“Vārpa Agro”. Bioloģiskā saimniekošana ar dāņu kolēģu atbalstu 0
Annenieku pagasta bioloģiskās saimniecības SIA “Vārpa Agro” saimnieki Lauma Gelžine un Vidmants Gelžinis savu ražīgo 240 piena govju ganāmpulku jaunajā novietnē ielaida šā gada janvāra vidū, un tas jaunajiem apstākļiem piemērojās ļoti ātri. Intervijā saimnieki pamato savu ciešo sadarbību ar kolēģiem Dānijā, vērš uzmanību uz samezglojumiem, kas traucē Latvijas lauksaimnieku straujāku izaugsmi, kā arī dalās savā saimniekošanas pieredzē.
– Kāpēc darbojaties ar bioloģiskajām metodēm?
Vidmants Gelžinis: – Mums ir iespējas darboties ar bioloģiskajām metodēm. Zeme ir visapkārt, nevēlamies būt megalieli. Ja strādātu ar konvencionālajām metodēm, līdzvērtīga ienākuma gūšanai būtu jātur 500 slaucamās govis.
Lauma Gelžine: – Mums ir piemērota vieta bioloģiskajai saimniekošanai, nost no lielajiem ceļiem. Arī tiešu robežu ar konvencionālajiem ražotājiem tikpat kā nav. Darba ir vairāk nekā saimniecībās, kas strādā ar konvencionālajām metodēm.
Patlaban ir aizvadīti pieci gadi, kopš darbojamies bioloģiski, tostarp divus gadus bija pārejas periods. Pēc 2020. gada varam no bioloģiskā ražotāja statusa atteikties. Pēdējo divu gadu sausums mūs ir sabaidījis. Paskaidrošu. Konvencionāli strādājot, pavasarī, kad augs mostas, var kaisīt minerālmēslus, augsne pēc ziemas ir mitra. Tad zālīte ir paēdusi. Bioloģiskie saimnieki minerālmēslus kaisīt, protams, nedrīkst. Graudaugi ir vairāk jāecē, jāseko līdzi sējumiem.
V. G.: – Par 90% zinām, ka tomēr turpināsim darboties ar bioloģiskajām metodēm.
L. G.: – Gribētu turpināt strādāt bioloģiski tāpēc, ka ļoti patīk to darīt. Ir interesanti, atšķirīgi no konvencionālajiem saimniekiem. Vēlamies sevi pārbaudīt.
Pēc daudzu saimniecību apmeklējuma Dānijā un Norvēģijā uz bioloģisko saimniekošanu Latvijā, iespējams, raugāmies no cita skatpunkta nekā kolēģi. Vienlaikus gan arī visu laiku mācāmies. Nesaprotam dažas lietas.
Piemēram, bioloģiskie lauksaimnieki Latvijā nedrīkst atragot govis. Ir ES dalībvalstis, kur govis atragot ir atļauts. Mums teic, ka esam pārāk liela bioloģiskā saimniecība. Saņemam netiešu mājienu – kā bioloģiskie piena ražotāji esam pārāk lieli. Vienlaikus inspektori atzīst, ka, piemēram, Dānijā ir 400–450 govju lieli bioloģiskie ganāmpulki.
Mums ir govis bez ragiem un ar ragiem, paldies Dievam, tās ir mierīgas. Ir bijis jādzird par gadījumiem, ka agresīva govs pēc dzemdībām ar ragiem pāršķeļ tesmeni citai sugasmāsai, un par citiem gadījumiem. Patlaban atļauja noņemt ragus ir jāprasa vairākām instancēm. Divas problēmas risinām – sausums, kas ir sāpīgs visiem, un otra ir ragi.
V. G.: – Atragot dzīvniekus varētu uzreiz pēc dzimšanas – ar smēri. Veterinārārsti atrago arīdzan narkozē. Tas ir līdzīgi kā cilvēkam zobu labošana. Mūsu saimniecībā savainošanas risks ir mazāks tāpēc, ka ir brīvā turēšana, mazi un lieli dzīvnieki cits pie cita ir pieraduši. Liela bīstamība ir piesietajā turēšanā un ja dzīvniekus laiž ganībās.
