Bīstamā pasaulē: Zane Balčus recenzē filmu “1906” 0
Režisora Gata Šmita filma “1906” jau ar pirmajiem kadriem ieved revolucionāru notikumu epicentrā, radot dramaturģiski spriegu sākumu vēstījumam, kurā būs gan spriedze, gan neliela deva humora, gan arī romantika. Ar šo darbu arī noslēdzas Latvijas valsts simtgades filmu programma, kuras lielais apmeklētāju skaits liecina par skatītāju labvēlīgo vērtējumu un interesi par vietējo kino. Ceru, ka citām šogad un turpmākajos gados Latvijā uzņemtām filmām izdosies saglabāt skatītāju uzticību, lai arī bez vienotā zīmola “LV100”.
“1906” ir Gata Šmita otrā pilnmetrāžas filma, sekojot aiz pozitīvu vērtējumu saņēmušās debijas pilnmetrāžā – “Seržanta Lapiņa atgriešanās” (2010), kura no jaunās filmas atšķiras gan ar vēstījuma laikmeta izvēli, gan žanru.
Filma ir kriminālžanra darbs, kurā spēcīgi ieskanas arī melodramatiskā nots (vēl pirms tam Šmits uzņēmis vairākas īsfilmas un vienu no segmentiem četru režisoru pilnmetrāžas kopdarbā “Vogelfrei” (2007)).
Savukārt scenārija līdzautores Martas Elīnas Martinsones vārds tikko kā izskanējis vairāku notikumu kontekstā – Martinsone 2018. gadā saņēmusi labākās studentu filmas balvu nacionālajā filmu festivālā “Lielais Kristaps” par darbu “Viesturs Kairišs iznāk no meža” (2018), kā arī bijusi scenārija līdzautore Alises Zariņas debijas pilnmetrāžas filmai “Blakus” (2019).
“1906” nav tapusi kā oriģināldarbs – filmas pamatā ir Ingas Rozentāles luga “1906. Trakāk vēl kā piektā gadā”, kuru 2009. gadā Šmits iestudēja Nacionālajā teātrī.
Izrādes (tās aprakstos tika uzsvērts, ka tā ir bilingvāla izrāde (pie valodas aspekta filmas kontekstā vēl atgriezīsimies)) centrā bija jauna dzejniece, kura multikulturālajā, bohēmas un dumpiniecisku noskaņu caurvītajā Rīgā veido savu, tā brīža sabiedrībai izaicinošu ceļu, pamazām nonākot revolucionāru notikumu vidū.
Filmā dzejniecei Violetai arī ir būtiska vieta varoņu kopējā zīmējumā, bet šeit tā vairs nav notikumu centrā. Vairāku lomu atveidotāji piedalās abos darbos, lai arī ne vienmēr tajās pašās lomās – Kaspars Zvīgulis gan filmā, gan izrādē ir vienā – grupas stratēģa Oratora – lomā, bet, piemēram, Gatis Gāga dažādās lomās.
Multikulturālisms un latviešu valodas vēl nenoslīpētais formāts filmā spilgti atainots varoņu dialogos, kuros mijas vācu, krievu un latviešu valodas vārdi, dažādi latviešu vecvārdi, kuri mūsdienu sarunvalodā vairs netiek izmantoti.
Pie šāda valodas lietojuma jāpierod, taču šāda apzināta spēle pastiprina laikmeta stilizāciju, kurā būtiskais ir nevis rekonstruēt pagātni, bet gan radīt filmas māksliniecisko realitāti, kura ir tikai parafrāze par kādreiz, iespējams, notikušo.
Filmas vēstījumā tiek savīti vēsturiski notikumi ar izdomātiem, tajos brīvi iesaistot literāro – lugas un scenārija – materiālu autoru radītos personāžus.
