Birža var palīdzēt pārvarēt krīzi. Intervija ar “Nasdaq Riga” valdes priekšsēdētāju Daigu Auziņu-Melalksni 0
Kāpēc pieaugošās ekonomiskās krīzes apstākļos biržas indeksi kāpj un kāpēc krīze ir labs brīdis kritiskam izvērtējumam par dažiem gadiem ilgi nekustinātiem jautājumiem – par to saruna ar biržas “Nasdaq Riga” valdes priekšsēdētāju Daigu Auziņu-Melalksni.
Kā Baltijas un pasaules vērtspapīru tirgi reaģē uz Covid-19 pandēmijas izraisīto ekonomisko krīzi?
D. Auziņa-Melalksne: Kā jau jebkurš neskaidrības periods pasaules ekonomikā un krīzes, arī šis ir radījis neparasti augstu aktivitāti biržās un kapitāla tirgos kopumā. Ir investori, kas vēlas pārdot akcijas par katru cenu, ir tādi, kas pērk. Šajā ziņā Baltija neatšķiras no citām pasaules valstīm.
Arī Baltijā bija vērojama liela tirdzniecības aktivitāte – pirmajā ceturksnī tā pieauga apmēram divas reizes, bet darījumu skaits – pat piecas reizes. Tā kā pārdošanas aktivitāte bija lielāka, tad indeksi kopumā uz to reaģēja ar pazemināšanos. Piemēram, Latvijā “OMX Riga” indekss pirmajā ceturksnī nokritās par 12%, taču šobrīd tirgi ir stabilizējušies un vērojama indeksa augšupeja.
Es arī esmu pamanījis, ka pēdējā mēneša laikā Baltijas indeksi demonstrē augšupeju. Kā tas izskaidrojams?
Pieņemu, ka šī augšupeja izskaidrojama ar to, ka investori Baltijas valstu valdību rīcību uzskata par savlaicīgu un pareizu, kas palīdzēs pārvarēt pandēmijas radīto krīzi.
Kāpēc vispār biržai jādarbojas tik lielas nenoteiktības apstākļos? Varbūt vienkāršāk būtu tās slēgt – galu galā tas daudzus investorus pasargātu no zaudējumiem?
Uzņēmums, atnākot uz biržu, sola saviem investoriem tiesības caurspīdīgā un regulētā veidā pirkt un pārdot vērtspapīrus. Birža ir otrreizējās tirdzniecības vieta, kur satiekas tā brīža pirkšanas un pārdošanas uzdevumi, veidojot biržas cenu. Slēdzot biržu lielas tirgus nenoteiktības jeb krīzes brīdī, kad investoriem tas varētu būt visvairāk vajadzīgs, nozīmētu to pašu, ko uz Covid-19 laiku atcelt ceļu satiksmes noteikumus.
Mūsdienās kaut ko pilnībā slēgt ir grūti. Ja birža nestrādā, tas nozīmē, ka investori var pārdot vērtspapīrus tikai ārpus biržas. Taču tad tiek zaudēta biržas nodrošinātā darījumu caurspīdība un drošība.
Biržas darbības nepārtrauktība ir īpaši svarīga tieši mazajiem akcionāriem, kas šādi var iegūt uzticamu informāciju par tirgiem, akciju cenām un veikt nepieciešamos darījumus – attiecīgi pirkt vai pārdot.
Bieži mēdz teikt, ka krīze ir iespēju brīdis. Taču vai šis apgalvojums ir attiecināms arī uz mazajiem investoriem, tiem, kas gatavi sākt investēt ar nelielām summām, 500–1000 eiro robežās?
Esmu pārliecināta, ka tas attiecas arī uz mazajiem investoriem. Skatoties uz situāciju no investora perspektīvas, krīze nenoliedzami ir brīdis, kad grūti saprast, ko un kad pirkt vai pārdot.
Šī dilemma investoram ir vienmēr, taču krīze to saasina vēl vairāk. Šajā brīdī būtiska nozīme ir priekšzināšanām un izpētei – kuru uzņēmumu krīze skars vismazāk un kādiem uzņēmumiem krīze paver jaunas iespējas. Piemēram, visdažādākā izklaides satura ražotajiem internetā šobrīd ir ļoti labs brīdis, tāpat krīze aktualizējusi pieprasījumu pēc datoriem un dažādām viedajām ierīcēm, ar kurām šo saturu patērēt.
Uzņēmumi šajā nišā piedzīvos akciju cenu pieaugumu, tāpat kā dažādi pārtikas un pirmās nepieciešamības preču ražotāji un tirgotāji – domāju, ka pirmā ceturkšņa rezultāti viņiem uzrādīs ļoti pozitīvus rādītājus.
Ko liecina pieredze – cik ilgs laiks bija nepieciešams vērtspapīru tirgiem, lai atgūtos no iepriekšējās, 2008. gada krīzes?