– Kādu šķirņu govis ir ganāmpulkā?
– Dažādu šķirņu: Holšteinas melnraibās, Zviedru sarkanās, Latvijas brūnā, vēl kāda cita šķirne. Bioloģiskās saimniecības priekšrocība ir turēt vairākas šķirnes. Darbojoties ar konvencionālajām metodēm un izkopjot Holšteinas melnraibo šķirni, tā vienmēr dos vairāk piena nekā citu šķirņu govis. Vidējie izslaukumi Latvijā kāpj. Bioloģiskais saimnieks ar saviem izslaukumiem nevar līdzināties ar labākajām konvencionālajām saimniecībām. Mēs no piena pircēja saņemam papildu maksu par taukiem un par olbaltumvielām. Vidējais olbaltumvielu daudzums pienā ir 3,6%, tauku – 4,6–4,7%, somatisko šūnu daudzums – 200 000. Latvijas brūnā dod savu ieguldījumu piena kvalitātes rādītājos. Jaunajā novietnē somatisko šūnu noteikti būs mazāk, jo tajā ir labāks mikroklimats un govīm guļvietās ir smiltis, nevis matrači.
V. G.: – Mums ir īsts piens. Esam iecerējuši šajā gadā celt izslaukumu līdz 8000 kg, vēl pēc gada būtu jāslauc par 1000 kg vairāk.
L. G.: – Ir iespējams slaukt vismaz 8000 kg no govs, jo 2018. gadā slaucām vidēji 7500 kg. Vēlamies savā ganāmpulkā mazāk dzīvnieku, bet cītīgāk piestrādāt pie ģenētikas un barošanas.
– Kādus zālājus audzējat?
V. G.: – Vismaz 20–30% ir tauriņzieži, stiebrzāle ļoti baidās no sausuma, šā iemesla dēļ aizvadītajā gadā vairāk sējām lucernu. Sēklu maisījumus pērkam no BaltEco, Baltic Agro. Ja bioloģisko sēklu nav, prasām VAAD atļauju konvencionālo sēklu pirkumam.
L. G.: – Ja zirņus vajag 20 t, divas tonnas ir grūti piemaisīt klāt un izaudzēt. Ražai ir jānogatavojas vienā laikā.
Nav viegli uzreiz no konvencionālās saimniekošanas pāriet uz bioloģisko. Patlaban saprotam, ka pirmajā darbības gadā nevajadzēja sēt stiebrzāles. Iemesls – tās sausumā neizaug. Lucerna sausumā kaut cik izaug. Timotiņš arīdzan. Visu laiku mācāmies, patlaban paši vairāk saprotam, kā pareizi darboties.
Rudzus audzējam 100 ha platībā. Tos audzējam un arī turpmāk audzēsim lopbarībai. Aizvadītajā gadā kūlām 5 t/ha lielu ražu.
V. G.: – Kultivētos zālājus audzējam vien trīs gadus. Dzīvnieki tomēr tos izbradā. Ja ceturtajā gadā izaugs sliktas kvalitātes zāle, viens gads jau būs zaudēts. Pēc zālāja stādām pupas un rudzus. Visu lopbarību izaudzējam savā saimniecībā, no malas pērkam vien minerālpiedevas un sāli.
– Kā notiek gotiņu ganīšana?
– Vasarā slaucamās gotiņas laižam ganībās kultivētajos zālājos. Ganības atrodas apkārt fermai. Ja laiks ir ļoti karsts, govis laižam ganībās naktī. Karstums dzīvniekiem rada stresu.
V. G.: – Ganāmpulku ik dienu ganām jaunā 3 ha lielā platībā. Ja zāle izaugusi gara, turam dzīvniekus pļavā divas dienas. Vai arī zāli pļaujam. Ganāmpulks iet pa apli, 30 ha lielas ganību platības tam pietiek.
L. G.: – Cietstāvošās govis ir citā grupā. Tās stāv brīvā dabā visu diennakti. Jaunlopus un teļus arī turam atsevišķi no govīm. Arī tie, ja dabas apstākļi ļauj, atrodas ārpus novietnes visu diennakti.
– Ar ko govis piebarojat?
