Biškopjiem un zemniekiem kopīgi jameklē kompromiss 5
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušā gadsimta 90. gados pēc padomju lauksaimniecības sabrukuma biškopji varēja atviegloti uzelpot, jo lielākais drauds – pārmērīga un nekontrolēta pesticīdu lietošana – bija zudis, solot iegūt pilnīgi tīru medu. Bet nu pēdējās desmitgadēs, strauji attīstoties intensīvajai lauksaimniecībai, pesticīdu draudi biškopībai atkal ir atgriezušies. Lauku miglošana ar ķīmisku vielu maisījumiem – herbicīdiem, fungicīdiem un insekticīdiem – gan notiek mērenāk, taču apjomi aug.
Trūkst ķimikāliju ietekmes pētījumu
“Insekticīdi ir mērķtiecīgi veidoti, lai lauksaimniecībā izmantojamajās platībās ierobežotu kukaiņu klases kaitēkļus, bet ķīmiski sintezētie insekticīdi ir nāvējoši visiem kukaiņiem, tostarp arī bitēm, kas pieder pie šīs klases.
Tādēļ, lai nekaitētu bitēm, insekticīdus izsmidzināt drīkst tikai vēlu vakarā un naktī, kad bites ir stropos,” skaidro LLU Lauksaimniecības fakultātes docents un vadošais pētnieks Jānis Gailis, kurš pēta savvaļas bites.
Lai gan ir noteikts, ka to var darīt tikai laikā no plkst. 22 līdz 5, ja vēja ātrums nepārsniedz divus m/s, taču pat ievērojot visus noteikumus, bites var aiziet bojā, jo dažkārt vasarā tās medu vāc pat pēc pulksten desmitiem vakarā un šajā laikā vēl ir ceļā uz stropu, atgādina biškopis Jānis Sulutaurs.
Taču joprojām paliek atklāts jautājums par pārējiem augu aizsardzības līdzekļiem – herbicīdiem un fungicīdiem –, kurus var izsmidzināt arī dienā. Cik lielā mērā tie ir vai nav bīstami bitēm? “Par šādas ķīmijas ietekmi uz bitēm nav informācijas, jo nav veikti laboratoriski pētījumi. Tādēļ īstas pārliecības, ka citi pesticīdi uz bitēm neatstāj nekādu ietekmi, nav.
Tās gan ir tikai aizdomas, ko pagaidām nevar pierādīt ar faktiem. Te runa ir par hronisku ietekmi, kas var izpausties laika gaitā, nevis uzreiz. Papētot vairāk fungicīdu un herbicīdu īpašības, piemēram, LD 50 rādītājus, redzam, ka arī tie var izraisīt bišu mirstību, tikai letālās devas ir vairākkārt lielākas nekā insekticīdiem.
Ja bite apēdīs noteiktu daudzumu šo ķīmisko vielu, viņa tūlīt nobeigsies, ja mazāk – uzreiz nenobeigsies. Bet, kas notiks, ja bite apēdīs simto daļu no letālās devas katru dienu savas dzīves laikā? To neviens nezina.” Uz savu jautājumu atbild Jānis Gailis.
Ziedputekšņu un nektāra vākšana ir tikai viena bites mūža daļa. Vispirms kā cirmenis viņa ēd ziedputekšņus, un, ja tie ievākti kultūraugu laukos, kas tikko apstrādāti ar herbicīdiem un fungicīdiem, tad jau pašā savas dzīves sākumā saņem kaitīgās vielas. Kā tas turpmāk ietekmēs bites darbaspējas un mūžu?
Lai rastu atbildi, gribam veikt šādus pētījumus, sadarbojoties ar Latvijas Biškopības biedrību. Vairākus gadus pēc kārtas esam iesnieguši projekta pieteikumu Latvijas Zinātnes padomei. Diemžēl līdz šim finansējumu neesam saņēmuši, taču ceram, ka kādreiz tas izdosies,” optimistiski noskaņots J. Gailis, piebilstot, ja paveiksies iegūt naudu šādam pētījumam, tad uz rezultātiem nāksies gaidīt daudzus gadus.
Paradokss – pilsētā tīrāks medus
Uģa Mālnieka bites ganās gan Rīgas apkaimē, gan galvaspilsētas pašā centrā – Zviedrijas vēstniecības dārzā, Rātsnama terasē un pat uz Dailes teātra jumta. Tur savāktais medus kā salds suvenīrs tiek pārdots arī teātra apmeklētājiem.
