Kā bīstamo Čaikovski savalda diriģents Andris Vecumnieks un Liepājas Simfoniskais orķestris? Vērtē Armands Znotiņš 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ar tiešsaistes programmu no koncertzāles “Lielais dzintars” 2021. gada 9. aprīlī noslēdzies Liepājas Simfoniskā orķestra koncertcikls “Simfonija tuvāk”.
Tieši laikā, jo nākamajā nedēļā jau gaidāmas Pētera Vaska jubilejas svinības un viņa gados jaunāko kolēģu darbu pirmatskaņojumi. Taču jācer, ka pēc pārtraukuma Liepājas mūziķi atgriezīsies pie šogad iedibinātā cikla, jo pat bez iespējas to dzirdēt klātienē šīs ieceres īstenojums palicis atmiņā kā sevišķi saistošs, sevišķi nozīmīgs un arī diskutabls.
Pagaidām izspēlētas četras klasiskas partitūras, un Volfganga Amadeja Mocarta, Žana Sibēliusa un Antonīna Dvoržāka opusiem aprīlī pievienojās Pētera Čaikovska Ceturtā simfonija, ko sagaidīju ar īpašu prieku, jo šajā ziņā Liepājas simfoniskā orķestra prioritātes sakrita ar manām.
Piedzīvot Čaikovska simfoniskās mūzikas atskaņojumus ir viena no augstākajām virsotnēm, kas vien koncertprogrammu klausītājiem pieejamas, un tajā pašā laikā šie tik populārie darbi joprojām uzdod nopietnus jautājumus.
Protams, arī šajā kontekstā pirmskoncerta saruna starp muzikologu Orestu Silabriedi un diriģentu Andri Vecumnieku bija īsti gaidīta, un ievērību te pelna kaut vai viena atziņa – no sešām Čaikovska simfonijām vispersoniskākā patiesībā ir nevis pēdējā, “Patētiskā”, bet gan Ceturtā.
Šai simfonijai Čaikovskis arī sniedzis detalizētu skaidrojumu, taču te gan uzreiz jāatceras – visas komponistu piedāvātās programmas mēdz novest neceļos, un reālais stāsts visdrīzāk būs par kaut ko nedaudz citu.
Ceturto simfoniju Pēteris Čaikovskis komponējis 1877. gadā. Tad viņam bija 37 gadi, priekšā vēl opera “Pīķa dāma”, balets “Riekstkodis” un divi no trim klavierkoncertiem.
Bez šaubām, interesanti būtu uzzināt, kādas bija Nikolaja Rubinšteina vai Artūra Nikiša vadītās interpretācijas, toties to iespējams noskaidrot jau attiecībā uz Sergeju Kusevicki, Vilhelmu Furtvengleru, Hermani Ābendrotu. Arī Marisu Jansonu, bet Latvijā pārskatāmā pagātnē Čaikovska Ceturto simfoniju diriģējis Andris Poga, Atvars Lakstīgala un Nikolajs Aleksejevs.
Šoreiz savu muzikālo lasījumu sniedza Liepājas Simfoniskais orķestris Andra Vecumnieka vadībā, un jāpiekrīt diriģenta teiktajam, ka Čaikovska darbu atskaņojumiem nekāds papildu sentimentālisms nav vajadzīgs – Ceturtās simfonijas melodiskajai izteiksmei un tematiskā materiāla transformācijām tāpat piemīt pārsteidzošs bagātīgums, un šī opusa emocionālajai pasaulei tāpat piemīt visdziļākā izteiksmība.
Protams, šādā interpretācijas skatījumā Andris Vecumnieks nav vientuļš – Latvijas koncertzālēs līdzīgus principus īstenojuši arī Andris Poga, Zubins Meta vai Rikardo Muti ar Čaikovska Piekto un Sesto simfoniju, taču 9. aprīļa priekšnesums līdz ar to parādījis, ka šķietami daudz gaišākā Ceturtās simfonijas koncepcija arī fināla apoteozē izklausās stipri neviennozīmīga.