– Skābbarību dodam, tajā ir arī zālāji un zirņi. Tie ir priekšaugs zālājiem un arī satur govīm vajadzīgās olbaltumvielas. Placinām rudzus, dodam tos. Visu kopā samaisām. Skābbarības maisījumā ir visvairāk. Patlaban jaunajā fermā barojam atšķirīgu barību augstražīgajām un mazāk ražīgajām gotiņām. Augstražīgajām piena devējām dodam dienā 7 kg placināto graudu, mazāk ražīgajām – mazāk.
Kādreiz ieveda bioloģisko proteīnu, mēs ar šābrīža piena cenu – 34 centi plus piemaksa – nevaram to atļauties. Pārdodam pienu SIA Piena partneri, kas to ved uz Lietuvu uzņēmumam Pieno Žvaigždes. Par bioloģisko pienu lauksaimniekam vajadzētu saņemt vismaz 40 centu. Dānijā par bioloģisko pienu maksā 50 centus. Šajā valstī ir vairāk ražotāju, lielāks piena daudzums, var lētāk pirkt piedevas. Saimnieki Dānijā no vienas govs slauc pat 10 000 kg bioloģiskā piena.
– Cik laktācijas vidēji ir govīm Vārpa Agro ganāmpulkā?
L. G.: – Pagaidām ir četras laktācijas, nav daudz. Ceram, ka jaunajā fermā šis rādītājs uzlabosies. Mums ir ļoti daudz pirmpieņu un otrās laktācijas govju. Vecajā fermā bija mēslu transportieris, tāpēc bija daudz kāju traumu, turklāt vecākām gotiņām. Jaunās govis ir spriganākas. Jaunajā fermā mēslus divas reizes dienā (slaukšanas laikā) stumjam ar traktoru. Labākais piens govīm ir piektajā laktācijā.
– Kādu ģenētiku izmantojat?
– Lai dzimtu gotiņas bez ragiem, vajag atbilstošus buļļus. To nav īpaši daudz. Pie šā jautājuma piestrādāsim. Aizvien sadarbojamies ar AS Kurzemes ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacija. Kad šā uzņēmuma piedāvājums būs izsmelts, sadarbosimies ar Dānijas partneriem. Mums ir daudz draugu Dānijā. Vidmants tos ieguva, kādu laiku mācoties un strādājot šajā valstī.
– Cik strādnieku nodarbināt?
– Esam izveidojuši komandu, kas vēlas darboties. Mūsu darbinieki saprot, kur viņi ir atnākuši strādāt. Pie dzīvnieka ir jāstrādā jebkuros apstākļos, ne tikai siltā telpā. Mēs paši darbojamies – es esmu atbildīga par teļiem, Vidmants aizņemts lauku darbos. Ir iesaistīta visa ģimene, tostarp abi mūsu dēli Gints un Ričards. Gints mācās zootehniku LLU, Ričards ir 12. klases skolnieks. Vēl ir 13 gadus vecā Paula. Zinām – jaunu darbinieku meklēšana rada problēmas jebkuram Latvijas uzņēmumam.
– Cik daudz zemes apsaimniekojat?
– Patlaban apsaimniekojam 470 ha, no tiem puse ir īpašumā. Ar pašreizējo dzīvnieku skaitu daudz vairāk par 400 ha zemes nevar būt. Mums jau patlaban tās ir mazliet par daudz. Mēs vēlētos nopirkt visu nomāto zemi, tas ir, vairāk nekā 200 ha. Brīvu zemju mūspusē nav. Zemes cena ir uzkāpusi līdz 5000 eiro/ha. Pārdevēji patlaban vēlas saņemt jau 6000 eiro/ha.
– Kādas ir zemes nomas maksas?
L. G.: – 100–150 eiro/ha. Galvenokārt pļavas un ganības. Ir platības, kur graudus sēt nevar. Agrāk bija atbalsts kaļķošanai. Vajadzētu to atjaunot. Zemei ir jādod kaut kas atpakaļ. Meliorāciju paši veicam. Saimniecībai ir divi ekskavatori. Kaut atrodamies Zemgalē, tomēr mūsu laukos ir arī kalniņi un lejas.
