Bīstamā nostalģija 0
Varbūt tas ir vecums, varbūt kaut kas vēl trakāks, es domāju, klausoties dažu labu kādreizējo atmodas gadu taisnības cīnītāju. It kā būtu atmagnetizējusies viņu kompasa adata. It kā grieztos kāds melns atvars un rautu iekšā pat peldēt pratējus.
Tiem, kas mūslaiku ļaunuma sakni meklē ārpus Latvijas un savas tautas, ir kaut kas kopējs ar tā saucamajiem melnajiem arheologiem – viņi samaitā liecības. Un arī savu vārdu. Būtu bezgala skumji, ja arī Latvijai rastos savi depardjē. Tiem, kas ir piedzīvojuši padomju laikus, bet šodien skumst pēc demokrātijas, kādu kaimiņzemēs ievieš Putins un Lukašenko, gribas uzdot dažus jautājumus.
Vai jūs atkal vēlaties balsot par vienu partiju, iet varas, nevis sirdsapziņas organizētās demonstrācijās, vicināt viltus mīlestības izplaucētus zarus un saukt: “Lai dzīvo!” Vai jau ir apnikusi ticības, domas un vārda brīvība un gribas just dūri zem deguna un baiļu elpu pakausī? Kur jūs visus šos divdesmit gadus bijāt un ko darījāt, lai Latvijā neiesakņotos netaisnība un nabadzība? Varbūt šodien mēs sēžam peļķē, pateicoties jūsu dīvainajai lojalitātei? Jo reizē ar valsti kā mūžīgie varas pavadoņi dzimst arī jauni meli un jauna liekulība.
Vēl pavisam nesen Amerika un Eiropa, no kurienes, jūsuprāt, tagad Latvijā nākot viss sliktais, jums nozīmēja brīvību. Jūs labprāt pieņēmāt gan to valstu valdību, sabiedrisko organizāciju, gan tur mītošo tautiešu dāsnos ziedojumus un baudījāt viņu viesmīlību.
Kā gan zemeslode varēja tā sašķiebties, ka viss pasaules ļaunums pēkšņi satecēja tajā pusē un nekā vairs nepalika šeitan? Kad jūs pēdējo reizi esat veikuši savas sirdsapziņas auditu, lai noskaidrotu, par cik procentiem ir palielinājies jūsu egoisms un mazumā gājusi mīlestība?
Var saprast to cilvēku nostalģiju pēc kādas stingras rokas, kuri padomju laikā kalpoja par šīs rokas pirkstiem un baudīja varas labumus. Var saprast arī tos, kas ar mātes pienu ir iezīduši padomju ideoloģiju, un tos, kuriem nosliece uz mūžīgo īgšanu nav atkarīga no politiskās iekārtas un laikmeta gara. Runa nav par viņiem. Runa ir par tiem, kas uzturēja uguni mūsu cerību un ticības ugunskuros, par tiem, kas cēla reālās barikādes, pieveda malku un gādāja dienišķo maizi. Kas šodien notiek ar viņiem, un kam viņi pieved malku?
Jā, mēs pazaudējām modrību. Bet ne jau vēl kādas jaunas partijas dibināšana dziedinās Latviju, tas tikai vēl vairāk mūs sašķels un novājinās. Esošās ir tā sastāvējušās, ka jāspiež ciet deguns. Saprotams, visiem gribas sākt tīrā vietā, no baltas lapas, bet kaut kā nesanāk, jo neviens nav pilnīgs un katram ir savs melnumiņš. Tomēr, kamēr esam dzīvi, ir iespēja attīrīties. Prātā nāk Māra Čaklā rindas: “Vēl tavs Hārons / pār upi nav atīries – / attīries, attīries, attīries!”
