Kā notiks šī jauninājuma ieviešana? 0
R. Krieviņa: Prasību ieviesīsim ļoti mēreni un rāmi, un pirmo reizi LAD kopā ar sertificētājiem šo normu skatīs 2018. gadā. Lauksaimniekiem būs iespēja pierādīt ieņēmumus par diviem gadiem – par 2016. un 2017. gadu, bet iestādes izvēlēsies saimniekam visizdevīgāko un augstāko rādītāju. Trim kultūrām – ķimenēm, koriandram un mārdadžiem – esam pārmainījuši kultūrkodus, turpmāk klasificējot kā laukaugus un samazinot likmi no 399 eiro uz 107 eiro par hektāru, jo šīs kultūras nav kā klasisks ārstniecības augs vai garšaugs, kuram būtu nepieciešami lieli līdzekļi, arī tehnoloģija līdzīga graud- augiem. Par sankcijām. Ja pirmo reizi konstatēs, ka nav šo ieņēmumu, tad būs tikai brīdinājums, otro reizi – 10% atvilkums, un trešajā gadā tie būs 25% no bioloģiskā atbalsta apjoma.
A. Vītola-Helviga: Runājot ar lauksaimniekiem, gadās dzirdēt – jā, pieder tikai daži gaļas lopi, nu nevarēs neko izpildīt. Bet tad atklājas, ka saimniecībā ir arī hektārs zemeņu un ar to gan varēs prasības nosegt. Nākamgad sankcijas nepiemēros, tā ka katram jau tagad jāpadomā, kā dažādot saimniekošanu un kādi būs ieņēmumi nākotnē.
G. Norkārklis: Piebildīšu, ka lēmums par 200 eiro no hektāra uzrādīšanu nav pieņemts pēdējā brīdī, – jau pirms gada bija diskusijas, un arī iepriekšējā periodā saimniecībām bija jāuzrāda ieņēmumi.
Kā šodien sadzīvo bioloģiskais un konvencionālais zemnieks? Bija skaļi gadījumi, kad vienam aiziet bojā bites, jo otrs miglo rapšu lauku, iznākumā seko tiesu darbi…
G. Norkārklis: Ja pabraukā pa Latviju un paskatās, kas notiek ar augu aizsardzības līdzekļu lietošanu, paveras bēdīgs skats. Ir jādiskutē, cik pareizi un atbildīgi konvencionālie zemnieki lieto minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus. Te gan ir uzlabojums – lauku bloku kartēs lauksaimnieki labi var redzēt, ar ko robežojas attiecīgie lauki, un tad var ievērot piesardzību.
Kopumā tagad visur Eiropā tiek ļoti stingri vērtēts, ko biolauksaimnieks dara, kādus preventīvus pasākumus veic, lai piesārņojums nenonāktu viņa laukā. Vai ir iztīrīts kombains vai sējmašīna, ja tas tiek nomāts no cita zemnieka, vai atstāta buferjosla starp konvencionālo un bioloģisko lauku, lai piesārņojums netīšām nenonāktu uz produkcijas. Un šī problēma ļoti grūti risinās, jo patlaban visu atbildību un risku uzņemas bioloģiskais lauksaimnieks. Eiropas līmenī tiek diskutēts, ka to tomēr vajadzētu mainīt un risku dalīt gan konvencionālajam, gan bioloģiskajam zemniekam, jo piesārņojumu tomēr rada konvencionālais. Diemžē pagaidām viss virzās ļoti lēni. Bija plānots vienošanos par jauno regulu panākt Maltas prezidentūras laikā jau līdz jūnija beigām, bet esmu dzirdējis, ka šī versija netiek atbalstīta.
Kāds drīkst būt atliekvielu procents produktā, lai to vē varētu saukt par bioloģisku?
M. Bebris: Nulle. Mēs nododam garšaugus, tiem Holandē veic ķīmiskās analīzes, meklējot herbicīdus, indes, un rādītājam visā jābūt nullei. Gadījies, ka pāris kravas ir nosūtītas atpakaļ, jo analīzēs konstatēti 0,05%.
