Juris Lorencs: Bīstamā profesija – prezidents 0
Es labi atceros šo vietu. Pārdesmit minūšu brauciena attālumā no Kirgizstānas galvaspilsētas Biškekas centra sākas īsta paradīze – Pamira priekškalnes. Ziedošajās kalnu pļavās dzirdamas vien putnu balsis, sienāžu sisināšana un darbīgo kameņu dūkoņa, pat vislielākajā vasaras tveicē labi saredzamas sniegotas smailes.
Tepat atrodas Koitašas ciems, patvērums katram, kurš vēlas izbēgt no pilsētas kņadas un putekļiem. Tomēr divas dienas, 7. un 8. augustā, šī miera osta pārvērtās par pekli. Tikai otrajā mēģinājumā Kirgizstānas milicijai un drošības spēkiem izdevās aizturēt korupcijā apsūdzēto bijušo valsts prezidentu Almazbeku Atambajevu, kurš bija aizbarikādējies savā ārpilsētas rezidencē.
Uz citu postpadomju valstu vadītāju fona viņa pārkāpumi gan ir visai sīki – it kā esot nelikumīgi ieguvis kādu zemes gabaliņu, mazliet “pielicis roku” pie Biškekas elektrostacijas modernizācijas, izlaidis no cietuma čečenu tautības kriminālo autoritāti. Zinot to, ka Kirgizstāna nav pārāk turīga valsts, šī “pieticība” kļūst saprotama.
Tad kāpēc notikumi Koitašas ciemā tik ļoti piesaistīja pasaules uzmanību? Iemesli ir divi. Pirmais no tiem ir ģeopolitisks. Centrālāzija, kur atrodas nomaļā Kirgizstāna, patiesībā ir stratēģiski svarīgs reģions, kur saduras vairāku lielvaru intereses. Par ietekmi te cīnās Krievija, Ķīna, ASV, Turcija un Irāna, pagrīdē darbojas radikālie musulmaņu grupējumi.
Tepat blakus atrodas nemierīgā Afganistāna, kodolvalstis Pakistāna un Indija. Plaši nemieri Kirgizstānā (turklāt iepriekš tādi jau bijuši) var destabilizēt arī blakus valstis. Otrais iemesls ir ne tik saredzams un tāpēc jo interesantāks. Proti, tas uzdod jautājumus un vienlaikus rada neskaidrības par varas nodošanas mehānismiem postpadomju valstīs. Atambajevs nebija parasts eksprezidents, kurš pēc sakāves vēlēšanās labprātīgi atdod varu politiskā konkurenta rokās, kā tas nesen notika Ukrainā.
Lieta tāda, ka 2017. gada prezidenta vēlēšanās Atambajevs iesēdināja varas krēslā savu uzticības personu, tagadējo prezidentu Soronbaju Ženbekovu. Tomēr tagad abu starpā pārskrējis melns kaķis. Rezultāts – Atambajevs sēž cietumā. Tātad pat visrūpīgāk sagatavotā “specoperācija” ar nosaukumu “Pēctecis” vēl negarantē bijušo valdnieku, viņu ģimeņu, pietuvināto personu, radu, klanu utt. pilnīgu drošību.
Bīstams precedents, iemesls uztraukumam ne tikai Kirgizstānas kaimiņvalstīs Kazahstānā, Uzbekistānā un Tadžikistānā, bet arī Baltkrievijā un Krievijā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka divas nedēļas pirms sava aresta (precīzāk – 24. jūlijā) Atambajevs Kremlī satikās ar Vladimiru Putinu. Un ne tikai satikās, bet saņēma pilnīgu Krievijas prezidenta atbalstu, sava veida neaizskaramības garantiju. Izrādās, pat Putins nav visspēcīgs!
Līdzšinējā pieredze liecina, ka postpadomju valstīs valsts prezidents ir ne tikai iekārojama, bet arī bīstama profesija. Tik bīstama, ka bijušie prezidenti bieži spiesti meklēt patvērumu ārzemēs.
Piemēru cik uziet – neatkarīgās Kirgizstānas pirmais prezidents Askars Akejevs patlaban slēpjas Krievijā, viņa pēctecis Kurmanbeks Bakijevs – Baltkrievijā. Gruzijas reformators Mihaels Saakašvili atradis patvērumu Ukrainā, savukārt šīs valsts “Maidana revolūcijas” gāztais prezidents Viktors Janukovičs bēguļo pa Krieviju.
Bet viskuriozākā bijušo varasvīru bēgšana notika šī gada jūnija vidū Moldovā, kur pēc Demokrātiskās partijas zaudējuma parlamenta vēlēšanās valsti vienā dienā esot atstājuši vairāki simti politiķu, varai pietuvinātu ierēdņu un uzņēmēju ar oligarhu Vladimiru Plahotņuku priekšgalā. Runā, ka viss izskatījies pēc evakuācijas, privātas lidmašīnas no Kišiņevas lidostas devušās uz visām četrām debess pusēm – Maskavu, Odesu, Stambulu un Londonu.
No malas tas varbūt atgādina aizraujošu trillera un komēdijas sajaukumu, tikai ar vienu “bet” – šie notikumi risinās tepat kaimiņos. Tas ir tikai laika jautājums, kad varas tranzīts beidzot sāksies Krievijā un Baltkrievijā.
Šādos brīžos jaunāko laiku vēsturē pa Maskavas ielām jau divas reizes ripojuši tanki, milzīgā valsts atradusies uz pilsoņu kara sliekšņa. Pirmo reizi – 1991. gada augusta puča dienās, otro – 1993. gada oktobrī konstitucionālās krīzes laikā. Patiesībā gan Latvija te maz ko var ietekmēt, vien just līdzi demonstrantiem, kas aizvien lielākā skaitā pulcējas Krievijas pilsētu laukumos. Iespējams, tieši šajos cilvēkos arī slēpjas atbilde uz jautājumu – kas nākotnē notiks ar Krieviju. Un ne tikai ar Krieviju.
