Monika Zīle: Bīstamā blakne 3
Vācijā kancleri Angelu Merkeli atbalstošie politiķi nepārtrauc apgalvot, ka viņu valstij bēgļi nozīmē darbaspēka resursu, bet pie mums šādu saulainu prognozi pagaidām neatļaujas pat kvēlākie “velkamisti”. Lai gan atsevišķās nozarēs Latvijā vērojams darbaspēka trūkums, daudzi apstākļi, valodas apgūšanu ieskaitot, liedz risinājumu saskatīt patvēruma meklētājos. Turklāt dažās jomās mūsu valstī tik zems atalgojums, ka vērojams paradokss, nodarbināto ģimenēm pavisam likumīgi iekļaujoties trūcīgo pulkā. Vārdu sakot, trūkst iemesla optimismam, ka patvēruma meklētāji Latvijā sekmēs strauju ekonomisko uzplaukumu arī tad, ja šeit ieradīsies vien kvalificētie un strādātgribošie, kas visnotaļ nereāli. Ticību straujai svešinieku integrācijai mazina daudzi cauri politkorektuma žogam izlauzušies fakti par vēlmi uztiept savu kārtību mītnes zemē un citu negāciju izpausmes. Atbildīgie par bēgļu uzņemšanu Latvijā gan cenšas radīt iespaidu, ka procesus kontrolē un sabiedrības uztraukumam nav pamata. Tomēr Drošības policijas (DP) pēdējā laika, teiksim tā, stipri piesardzīgās atgādnes iedzīvotājiem uzmanīties no savādas uzvedības indivīdiem liek domāt par jau skaidri redzamām patvēruma meklētāju straumes radītajām blaknēm.
Pirmajā vietā, protams, ir musulmaņu radikāļu terorisms. Lai gan tā sētās briesmas, paldies Dievam, līdz šim Latviju nav skārušas, pilnīgas drošības sajūta acīmredzot pieder pagātnei. Kaut arī sabiedrībā visnotaļ cienījami ļaudis apgalvo, ka daži simti svešzemnieku Latviju neapdraud, pagājušās nedēļas izskaņā notikušais patvēruma meklētāju atbalstītāju gājiens uzrādīja kādu ar bēgļu integrāciju saistītu valstij bīstamu un pagaidām skaļi nenosauktu blakni. Proti, radikālā aktīvista Aleksandra Giļmana klātbūtne šajā pasākumā nebija nejauša. Kaismīgais neatkarīgās Latvijas nīdējs un publisks pulgotājs pat negrasījās slēpt, ka bēgļos saskata resursu krievvalodīgo kopienas papildinājumam. Domāju, gluži tukšā vietā šīs cerības viņš neaudzē un, pilnīgi iespējams, Giļmana un domubiedru rīcībā jau ir stratēģija patvēruma meklētāju “pieradināšanai”. Neba dzejnieka Puškina daiļrades dzīlēs ielūkoties viņus aicinās vai pasaulslavenus krievu mākslas šedevrus rādīs… No saknēm atrautie un apjukušie Giļmana kunga mazliet panīkušajai un retoties sākušajai draudzei ir ļoti kārdinošs kumoss. Ar ļaudīm, kam no dzimtenes līdzi nāk izglītības trūkums un zems likuma bijāšanas slieksnis, viegli manipulēt, izprovocējot nekārtības un pašiem kūdītājiem turoties ēnā. Paveras plašas iespējas stipri nobružātajai krievvalodīgo tiesību aizstāvēšanas kārtij pievienot Latvijai starptautiski adresētus pārmetumus rasismā un tamlīdzīgi.
Gribētos ticēt, ka DP uzmana “Nepilsoņu kongresa” un citu līdzīgu organizāciju aktivitātes patvēruma meklētāju virzienā. Bet valsts drošības pamatu sargiem vieniem pašiem tomēr jaudas pamaz, lai šeit sakņoties izlēmušo bēgļu prātus pa taisno neatdotu Giļmana&Co rokās iegrozīšanai Latvijai nelojālo saimē. Tur šie cilvēki nenonāks vienīgi tad, ja bēgļu programmu īstenotāji un uzraugi darbosies kā īsteni valsts patrioti.