Zināms jau, ka arī šeit atainotā cīņa ar likteni Čaikovska personificētajam cilvēkam ir pārāk nevienlīdzīga, bet Andra Vecumnieka veidotā dramaturģiskā arhitektonika to atklāja sevišķi skaidri – arī pāri liriskajam plūdumam jaušamas trauksmainas ēnas, turpretī fināla imperiālais triumfs šķiet tikpat kontraversāls kā Šostakoviča vai Mālera simfoniju noslēgumi.
Un turpat arī vēl viens novērojums – tieši tad, kad savās lielajās simfoniskajās partitūrās Čaikovskis pauž līksmas un optimistiskas izjūtas, paliek iespaids, ka klausītājs tūlīt sastapsies ar fiziskās realitātes un mentālās apziņas nogruvumu.
Te notiek tas pats, kas ar Gustavu Māleru un Dmitriju Šostakoviču. Čaikovskis ir bīstams ar to, ka atspoguļo pavisam negaidītus emocionālos un metafiziskos pavērsienus. Klausīties Čaikovski vienmēr ir bīstami.
Ceturtās simfonijas atskaņojumā ir ko darīt visiem – no pikolo flautas līdz timpāniem. Iepriekšminēto instrumentu partijas Liepājas Simfoniskajam orķestrim padevās patiešām labi, bet ne vienmēr to var teikt par, piemēram, mežragiem – tembrs pietiekami izkopts, precizitātes pietrūkst.
Līdzās emociju atklāsmēm šis priekšnesums pievērsa uzmanību arī Čaikovska opusa augstajai ritma komplicētības pakāpei, un tā savukārt kļuva par orķestra meistarības pārbaudi – lielākoties muzikālā kopaina arī detaļās sakrita ar Andra Vecumnieka redzējumu, taču citkārt pastāvīgi mainīgajā gleznojumā pavīdēja viena otra plaisa.
Gala rezultāts saucams par labvēlīgu orķestra un diriģenta sadarbībai, kur interpretācija saistīja gan ar krāšņu kopskaņu metāla pūšaminstrumentos un daudzām brīnišķīgām soloepizodēm oboju, klarnešu, fagotu spēlē, gan arī ar stīgu grupas atspoguļotajām un pastiprinātajām noskaņu maiņām un simboliskā vēstījuma metamorfozēm.
Par koncertcikla “Simfonija tuvāk” diskutablajiem rakursiem jau esmu izteicies – kādēļ aiz Sibēliusa tik reti tiek pamanīts Karls Nilsens un citi skandināvi, kādēļ Dvoržāka Devītā simfonija tik ļoti aizēno iepriekšējās astoņas?
Tomēr Liepājas Simfoniskā orķestra aizsāktā programma noteikti jāturpina, kur pat standartrepertuāra ietvaros iespējams atrast konceptuālu un tēlainu pretsvaru Čaikovska skaņumākslai Borodina, Rimska-Korsakova, Balakireva simfoniju veidolā. Protams, izmantošu izdevību atgādināt arī par vēlāku laiku meistariem – Aleksandru Lokšinu, Sofiju Gubaiduļinu un Šostakoviča skolnieci Gaļinu Ustvoļsku.
Visbeidzot, ja Andris Vecumnieks savulaik no aizmirstības izcēla Ādolfa Skultes Otro simfoniju, tad jādomā, ka viņam nekas nebūtu pretī kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri atcerēties arī par citām latviešu klasiķa simfonijām.
Un vēl jau ir Jānis Ķepītis (šajā gadsimtā skanējusi tikai Trešā simfonija) vai Jānis Kalniņš (ierakstos pieejama tikai Otrā simfonija) – ņemot vērā Liepājas mūziķu pastāvīgo aktivitāti latviešu komponistu skaņdarbu iedzīvinājumā, klausītāji var gaidīt vēl daudzus patīkamus pārsteigumus.