Kāds laiks pagāja, taču pavisam noteikti var teikt, ka tie investori, kas iepriekšējās krīzes laikā nenobijās un nopirka akcijas, šobrīd ir labi nopelnījuši. Laikā no 2009. līdz 2020. gadam, tātad no vienas krīzes līdz otrai, Baltijas biržu indeksi pieauga vairāk nekā četras reizes, tātad par teju 400%, kas ir ļoti cienījama izaugsme.
Kāda būs krīzes ietekme uz plānotajiem uzņēmumu sākotnējiem akciju piedāvājumiem?
Šobrīd sākotnējo publisko piedāvājumu segmentā kustības ir ļoti nelielas – krīzes apstākļos piesaistīt būtiskus jauna kapitāla apjomus ir grūti, jo investori ir ļoti piesardzīgi. Taču jāatzīmē, ka kopš gada sākuma ir notikušas vairāku uzņēmumu parāda vērtspapīru emisijas, tostarp “Viada LT”, “InMedica”, “Sakret Holdings”, “PRFoods ” u. c.
Turklāt arī krīzes laikā notikušai emisijai var būt lieli panākumi. Kā spilgts piemērs ir “Altum” emitētās papildu obligācijas 20 miljonu eiro apmērā – investoru pieprasījums pēc šiem vērtspapīriem pārsniedza piedāvājumu gandrīz četras reizes. Emisijas mērķis ir ieguldīt šo naudu ilgtspējīgā lauksaimniecībā, un acīmredzot investori uzskatīja, ka šis ir labs brīdis šo obligāciju iegādei.
Tāpat vērojama Baltijas valdību aktīva aizņemšanās – kopš krīzes sākuma Baltijā caur “Nasdaq” izsoļu platformu valdības aizņēmušās jau pusmiljardu eiro – Latvijas valdība ap 100 miljoniem, bet Lietuvas – 400 miljonus eiro. Tas liecina, ka nauda investoriem ir un tie labprāt iegulda aktīvos, kuri šobrīd tiek uzskatīti par labiem un stabiliem. Īpaši to varētu teikt par lielajiem investoriem – pensiju un dažādiem investīciju fondiem.
Šobrīd aktīvi sāk runāt par to, kā un cik ilgi ekonomika atgūsies no krīzes. Kā šim procesam spēj palīdzēt vērtspapīru tirdzniecība un biržas?
Birža ir kapitāla piesaistes platforma. Ja uzņēmumiem ir nepieciešams izaugsmes kapitāls un tie spēj savu nākotnes stratēģiju izskaidrot investoriem pievilcīgā veidā, tad biržā var piesaistīt jaunu kapitālu.
Lielākais Lietuvas enerģētikas uzņēmums – “Ignitis Group” – plāno savu akciju publisko piedāvājumu veikt šā gada otrajā pusē. Vai viss notiks saskaņā ar plānu, to mēs redzēsim, taču kopumā investori jau var gatavoties šim notikumam.
Latvijā uzņēmumiem ir pieejams ES fondu atbalsts finansējuma piesaistei kapitāla tirgos.
Plānots, ka atbalsta programmas ietvaros mazie un vidējie uzņēmumi sekmīgai akciju vai parāda vērtspapīru emisijai biržā saņems līdzfinansējumu līdz 50% apjomā no kopējām sagatavošanās izmaksām. Atbalsts uzņēmumiem tiks sniegts granta veidā, nepārsniedzot 100 tūkstošus eiro akciju emisijas gadījumā un 20 tūkstošus eiro obligāciju emisijas gadījumā. Pieteikšanās ir pagarināta līdz 5. septembrim.
Šī krīze raksturīga ar to, ka dažu dienu laikā pēkšņi ir varēts izdarīt to, par ko pirms tam neauglīgi diskutēts gadiem ilgi. Latvijā šāda problēma ir valsts lielo uzņēmumu akciju daļas laišana biržā – mēs šajā jautājumā būtiski atpaliekam gan no Igaunijas, gan Lietuvas. Vai nebūtu piemērots brīdis, lai aktivizētu diskusiju šajā jautājumā?
Jā, tam var piekrist. Tas būtiski palielinātu darījumu aktivitāti biržā “Nasdaq Riga”, kā arī ļautu nopelnīt investoriem un radītu papildu ieņēmumus valstij pēckrīzes periodā. Lai Latvijas ekonomika sekmīgi un ilgtspējīgi spētu attīstīties, valsts uzņēmumiem, kas orientēti uz izaugsmi un vērtības pieaugumu un kam nepieciešams kapitāls, būtu jāskatās uz akciju laišanu biržā.
Valstij daloties ar līdzdalību uzņēmumu kapitālā un pārdodot daļu no akcijām (saglabājot kontrolpaketi), iespējams piesaistīt attīstības kapitālu, veicināt iedzīvotāju investīciju kultūras attīstību (kā to varam vērot Igaunijā) un iekustināt kapitāla tirgus ekosistēmu, lai arī maziem un vidējiem uzņēmumiem paplašinātu kapitāla piesaistes iespējas biržā.
