“Ir vērts maksāt.” Ivetas jaunākā dēla alerģija ievieš pārmaiņas ēdināšanā 5
Ilze Pētersone, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 20 gadiem rūdīto reklāmas speciālisti Ivetu Sondori, tagad Straumi, neviens nespēja pārliecināt, ka reiz mūsu sabiedrībā kļūs svarīgas zaļās idejas. Šodien Latvija, tāpat kā pati Iveta, ir mainījusies.
Jau deviņus gadus viņas ģimenē lielāko daļu pārtikas produktu rotā zaļā ekolapiņa, saimniece saka – ir vērts.
Izvēlas bērnu dēļ
Līdzīgi kā daudzas jaunās ģimenes, arī Straumes par bioloģiski audzētu pārtiku sāka interesēties bērnu veselības dēļ. Jaunākā dēla alerģija, kas sākās tūlīt pēc piebarošanas, signalizēja, ka kaut kas jāmaina ēdināšanā.
Iveta uzķēra tolaik jaunumu – tiešās pirkšanas pulciņu – un iesaistījās.
“Līdz ar pulciņu mainījās mūsu ēšanas paradumi – pārstājām pirkt pusfabrikātus, lielākoties devām priekšroku Latvijā audzētiem, sezonāliem bioloģiskiem produktiem un vairāk gatavojām mājās,” viņa stāsta.
Puikam tas palīdzējis, izsitumi parādījās ar vien retāk.
Tiešās pirkšanas kustība vērsās plašumā, Straumes izvēlējās Rīgas Lapu ielas pulciņu, kas organizēja tikai bioloģiskas pārtikas sagādi. Viņiem bijis svarīgi, ka var uzticēties produktu kvalitātei.
Pērkot visus pieejamos dārzeņus, ko izaudzē Latvijas zemnieki, – sortiments plašs, ja ko gribas vēl, katram ir tiesības nākt ar savu iniciatīvu. Dabūjama arī gaļa, zivis un olas, Iveta parasti iegādājas aitas un vistas gaļu, olas – lielā skaitā, jo dēliem straujās augšanas laiks, tāpēc vienai ēdienreizei aiziet pat visa kastīte.
Piena produkti viņu ģimenē nav lielā cieņā, vīrieši paretam nopērkot pa kādai piena pakai. Tiešajā pirkšanā litrs maksājot lētāk nekā lielveikalā. Pulciņā piegādātajiem piena produktiem atšķiras arī garša, uzskata Iveta.
“Kad sajaucu tomātus ar krējumu, šķiet, esmu atgriezusies bērnībā pie vecāsmammas laukos, kur lielākais gardums sakrājās bļodiņas apakšā – tomātu suliņa ar krējumu!” Ar ekomarķējumu Straumes iegādājas arī bakalejas produktus – miltus, griķus, putraimus u.c.
Grūtāk esot ar augļu izvēli – cik ilgi ēdīsi tikai vietējos ābolus, gribas arī aizjūras apelsīnus, banānus, citronus. Vienu brīdi pirkuši pulciņā no Itālijas vestos apelsīnus, garša laba, taču, papētot vairāk informāciju, radušās šaubas par itāļu biosertifikāta drošumu.
Mānoties arī Latvijā, Iveta zina stāstīt gadījumus, ka dažam ekotirgotājam beidzies sertifikāta termiņš, citam tas izdots pļavai, nevis pārtikai, vai piedāvājumā iekļauti arī kaimiņa audzētie produkti. Tiešajā pirkšanā vieglāk izsekot līdzi godīgai sadarbībai, dažos pulciņos katrai ģimenei ir sava saimniecība, kur tā brauc ciemos.
“Grūtāk apmānīt, kuru tu pazīsti, bet pircējam necelsies roka izmest pārtiku, ja esi redzējis, no kurienes tā nāk.”
Dārgi? Ar ko salīdzina
Straumes nepiekrīt apgalvojumam, ka bioprodukti krietni sadārdzina tēriņus par pārtiku. “Skatoties, ko, cik daudz un kur pērkat. Ja vienīgā iepirkšanās vieta ir lielveikals, maciņš to sajutīs, ja izvēlaties tiešo pirkšanu vai tirgu, cenas kļūst arvien draudzīgākas,” atzīst Iveta.
Viņa var salīdzināt – kopdzīves pirmajos gados ar vīru pierakstījuši kladītē pārtikas tēriņus, nesen tos atradusi un samērojusi ar tagadējiem – atšķirība ap 10–15%.