G. Norkārklis: Problēma nav tikai līdzāspastāvēšana. Ir vē aktuālas lietas, piemēram, biosēklu ražošana, kā arī loģistika. Saražot mēs spējam, bet ne vienmēr kvalitatīvā produkcija nonāk līdz patērētājam.
Elīna, gādājot par produkciju savā veikalā, ko esat novērojusi – vai zemnieki spēj piegādāt tieši to, ko pircējs vēlas?
E. Novada: Mūsu uzdevums ir savest kopā zemnieku un pircēju. Ir skaidrs, ka pircēji vēlas iegādāties visu produktu grozu, tātad vienā veikalā nokomplektēt visu, kas nepieciešams ģimenei. Līdz ar to nevaru izcelt kādu īpašu produktu, kā trūkst vai kas nebūtu pieejams. Tomēr ļoti svarīgi, lai sortiments būtu plašs visa gada garumā, ne tikai sezonā, un – lai precei būtu atbilstoša kvalitāte.
Galvenais jautājums, pie kā mēs strādājam ciešā sadarbībā ar zemniekiem, – lai pircējs saņemtu to, ko gaidījis. Dārzeņus, ābolus vai citus produktus uzglabājot, dažkārt gadās, ka daži sakņaugi var būt sažuvuši, un to ne vienmēr ar aci var redzēt. Daudzi no piegādātājiem ir mājražotāji, un viņiem nav tādu iekārtu temperatūras režīma uzturēšanai kā rūpnieciskajam ražotājam, tad nu gadās nianses, ka garšas ziņā produkti atšķiras no gaidītā. Ja pircējam tomēr ir pretenzijas, saimniecība viņam kompensē preci, bet tas notiek reti. Ja saimniecībai gadās kvalitātes pro-
blēma, mēs dodam otro iespēju un, ja tas tiek atrisināts, sadarbību turpinām. Kopumā saimniecības ir ļoti ieinteresētas sadarbību turpināt.
Tātad var secināt, ka kopumā viss, kas iepriekš biolauksaimniecībā tika plānots, tiek arī pildīts. Tomēr turpmākās attīstības stratēģijas nozarei atšķirībā no konvencionālās lauksaimniecības, šķiet, nav. Vai to vajadzētu? Kaut vai lai jaunajiem būtu skaidri spēles noteikumi.
R. Krieviņa: Šāds plāns drīzāk būtu vajadzīgs pašai nozarei. Līdzīgi, kā ir, piemēram, aitkopībā. Jo nav vairs tie laiki, kad valsts diktēja, kā jāstrādā. Ja nozare domā izstrādāt šādu stratēģiju, tas būtu tikai apsveicami.
M. Bebris: Tā ir sabiedrības izvēle – dzīvot bioloģiski tīri, un tas noteikti ir dārgāk nekā tradicionālā saimniekošana. Nozare grib attīstīties, bet vai var to atļauties? Tādēļ to, kā nozarei attīstīties un cik daudz naudas var tam tērēt, tomēr vajadzētu definēt valstij.
R. Krieviņa: Valsts ir skaidri pateikusi, ka nozare ir svarīga. Piemēram, jau otrajā plānošanas periodā skaidri definēts – 10% finansējuma no lielā attīstības plāna veltām bioloģiskajai lauksaimniecībai. Ja salīdzina ar kopējo investīciju summu – 300 miljoniem, tad 152 miljoni ir puse no visas naudas.
G. Norkārklis: Šogad mums bija kopsapulce, kur nolēmām, ka nepieciešams izstrādāt redzējumu un prioritātes turpmākajiem gadiem. Protams, ņemot vērā kopējo lauksaimniecības politikas attīstību Eiropā, ģeopolitisko situāciju, pieprasījumu, eksportu, produkcijas daudzumu un vē virkni parametru. Jā, šāds plāns noteikti vajadzīgs un mēs kopīgi to izstrādāsim, jo nozares popularitāte aug un būs arvien vairāk saimniecību.
Pilnu 24. maija diskusijas ierakstu iespējams noskatīties “laukos.lv” sadaļā “Bio”