Uzbrukums muižai filmas pašā sākumā iezīmē tās galveno varoņu pretējo nostāju pret valdošo kārtību. Viņi – neliela sociāldemokrātu aktīvistu grupa – vēl arvien ir gatavi cīnīties, lai arī viņu rindas kļūst arvien tukšākas un cīņas mērķis aizvien sarežģītāk sasniedzams. Uz darbību orientētais vēstījums tālāk pāriet rimtākās epizodēs, kurās vairāk atklājas varoņu raksturi, pakārtoti notikumu risinājumam.
Romantiskā attiecību līnija starp dzejnieci Violetu (jeb Dafni) (atveido Inese Pudža) un galveno varoni, grupas aktīvākā darba veicēju Pelēko (Mārtiņš Kalita) ienes liriskāku noskaņu, kuru atkal nomaina spriegas ainas Felzera rūpnīcas kases aplaupīšanas, tad – slimnīcas epizodē un filmas finālā.
Sākotnēji filmas dramaturģijā dominē vīriešu varoņi, bet pamazām arvien izteiktāka arī sieviešu klātbūtne – jo īpaši Violeta, nelielā lomā arī Inese Kučinska – Barona (Gatis Gāga) sieva.
Aktieru kombinācija bijusi ļoti veiksmīga – gan galvenie tēli Kalitas, Zvīguļa un Pudžas atveidojumā, gan Toma Auniņa un Laura Dzelzīša varoņi.
Ekscentriskā izdevēja Dancīša lomā ļoti iederīgs ir režisors Vladislavs Nastavševs, kurš tā laika mākslinieku bohēmas nosacīto vidi papildina ar sava reālā tēla veidolu.
Filmas tonalitātē būtiskas ir tumšās krāsas, pastiprinot tās vēstījumā ietverto pagrīdes darbību slepenību, nepieciešamību rīkoties tālu prom no varas pārstāvju acīm, kā arī pilsētas naktsdzīves izklaides (mākslinieks Rūdolfs Baltiņš, operators Jurģis Kmins).
Ar salīdzinoši nelieliem līdzekļiem, izmantojot rūpīgi izvēlētas darbības vides, diennakts posmus un uzsvaru uz varoņu izteiksmēm, panākts tas, ka nav nepieciešami plaši masu skati revolucionāru notikumu atspoguļošanai, lai radītu vajadzīgo iespaidu, kādu varētu sagaidīt no šādas tematikas un žanra filmas.
Filmas veidotāju izvēle – veidot darbu par laiku pēc aktīvākajiem 1905. gada notikumiem un koncentrēties uz nelielu aktīvistu grupu – mudina reflektēt ne tik daudz par šo konkrēto notikumu vēsturisko nozīmi, cik par cilvēku rīcības motīviem un pārliecību noteiktu apstākļu iespaidā, kā arī par cīņas bezjēdzību, kurā tik daudziem jāiet bojā.
Lai arī filmā atainotie notikumi nav tādi, kas noteikuši tālāko vēstures gaitu (par tādiem parasti veidotas tik daudzas filmas), “1906” ar klasiskiem izteiksmes līdzekļiem aizved laikmetā, kurā vērtība ir cilvēciskums un uzticība, un dara to ar azartu un spēles prieku.
“1906”, spēlfilma, Latvija
Režisors un scenārija autors Gatis Šmits, scenārija līdzautore Marta Elīna Martinsone, filmas pamatā – Ingas Rozentāles luga, operators Jurģis Kmins, mākslinieks Rūdolfs Baltiņš, dekorāciju mākslinieks Mārtiņš Straupe, koncepta māksliniece Baiba Baiba, videoefekti – Romain Bourzeix, Māris Bergs, komponists Rihards Zaļupe, skaņu režisori Ernests Ansons, Verners Biters, kostīmu māksliniece Keita, grima māksliniece Zane Žilinska, producenti Reinis Kalviņš, Gunda Bergmane (“Film Studio Tanka”).
Lomās: Inese Pudža, Mārtiņš Kalita, Kaspars Zvīgulis, Gatis Gāga, Toms Auniņš, Kaspars Dumburs, Inese Kučinska, Vladislavs Nastavševs, Lauris Dzelzītis, Mihails Samodahovs u. c.
Seansi: kinoteātros visā Latvijā.
