns ar masu saziņas līdzekļu un jo sevišķi varai uzticamo tālrādes kanālu palīdzību radīt valstī psiholoģisko klimatu, kurā cilvēks jūtas komfortabli arī sliktos sadzīves apstākļos.
Pēdējā laikā Krievijas televīzijas kanālu programmās uzkrītoši pieaudzis par zinātniskiem vai “saistošu vēsturi” dēvētu raidījumu īpatsvars. Ekrānā aicinātie dažādu institūtu vadītāji, profesori un akadēmiķi, tuvākas pagātnes un senču hronikās aprakstītus notikumus komentējot, šķietami diskutē, tomēr visas bumbas lido vienos vārtos jeb secinājumā, ka Krievija ir pasaules demokrātijas, zinātnisko atklājumu, apgaismības utt. māte un karognesēja. Piemēram, Ivana Bargā despotisms esot krietni pārspīlēts, jo cars galvenokārt nīdējis tikai augstprātīgus “bajārus”. Turpretī, lūk, tajā pašā 16. gadsimtā par civilizētu uzskatītajā Francijā vienas pašas Bērtuļa nakts laikā dzīvību atņēma trim tūkstošiem protestantu. Arī Staļins masveida lēģeru ideju esot aizguvis rietumvalstu vēsturē, savukārt Krievijas cari citādi domājošos pat lutinājuši trimdās. Jaucot, kā saka, putru un kāpostus vienā grāpī, top ne sevišķi izvēlīgam patērētājam tīkams strebeklis, kurš tā baudītājiem stiprina izredzētības un visatļautības apziņu.
Drīkst, protams, apsmaidīt vienas Kremļa diriģētās tālrādes zinātnieku diskusijas dziļdomīgos paudumus: nuja, Krievijā nav tie labākie ceļi, toties kāds mums deviņpadsmitajā gadsimtā bija zirgu pasta staciju tīkls – lai Rietumi ar tagadējām maģistrālēm pastāv pie ratiem!… Tiešām, izklausās traģikomiski. Taču arī tā var sagrozīt vēsturi. Viss atkarīgs no tā, kam paredzēts iebarot gala produktu tik metodiski pārliecinoši, lai ēdājs būtu gatavs stāties zem prezidenta karoga un klausīt jebkurai pavēlei.