Gaļa ir viens no produktiem, kuras cena bioloģiski audzētajai ir jūtami augstāka par konvencionālo, taču, ja nepārspīlē patēriņu un saimniece ir prasmīga virēja, arī tā var būt jūsu galdā.
Ivetai no vienas ekovistas, kas maksā sešus eiro kilogramā, sanākot maltīte četrām ēdienreizēm. Viņa spriež, ka gaļu ēst trīs reizes nedēļā ir pilnīgi pietiekami – labi gan veselībai, gan budžetam.
Taupības dēļ sākuši paši cept maizi, jo bioloģiskie kukulīši tomēr sanākot padārgi – mēneša tēriņš ap 30–40 eiro. Ivetai draudzene iedevusi ieraugu un recepti – vakarā jāsajauc visas sastāvdaļas, nav pat jāmīca, un no rīta atliek iešaut krāsnī.
No visiem produktiem tikai cukurs nav bioloģisks, jo pārlieku augsta cena. Arī kafiju Straumes izvēlas parasto, jo līdz šim nav izdevies atrast labu par saprātīgu cenu.
Ietaupīt iespējams, plānojot ēdienreizes, iegādājoties produktus tiešās pirkšanas pulciņos, kas palīdz izvairīties no dažādu, kā Iveta saka, draņķu iegādes, veidojot veselīgu un sabalansētu ēdienkarti.
Līdzās bioloģiskajai pārtikai viņu ģimene seko arī citām zaļām un ilgtspējīgām izvēlēm – cenšas mazāk patērēt, šķiro atkritumus, māju apkurina ar siltumsūkni, brauc ar elektroauto u.c.
“Nesekojam zaļajām idejām par katru cenu, tikai cenšamies, lai aiz mums un pašos nepaliek dziļš ekopēdas nospiedums.”
Iveta novērojusi, ka cilvēku izpratne par bioloģiski audzētiem produktiem joprojām ir dažāda.
“Draudzene pirka tomātus no kādas zemnieces un bija pārliecināta, ka laba manta, taču reiz, ejot garām dārzam, pamanījusi, ka tantei uz muguras miglotājs un kaut ko smidzina uz tomātiem. Vēlāk esot paskaidrojusi, ka tikai pret kukainīšiem, lai neapēd visu ražu, pat neiedomājoties, ka ķīmija varētu būt kaitīga arī cilvēkam.”
Tāpēc Iveta izvēlas pārtiku ar biosertifikātu, lai nevajadzētu uztraukties, ko katra tantiņa dara ar saviem tomātiem.
Recepte
Ivetas iecienītā maizes recepte – pamēģini!
Krūzē ūdens (istabas temperatūrā) ieliek ieraugu, pieber puskrūzi ar dažādām sēklām un samaisa, līdz ieraugs pašķīst. Pieber ¼ glāzes cukura, nepilnu tējk. sāls, tad krūzi rudzu un krūzi kviešu miltu un samaisa.
Paņem 1,5 ēdamk. maisījuma nākamajai reizei un ieliek ledusskapī. Mīklu liek formā, pārklāj ar dvieli un atstāj uzrūgt 8 h.
Liek cepeškrāsnī 200 °C cepties apmēram 1 h.
Eksperta viedoklis
Neiekrist otrā grāvī – nebiedēt ar konvencionālo pārtiku
Lolita Neimane, dietoloģe, RSU pasniedzēja, Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja: “Pētījumi apliecina, ka bioloģiski audzētā pārtika, salīdzinot ar konvencionālo, satur vairāk gan antioksidantu, gan omega-3. 40 gadus pētīts, ka arī bioloģiski audzēta produkta marķējums labvēlīgāk ietekmē domāšanu, taču plašāk par ietekmi uz veselību varētu spriest pēc liela populācijas pētījuma, kāda mūsu rīcībā vēl nav.
Esmu par bioloģiski audzētiem produktiem, valdībai būtu vairāk jāatbalsta biozemnieki, lai viņu produkti kļūtu lētāki un pieejamāki. Taču nevajadzētu nonākt otrā grāvī – biedēt cilvēkus ar konvencionālajiem, ka tie ir slikti, tad viņi vispār pārstās lietot uzturā dārzeņus un augļus.
Latvijā kopumā daudz darāmā, lai mainītu ēšanas paradumus, – jāmāca mazāk ēst gaļu un sāli, sevišķi vīriešiem, un cukuru saturošus produktus. Bērniem par daudz čipsu, saldumu un saldās limonādes, tāpēc dramatiski pieaudzis liekais svars un aptaukošanās. Toties krietni par maz lietojam dārzeņus un augļus.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
