Notikušajam nebija liecinieku… Kravas auto neapstājās pie “STOP” zīmes un izraisīja smagu avāriju 2
Ceļu Inčukalns–Ropaži un Mālpils–Garkalne krustojums, tautā sauktais Inčukalna krustojums, ir viens no tiem bīstamajiem punktiem, kādu līdzīgu Latvijā ārpilsētās ir daudz. Proti, krustojumā viens no ceļiem ir galvenais, bet otrs aprīkots ar ceļa zīmi “Bez apstāšanās tālāk braukt aizliegts” (“Stop”).
Galvenie avāriju iemesli šādos krustojumos: neuzmanība, ātrums, laika apstākļi, ceļa segums, pat pārliecība par priekšroku (nereti garā ceļa posmā tā ir vienīgā vieta, kur jādod ceļš). Minētajā krustojumā, pēc apdrošinātāju datiem, kopš 2015. gada notikušas astoņas avārijas ar cietušajiem.
2018. gada 18. janvārī pēc septiņiem vakarā šajā krustojumā kravas automobilis “Volvo” nepadeva ceļu vieglajam automobilim “Pontiac Trans Sport”, kura vadītājs gāja bojā, bet kravas auto vadītājs Vitālijs vispirms nokļuva slimnīcā un pēc tam uz apsūdzēto sola Rīgas rajona tiesā.
Notikušajam nebija liecinieku.
Kā tiesā norādīja ceļu satiksmes negadījumu eksperts Oskars Irbītis, avārijas iemesls bijis volvo neapstāšanās pie “Stop” zīmes. Pontiaks ieskrējis volvo kreisajos sānos, notriecot to no ceļa. Rotācijas rezultātā volvo uzkritis virsū pontiakam, to praktiski iznīcinot.
Volvo bremzēšanas intensitāte nav nosakāma, jo tā riteņu pēdas fiksētas, kad tas jau braucis nost no ceļa. Volvo tahometra ieraksti nav tik precīzi, lai uzrādītu ātrumu sadursmes brīdī, bet īsi pirms tā ātrums bijis 65 km/h, un tad sācies straujš palēlinājums. Kad notikuma vietā ieradusies ceļu policija, krustojums jau bijis izbraukāts un izstaigāts, darbojušies glābēji, cietušie jau bijuši aizvesti uz slimnīcu.
Policists tiesā liecināja, ka snidzis slapjš sniegs un vieglais automobilis bijis tā saplacināts, ka nebijusi nosakāma tā marka.
Ieslīdējis krustojumā
“Braucu no Inčukalna uz Ropažiem pēc kravas. Izbraucot sniga, bet ceļi bija normāli, vietām pat tīrs asfalts, mežā gan sniega putra, ap plus vienu grādu, bet braukt bija droši. Apstājos pie dzelzceļa pārbrauktuves – normāli. Nebraucu ātri, nesteidzos. Tuvojoties Mālpils–Garkalnes krustojumam, redzēju zīmes “70”, “Stop”, norādi, ka pēc 250 metriem būs krustojums, sāku piebremzēt.
No līkuma pretim parādījās vieglais automobilis, kad es pēkšņi pamanīju spogulī, ka izslīd piekabe – lai tā nesadurtos ar vieglo automobili, uzdevu gāzi, lai izlīdzinātu gaitu. Tas bija kādus piecdesmit metrus pirms krustojuma,” tiesā stāstīja Vitālijs. Jāpiebilst gan, ka sacītajam par saslīdējušo piekabi un pretimbraucošo automobili nav pierādījumu, ir tikai Vitālija vārdi. Arī minētā it kā pretimbraucošā vieglā automobiļa vadītājs nav atrasts un pratināts.
“Tad es atkal nometu gāzi un sāku bremzēt, pretizslīdēšanas sistēma tarkšķēja, ātrums samazinājās līdz 30–40 kilometriem stundā, bet automobilis nestājās, jo bija slidens. Ar acs kaktiņu pamanīju pa galveno ceļu braucošu automobili. Pēc kādām divām sekundēm bija trieciens sānos. Rēķinu, ka viņš brauca ap 90 kilometriem stundā. Ja būtu 70, tad diez vai manu automobili – 20 tonnas smagu un 18 metrus garu – būtu apgāzis… Slīdēju, apgriezos par 180 grādiem.”
Kad Vitālijs atjēdzies, uzreiz izsaucis Neatliekamo medicīnisko palīdzību un meklējis vieglo automobili. Tas sākumā nebijis atrodams – atradies starp volvo un ceļmalas kokiem. Vieglā automobiļa vadītājs bijis bez acīmredzamiem miesas bojājumiem, bet diemžēl bez pulsa. Vitālijs sagaidījis glābējus, parādījis viņiem, kā atvienot degvielu (tā tecējusi) un akumulatoru. Pēc tam “ātrie” viņu aizveduši uz slimnīcu, jo bijusi asiņaina galva.
