Birmana opera un latviešu mūziķi Igaunijā. Armands Znotiņš vērtē Jūdžina Birmana operu “Russia: Today” 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Daugavpilī dzimušā, Krievijā bērnību aizvadījušā un ASV dzīvojošā komponista Jūdžīna Birmana vārds manam muzikālajam apvārsnim līdz šim bija paslīdējis garām, lai gan latviešu interpreti jau 2013. gadā deva iespēju sastapties ar viņa daiļradi.
Togad Birmans radīja par tviteroperu dēvēto skaņdarbu “Nostra culpa”, kas atspoguļoja ar Nobela prēmiju godalgotā ekonomista Pola Krugmana un Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa intelektuālo un ideoloģisko sadursmi, un pēc pirmizrādes Tallinā šis opuss nonāca arī līdz Rīgai. Septiņus gadus vēlāk, 2020. gadā, Jūdžīns Birmans pabeidza jaunu skatuves darbu – “Russia: Today”, kura pirmizrāde notika 2021. gada 30. septembrī Narvas teātrī “Vaba Lava”, un tagad Latvijas klausītāji var iepazīties ar operas audioversiju un paša komponista sniegto interviju “Radio Klasika” žurnālistam Orestam Silabriedim.
Vienā ziņā Jūdžīns Birmans palicis sev uzticīgs – arī jaundarba “Russia: Today” centrā ir aktuālas sociāli politiskas tēmas, lai ar to palīdzību nokļūtu līdz būtiskām metafiziskām patiesībām, konkrēti cilvēkstāsti ar izteiktu personiskumu un subjektivitāti, lai šādā ceļā izlauztos cauri politiskās mitoloģijas slānim un nonāktu līdz vispārcilvēciskajam.
Un uzreiz jāteic, ka vismaz šajā gadījumā autoram tas arī ir izdevies.
Par operas ieceri teikts: “Izrādes idejiskais pamats ir Krievijas tēls starptautiskos plašsaziņas līdzekļos un vēlme saprast, kas īstenībā slēpjas aiz iedomātiem priekšstatiem par to, kas notiek Krievijā.”
Tādēļ arī komponists šai nolūkā apjautājis gan Krievijas pilsoņus, gan ārvalstniekus, viņu sniegtās atbildes Skots Dīls, Birmana domubiedrs jau kopš “Nostra culpa” laikiem, ietvēris libretā, kas līdz ar to rakstīts četrās valodās – krievu, angļu, somu un vācu; klāt piesaistīti režisors Sergejs Morozovs, producente Tonja Vekslere, skaņu mākslinieks Margo Kelars un videomāksliniece Aleksandra Kareļina, un, ņemot vērā visu iepriekšminēto, skaidrs, kādēļ pirmizrādei izvēlēta Igaunijas robežpilsēta Narva.
Otrs mudinājums noklausīties Jūdžīna Birmana veikumu – pieciem solistiem rakstīto partitūru atskaņo “Argentum Ensemble”, citiem vārdiem sakot, Latvijas Radio kora vokālisti Agnese Pauniņa, Agate Pooka, Rūdolfs Bērtiņš un Vitālijs Stankevičs kopā ar Valsts akadēmiskā kora “Latvija” dziedātāju Zigmāru Grasi, bet izrādes muzikālais vadītājs ir diriģents Aivis Greters.
Šāds salikums uzreiz atgādinājis gan par Aivja Gretera nesenajiem starptautiskajiem panākumiem, gan par Radio kora Nīderlandes un Beļģijas koncertturneju laikā, kad Latvijas koncertzāles ir slēgtas; šāds sastāvs arī atsauc atmiņā Kaspara Putniņa vadīto Radio kora grupu, un būtu interesanti kādreiz salīdzināt arī viņa pārraudzīto interpretāciju ar pirmizrādes versiju.
Taču pirmizrādē Aivja Gretera un koristu sniegums bija guvis vislabākos panākumus – komplicētajā partitūrā, kurā mūziķiem jātiek galā ne tikai ar laikmetīgām vokālajām tehnikām, bet arī ar ekstrēmi plašu diapazonu un intonatīviem lēcieniem, interpreti uzturēja gan mākslinieciskās dramaturģijas apjautu, gan tembru kolorītu.
Brīnišķīgs bija kaut vai Zigmāra Graša basso profondo, un arī pārējie vokālisti krāšņi iedzīvināja savu lomu mūzikas emocionālajā paletē.
Jūdžīns Birmans un viņa līdzgaitnieki atgādinājuši vēl par kādu ar liturģisko mūziku saistītu terminu – panihīdu jeb mirušo piemiņas dievkalpojumu pareizticīgo baznīcā – , un tieši šādu muzikālo atslēgu komponists izvēlējies savu ideju mākslinieciskajam ietērpam.
Tiesa, šeit piemērotāka gan būtu otra panihīdas definīcija bez tik uzsvērtas rekviēma klātbūtnes – svinīgs nakts dievkalpojums, jo dramatiski piesātinātajā Birmana mūzikā traģiskā dimensija tomēr nav galvenā, un skaņurakstā, kura noslēgumu iespējams uztvert gaišākas apskaidrības zīmē, kopumā saklausāms dažādu izjūtu saplūdinājums.
Otrkārt, lai arī vairāki intonatīvie modeļi, piemēram, rečitējošu motīvu un garu, plūstošu kora frāžu mija, patiešām sasaucas ar liturģiskās mūzikas tradīciju arī Čaikovska un Rahmaņinova izpratnē, Birmans tomēr ir mūsdienu komponists ar avangarda estētiku un izteiksmes līdzekļu arsenālu.
Treškārt, šādas ieceres īstenojumā vērojama vēl kāda stilistiskā, konceptuālā, emocionālā pārvirze – libretā ietverto izteikumu raksturs un komponista tiem piešķirtā muzikālā semantika gribot negribot liek domāt ne tikai par tematiskā materiāla daudzdimensionalitāti un vēstījuma polifoniskumu, bet arī par grotesku, tomēr atšķirībā no Šostakoviča Birmanam nekādas ambivalences nav, šeit drīzāk piemērota būtu analoģija ar viņu abu dižā priekšgājēja Modesta Musorgska vienlīdz līdzjūtīgo un objektīvo pasaules skatījumu.
Rezumējot – Jūdžīnam Birmanam izdevies nopietns, profesionāli pārdomāts un emocionāli daudzslāņains darbs, kas noteikti jāatved arī uz Latviju, lai gan tādā gadījumā, pēc paša komponista teiktā, galvaspilsētas klausītājiem drīzāk būs jābrauc uz Daugavpili.
Bez šaubām, opera “Russia: Today” raisa pārdomas ne tikai par Krievijas likteni, bet arī par Latviju un Latvijas kultūrdzīvi – grūti teikt, ko man būs lemts sagaidīt pirmo – Krievijas Republiku ar dzejnieka Konstantīna Baļmonta un komponista Aleksandra Grečaņinova himnu vai Šostakoviča operas “Deguns” un Musorgska “Borisa Godunova” iestudējumus Rīgā, taču Jūdžīna Birmana piemērs ļauj domāt, ka operas žanrā šāda veida novatorisms un aktuālas idejas būtu piemērotas arī latviešu komponistiem. Jādod iespēja gan Platonam Buravickim un Evijai Skuķei, gan Oskaram Herliņam un Annai Ķirsei.