Jauki, bet tomēr māc bažas, cik tas ir tīrs, jo pilsētas gaiss ir piesārņots ar auto izplūdes gāzēm un nereti karstās vasaras dienās veidojas smogs.
“Te nu ir paradokss – pilsētas medus ir tīrāks, nekā pat nomaļās lauku vietās ievāktais, jo pilsētā nav aktīvās lauksaimniecības un bitēm te ir no pesticīdiem droša vide. Esmu domājis par šo fenomenu.
Bite jau nelido un nevāc putekļus, izplūdes gāzes. Viņa aizlido līdz ziedam un sūc nektāru, šajā brīdī tas ir tiešsavienojums – gaiss tur netiek klāt. Salīdzinājumam , sēžot uz soliņa Rīgas centrā un atverot ūdens pudeli, cik daudz gaisa ievelkam dzeršanas laikā?” retoriski jautā Uģis.
“Cilvēki uztraucas par tādām lietām, par kurām nevajadzētu uztraukties. Lielajās Eiropas pilsētās – Parīzē, Berlīnē, Londonā – bišu dravas pastāv jau divdesmit gadus, un veiktie pētījumi apliecina – medus ir tīrs.
Līdz tas nonāk kārēs, notiek vairākkārtēja medus fermentācija, proti, bite, medus nesēja to atdod citai bitei – medus saņēmējai, kura medu ierij savā guzā un tad to novieto šūnās nogatavināšanai. Pēc tam medus vēlreiz tiek fermentēts un filtrēts.
Lai vieglāk saprast, tas ir tāpat, kā trīsreiz destilēt kandžu. Medus ir ļoti veselīgs, izcils pārtikas produkts, un uztraukties par pavisam niecīgu ķīmisku vielu klātbūtni ir muļķīgi,” norāda bitenieks.
Pesticīdi paliek pesticīdi
Lai gan augu aizsardzības metodes pret kukaiņiem, nezālēm un sēnīšu slimībām nepārtraukti tiek pilnveidotas, mēģinot panākt dabai arvien draudzīgāku risinājumu, tomēr pilnībā tās nespēj izskaust kaitīgu blakusefektu parādīšanos.
Pirms vairākiem gadiem žurnālā “Nature” publicētajā zinātnieku pētījumā apgalvots, ka arī jaunās paaudzes pesticīdi, kas stājušies daudzviet aizliegto neonikotinoīdu vietā, varētu būt tikpat bīstami kultūraugus apputeksnējošajām bitēm. Neonikotinoīdi ir veidoti uz nikotīna ķīmiskās struktūras ar mērķi uzbrukt insektu nervu sistēmai.
Pēdējās desmitgadēs tos plaši izmantoja, lai ierobežotu laputis un sakņu kaitēkļus. Pētījumos pierādīts, ka neonikotinoīdi bites dezorientē un padara uzņēmīgas pret slimībām.
Pētījuma līdzautors Harijs Siviters no Londonas “Royal Holloway University” norādīja, ka viens no jaunajiem insekticīdiem – sulfoksaflors – bites nenogalina, bet ietekmē to imūnsistēmu un spēju vairoties, taču neietekmē bišu uzvedību ziedputekšņu ievākšanas laikā.
Atsaucoties uz minēto pētījumu, Kanādas Gulfa universitātes profesors Naidžels Reins uzsvēris, ka nedrīkst samierināties tikai ar neonikotinoīdu aizliegšanu, jāpaplašina visu pesticīdu aizliegumi. 2018. gadā Eiropas Savienības valstis nobalsoja par trīs uz neonikotionīdiem bāzētu pesticīdu aizliegšanu atvērtās platībās, ļaujot tos izmantot vien siltumnīcās.
Pēdējos gados jūtam sabiedrības spiedienu uz augu aizsardzības līdzekļu pielietojuma samazināšanu, atklāj agronoms Rihards Berķis, kurš strādā vienā no lielākajām Latvijas saimniecībām SIA “Uzvara-lauks”, kas apsaimnieko aptuveni sešus tūkstošus hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes.
“Diemžēl bez pesticīdu lietošanas normālu ražu iegūt mēs nevarētu, turklāt, nelietojot fungicīdus, pasliktinātos izaudzēto graudu kvalitāte – pieaugtu mikotoksīnu klātbūtne. Izmantojam tikai oficiāli reģistrētos augu aizsardzības līdzekļus un speciālistu ieteiktās normas, ievērojot to lietošanas noteikumus.