Šāds solis dotu iespēju pensiju fondiem, kas šobrīd pārsvarā iegulda ārvalstīs, investēt Latvijas aktīvos un nacionālajā ekonomikā.
Un, protams, arī Latvijas iedzīvotāju līdzdalība valsts uzņēmuma kapitālā sniegtu iespēju ieguldīt savus brīvos līdzekļus produktīvās investīcijās, tādējādi veicinot iedzīvotājus domāt par savu nākotnes labklājību un uzņemties par to atbildību.
Ieguvēji būtu ne tikai lielie uzņēmumi – pilnīgi reālistiski ir domāt, ka ārvalstu investori, ieguldot kādā lielajā Latvijas uzņēmumā, izvērtēs arī citas ieguldījumu iespējas, kādas paver tirgus.
Ieguvums no tā būs arī augošiem uzņēmumiem, kas, nonākot biržā, var saņemt jaunu kapitālu un pārvaldības pieredzi.
Piemērs šādai attīstībai ir ļoti veiksmīgais Tallinas ostas sākotnējais akciju piedāvājums, kas atvilināja uz Igaunijas vērtspapīru tirgu daudzus jaunus institucionālos investorus, kuri pēc tam sāka ieguldīt arī citos Igaunijas uzņēmumos.
Vai šajos apstākļos pastāv kādi būtiski riski, kas neļautu laist biržā daļu no valsts uzņēmumu akcijām?
Šis lēmums ir politiķu rokās, un, ja politiķi nevēlas pieņemt šādu lēmumu, tad nekas arī nenotiks. Iespējams, politiķiem ir bail, ka viņi nespēs savu lēmumu laist uzņēmumus biržā izskaidrot sabiedrībai un tādējādi netiks pārvēlēti nākamajās vēlēšanās.
Taču man liekas interesanti, ka kaimiņvalstu politiķi no tā nebaidās – Igaunijā laiž biržā Tallinas ostu, bet Lietuvā – lielāko Lietuvas enerģētikas uzņēmumu “Ignitis”.
Skaidrs, ka Latvijas sabiedrība ir mainījusies, un par tiem riskiem, par kuriem bija runa pirms divdesmit gadiem, kad privatizācija notika par sertifikātiem, pārdodot kontrolpaketi, šodien vairs runāt nevar.
Jebkāda valsts uzņēmumu akciju pārdošana var notikt tikai par reālu naudu. Tāpat ir skaidrs, ka jebkāda valsts uzņēmuma akciju daļas kotēšana biržā varētu notikt tikai ar noteikumu, ka valsts patur akciju kontrolpaketi savās rokās.
Ja vispār runā par riskiem, tad tie drīzāk saistīti ar pašiem uzņēmumiem un to attīstību. Piemēram, vēl pirms pāris gadiem vadība par “Latvijas dzelzceļu” runāja kā par ļoti veiksmīgu uzņēmumu.
Pirms pāris mēnešiem izrādījās, ka uzņēmums ir bezmaz vai uz maksātnespējas sliekšņa un tam vajadzīga valsts palīdzība. No vienas puses, uzņēmums it kā ir atklājis savu finanšu informāciju un to nevar dēvēt par necaurspīdīgu, bet, no otras puses, tāda situācija taču nevarēja izveidoties pāris mēnešu laikā.
Tātad valsts kā akcionārs nav spējusi savlaicīgi saskatīt draudus un atbilstoši rīkoties, lai tos novērstu. Iespējams, ka citu akcionāru līdzdalība uzņēmuma kapitālā būtu šajā situācijā palīdzējusi valstij pieņemt savlaicīgus lēmumus.
Par otru līdzīgu negatīvu situāciju, kas saistīta ar “Rīgas satiksmi”, jau gana daudz runāts.
Krīze ir īstais laiks sākt kaut ko darīt situācijas maiņai. Ņemot vērā, ka jebkura lielā uzņēmuma vērtspapīru laišanai biržā ir vajadzīga nopietna sagatavošanās, kas varētu ilgt gadu vai ilgāk, pieņemot lēmumus šodien, mēs lemjam par rīcību 2021. gada otrajā pusē vai pat vēlāk, pēc krīzes.
Šis ir īstais laiks, lai valsts vēlreiz pārskatītu, kādēļ tas vai cits uzņēmums ir tās valdījumā, kādi ir šo uzņēmumu stratēģiskie mērķi un ar kādiem līdzekļiem šos mērķus iespējams sasniegt. Ja Latvijas mērķis ir ilgtspējīga attīstība un uzņēmumu vērtības palielināšana, tad iešana biržā ir labs scenārijs.
Privātā investora klātbūtne uzņēmumiem liks strādāt efektīvāk un būtiski uzlabos konkurētspēju. Ja politiķu mērķis ir paturēt visus uzņēmumus pilnīgā valsts īpašumā, tad sabiedrībai ir jāgatavojas glābt arvien vairāk valsts uzņēmumu par budžeta līdzekļiem, jo valsts kopumā nav pārāk veiksmīga, pildot akcionāra lomu ilgtermiņā.