Apsūdzētais: “Jā, esmu pārkāpis noteikumus. Daudz esmu domājis, ko darīju nepareizi. Varbūt vajadzēja braukt vēl lēnāk, uz kādiem 20 kilometriem stundā? Bet tajā brīdī man likās, ka ātrums ir atbilstošs ceļa apstākļiem. Arī vieglā automobiļa vadītājam vajadzēja būt uzmanīgākam: domāju, viņš mani neredzēja līdz pat pēdējam brīdim.”
Prokurors Džeralds Pooks: “Jums vajadzēja apstāties pirms “Stop” zīmes!”
Apsūdzētais: “Volvo bija ne jau 20 kilogrami, bet 20 tonnas.”
Prokurors: “Kāds sakars notikušajam ar svaru? Turklāt kravas automobilis ir paredzēts bremzēšanai ar lielu svaru!”
Apsūdzētais: “Vieglais automobilis brauca ātrāk, nekā atļauts.”
Prokurors: “Kāds tam sakars ar to, ka jums bija jāapstājas pie “Stop” zīmes? Pontiaks varēja kaut vai lidot, bet jums vienalga bija jāapstājas.”
Apsūdzētais: “Bet tad sekas varēja būt mazākas… Es darīju visu, lai apstātos. Neiebraucu krustojumā, bet ieslīdēju. Man ļoti žēl notikušā. Pusgadu nevarēju normāli gulēt. Gāju uz baznīcu. Notikuma vietā iededzu sveces un noliku puķes. Lai vieglāk bojāgājušajam un man…”
Tēvs kādreiz braucis rallijā
Tiesas sēdē piedalījās arī bojāgājušā vīrieša pieaugušie bērni, kuriem bija grūti valdīt emocijas. Kristīne norādīja, ka pirms krustojuma bija ātrumu ierobežojoša zīme “50”, kas nozīmējot, ka Vitālijs pārsniedzis atļauto ātrumu. “Tēvs savulaik bija braucis rallijā un autokrosā, ar labām braukšanas iemaņām. Nedomāju, ka kravas automašīnas šoferis pēc gaismām – jo bija jau tumšs – varēja pateikt, ar kādu ātrumu brauca mans tēvs,” tiesā teica meita.
Dēls Arnis atcerējās, ka tēvs viņam bērnībā stāstījis par šo bīstamo krustojumu, kur daudzi skrienot garām “Stop” zīmei, tāpēc tur jāuzmanoties ar tiem, kas brauc pa galveno ceļu. Tēva nāves dēļ dēls bijis spiests atstāt darbu un atgriezties tēva mājās. Ar asarām acīs jaunais vīrietis stāstīja, ka ar tēvu nebija ticies astoņus gadus un tikai īsi pirms traģēdijas sākuši atgūt kontaktus.
Darīja visu, lai apstātos?
Debatēs prokurors uzsvēra, ka apsūdzētā teiktais, ka vieglā automobiļa vadītājs braucis pārāk ātri, tāpēc ir miris, jāuztver kā cinisks. Arī gāzes uzdošana, lai līdzsvarotu piekabes slīdēšanu, bijusi gaužām nepareiza rīcība: labāk tad būtu bremzējis un riskējis ieslīdēt grāvī, nevis triecies virsū vieglajam automobilim.
Vitālija advokāts Jānis Miltuzis iebilda prokuroram, sakot, ka kravas automobiļa vadītājs bremzējis, darījis visu, lai apstātos, un ka galvenais negadījuma cēlonis bijis slidenais ceļš. Advokāts lūdza tiesu noteikt pēc iespējas maigāku sodu, jo apsūdzētais ir pozitīva personība un viņa darbs ir saistīts ar autovadīšanu, no kā viņš gūst ienākumus, lai uzturētu sievu un mazgadīgus bērnus.
Pēdējā vārdā Vitālijs pagriezās pret bojāgājušā bērniem un asarām acīs lūdza piedošanu. Bērni klusēja. Visu tiesvedības gaitu starp apsūdzēto un bojāgājušā bērniem bija strīds: Vitālijs uzskatīja, ka darījis visu iespējamo, lai nenotiktu avārija, bērni – ka nedarīja.
Prokurors lūdza apsūdzētajam trīs gadu cietumsodu nosacīti un liegt transporta līdzekļu vadītāja tiesības uz pieciem gadiem. Tiesnese Baiba Ābele piekrita prasītajam cietumsodam, bet tiesību liegumu samazināja līdz trijiem gadiem.
Bojāgājušā bērnu lūgumu kompensēt bēru izdevumus un samaksāt katram 25 000 eiro morālo kompensāciju tiesa, kā tas jau pēdējā laikā ierasts, atstāja apdrošinātāju ziņā. Ja cietušie nebūs mierā ar apdrošinātāju piešķirto, viņiem paliek tiesības vērsties ar prasījumu civiltiesā.