Ar ķīmiju rīkojamies saprāta robežās, jo tā ir dārga un nepamatota izmantošana ir ekonomiski neizdevīga. Tādēļ regulāri apsekojam savus laukus, lai pārliecinātos, vai tajos kaitēkļi nav savairojušies augu attīstībai kritiskā daudzumā, bez vajadzības nemiglojam.” Agronoms teic, ka saimniecības speciālistiem izveidojusies laba sadarbība ar apkaimes biškopjiem – līdz šim pretenzijas neesot saņemtas.
Savukārt Permakultūras biedrības valdes locekle Ilze Mežniece uzskata, ka labu ražu var izaudzēt, arī nelietojot pesticīdus, – to pierādot bioloģisko lauksaimnieku pieredze. “Latvijā un visā pasaulē pret pesticīdiem izturas diezgan vieglprātīgi, neizmantojot integrētās un bioloģiskās lauksaimniecības principus.
Līdz zināmai robežai bez augu aizsardzības līdzekļiem var iztikt.” Eiropas institūcijās ir iesniegts sabiedrības aicinājums līdz 2035. gadam pakāpeniski pārtraukt sintētisko pesticīdu lietošanu, kuru ir parakstījis ap pusmiljons Eiropas Savienības valstu, tostarp Latvijas pilsoņu.
Publicētie “Eurostat” dati liecina – pesticīdu lietošanas pieauguma ziņā Latvija ir otrajā vietā Eiropas Savienībā, jo no 2011. līdz 2019. gadam pārdotais pesticīdu daudzums palielinājies par 54%, taču jāņem vērā, ka par 14% pieaugusi arī lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība.
Tomēr vērojamas pozitīvas tendences – Eiropas Komisija ir publicējusi stratēģiju “No lauka līdz galdam”, kurā paredzēts līdz 2030. gadam samazināt pašreizējo pesticīdu lietošanas apjomu uz pusi, un tuvākajā nākotnē arī Latvijā konvencionālajiem zemniekiem būs jāpārskata savi plāni.
Jāatrod kompromiss
Daugmales biškopis Jānis Sulutaurs ar savu plašo dravu šaipusē uzturas tikai līdz aveņu ziedēšanas laikam. Pēc tam stropi tiek vesti uz dažādām Latvijas vietām, kur viņš ir atradis uzticamus partnerus – zemes īpašniekus –, kuri jau sezonas sākumā var skaidri pateikt, ko savos laukos plāno darīt.
“Īpaši to novērtēju rapša ziedēšanas laikā, kad laikus saņemu saimnieka zvanu, ka naktī viņš miglos lauku, taču arī labības lauku tuvumā zied puķes, un esmu pateicīgs par brīdinājumu. Pat ja uz lauka lietotā ķīmija biti uzreiz nenogalina, tā nojauc orientāciju, un bite var neatrast ceļu atpakaļ uz stropu.”
Jānis uzskata, ka biškopjiem jāatrod kompromiss ar lauksaimniekiem, kuru vēlme pēc lielākām ražām ir saprotama, jo bizness saistīts ar apjomīgām kredītsaistībām un piegādes līgumiem.
“Bites nevar pielāgoties, tādēļ jāpielāgojas mums,” viņš saka. Te vietā atcerēties Alberta Einšteina teicienu: “Ja bites pazustu no Zemes virsas, cilvēce pastāvētu vēl tikai četrus gadus. Ja nebūs bišu, netiks apputeksnētas un izzudīs daudzas augu sugas un līdz ar tām arī dzīvnieki, un beigu galā – arī cilvēki.”
UZZIŅA
Latvijas Biškopības biedrība reģistrēta 1994. gadā, un tā pārstāv 3253 lauksaimniekus. Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem (2018.) Latvijā darbojas ap 3000 biškopjiem, tostarp apmēram 120 profesionāļu (ar vairāk nekā 150 stropiem), kuri aprūpē aptuveni 30 tūkstošus bišu saimju.
Kas ir kas?
Eiropas medus bites ir viena no medus bišu ģints (Apis) sugām. Medus bišu galvenā pazīme ir medus ražošana un uzkrāšana, lai gan tās nav vienīgās bites, kas uzkrāj medu.
Papildu saimes vajadzībām tās ievāc arī ziedputekšņus, veido bišu maizi, vasku un propolisu. Eiropas medus bite ir sastopama gandrīz visur pasaulē. Tās dabiskais areāls aptver visu Eiropu, Āfriku, daļēji Mazāziju un Centrālāziju.
Bite nekad nedzīvo viena, tā dzīvo bišu saimē, kura sastāv no apmēram 20–60 tūkstošiem bišu, kas saskaņoti darbojas. Pilnvērtīgā bišu saimē jābūt triju veidu īpatņiem – bišu mātei, darba bitēm un traniem – tad tā var normāli pastāvēt un attīstīties.
Eksperta viedoklis
Pesticīdu ietekme jāpēta pamatīgāk
Valters Brusbārdis, Mg. agr., pētnieks, Latvijas Biškopības biedrības valdes loceklis: Valsts augu aizsardzības dienests sūkstās, ka trūkst salīdzināmu datu par pesticīdu ietekmi uz vidi, un tā ir ne tikai Latvijas, bet visas pasaules problēma. Mēs, biškopji, esam uzņēmušies iniciatīvu un jau desmit gadus piedalāmies starptautiskā projektā “Coloss”, kurā, anketējot biškopjus, noskaidrojies, ka vidējā bišu saimju mirstība Latvijā ziemā ir 14,3 procenti. Tomēr šajā gadījumā precīzi nevar pateikt, kāds ir bijis patiesais bišu bojāejas iemesls – varroze, citas bišu slimības, bads vai pesticīdu ietekme. Jāsaprot, ka pesticīdu atliekas stropā var nonākt ne tikai ar nektāru, bet arī ziedputekšņiem un ūdeni, ko bites dzer. Esam konstatējuši pat augsnes daļiņas, kas pieķeras bišu matiņiem, tām pārlidojot putekļainus laukus un ceļus. Latvijā ir reģistrēts vairāk nekā simts tūkstošu bišu saimju, un dažās dravās bojā gājusi pat piektā daļa visu saimju, kas jau ir satraucoši, jo Eiropā par kritisko līmeni uzskata 15 procentus. Bet, kā redzams no projekta rezultātiem, bišu mirstība pa gadiem svārstās.
Otrs Eiropas projekts, kurā iesaistījusies Latvijas Biškopības biedrība, ir “Insignia” – tajā ar medus bišu starpniecību tiek veikts monitorings vides piesārņojumam ar pesticīdiem. Iegūtie rezultāti rāda, ka Latvijā vides piesārņojums ar pesticīdiem ir klātesošs. Vidē konstatējamagan atļautu, gan neatļautu (iespējams, tas ir rezultāts akumulācijai vidē) vielu klātbūtne.
Teikt, ka Latvijā kāda drava ir pilnībā brīva no pesticīdu ietekmes, visticamāk, nevar, taču situācija nav arī dramatiska. Intensīvās lauksaimniecības teritorijās bišu saimes atrodas nepārtrauktā saskarē ar lielāku vai mazāku skaitu pesticīdu darbīgo vielu vai to metabolītiem visas sezonas garumā, bet paliek neatbildēts jautājums, kāda ir šo vielu sinerģiskā mijiedarbība bišu saimēs, jo insekticīdu paliekas, kam raksturīgs augsts toksiskums uz medus bitēm, ir konstatētas.
Latvijas klimatiskajos apstākļos medus ienesums stropos notiek no aprīļa beigām līdz septembra vidum, bet visvairāk maijā, jūnijā un jūlijā. Visbīstamākais bitēm ir rapšu ziedēšanas laiks, jo rapsis ir ļoti vērtīgs nektāraugs, taču tiek regulāri miglots. Eiropā ir noteiktas normas, cik daudz pesticīdu atlieku drīkst būt pārtikas produktos.
Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts “BIOR” pēc Zemkopības ministrijas pasūtījuma 2019. gadā analizēja Latvijā ievāktā medus paraugus.
Nosakot 1647 kvalitātes rādītājus, tika secināts, ka tikai septiņi jeb 0,42% neatbilst noteiktajām prasībām. No 20 testētajiem medus paraugiem 16 atrada pesticīdu atliekvielas tādos līmeņos, kas nepārsniedza Eiropas Komisijas noteikto maksimāli pieļaujamo daudzumu – 0,05 mg/kg.
Citiem bišu produktiem – ziedputekšņiem, bišu maizei un vaskam pesticīdu atliekvielu daudzuma norma pagaidām nav noteikta.