Attēlā: Vārpa Agro jaunā slaucamo govju ferma, kuras būvniecībā izmantoti saimnieku pašu noskatīti tehnoloģiskie risinājumi.
– Šāgada janvāra sākumā jaunajā novietnē ielaidāt slaucamās govis. Kāpēc vajadzēja jaunu fermu?
– Lai dzīvnieki un cilvēki labi justos. Ja dzīvnieki jutīsies labi, dos daudz laba piena. Vecajā fermā govju bija pārāk daudz, bija slikts mikroklimats. Mēs nedomājam govju daudzumu palielināt. 240 slaucamo govju pat ir nedaudz par daudz. Bioloģiskajā saimniecībā 200 slaucamo govju pietiek. Labāk mazāk gotiņu, bet vērtīgākas, ar lielākiem izslaukumiem. Un labāk vairāk gatavot lopbarību, veidot rezerves.
Taupījām gotiņas pārejai uz jauno fermu ar domu – ja nu kāda pēc pārcelšanās ir jābrāķē. Ja nu uz stresa rēķina ar mastītu vairāk slimo?
Uzbūvēts ir vesels jauns komplekss – ferma, GEA slaukšanas zāle ar 20 vietām, mēslu krātuve, boksi sasirgušajām govīm, atsevišķi boksi problemātiskajām govīm. Jaunās fermas izmaksas ir vairāk nekā 1,24 milj. eiro. Pusi no šīs naudas summas saņemsim no LAD kā ES un valsts līdzmaksājumu. Šī mums jau ir trešā novietne. Pirmo par saviem naudas līdzekļiem no lietotiem būvmateriāliem būvējām ar 100 guļvietām. Otrajai novietnei piesaistījām ES atbalstu. Jauno novietni būvējām, lai dzīvniekiem būtu ērtāka, labāka vide un cilvēkiem labāki darba apstākļi. Ir gaiša un ērta slaukšanas zāle ar ieeju tieši no piebraukšanas laukuma.
Esam iecerējuši vecākajā novietnē veikt remontu un turēt tajā jaunlopus.
Attēlā: Jaunajā Jaunozolu fermā atšķirībā no daudzām citām govju fermām Latvijā barību liek silē. Līdz ar to tiek gūts ietaupījums uz barības piestumšanas izmaksu rēķina.
– Kas būvēja fermu, un kā vērtējat būvnieku darba kvalitāti?
V. G.: – Novietni projektēja un visu projekta dokumentāciju gatavoja Igaunijas kapitāla uzņēmums SIA Mapri Būve. Būvnieki bija ļoti atsaucīgi jaunu ieceru īstenošanai.
L. G.: – Mēs pilnīgi izmainījām piena mājas projektu. Pēc mūsu jaunās ieceres, notecei bija jāveido kritums, akā papildu grodi jāliek. Trīs reizes vairāk darba, tomēr neviens neko neiebilda.
V. G.: – Bet sākās viss ar SIA Leveria konsultāciju. Leveria palīdzēja ar bankām izrunāt visas lietas, lai būtu drošāk. Lauksaimnieki bez aizdevumiem nevar.
– Kā klimata izmaiņas ietekmē saimniecisko darbību?
– 2019. gadā bija interesants pavasaris. Pēc šķidrmēslu izkliedes iesējām pupas tur, kur rudenī kūlām rudzus. Rušinām, lai pirmās nebūtu nezāles. Tad uzliekam lecekti uz lauka. Kad lecektī parādās pirmās pupas, zinām – pēc dažām dienām tās būs uz lauka. Tad ātri braucam ar ecēšām. Aizvadītajā gadā pupas vienlaikus bija gan lecektī, gan arī uz lauka! Sanāca tā, ka pirmo reizi tās neecējām. Pupās nedaudz bija vībotnes, balandas arī bija, bet vietām pupas bija pavisam tīras.
L. G.: – Tuvējais Zebrus ezers mums ietekmē dabas apstākļus. Aizvadītajā pavasarī pusotrs mēnesis bija pilnīgi bez lietus. Parasti pļaujam četrus pļāvumus kultivēto zālāju. Pērn vien uz augusta sākumu uzrāva zaļumu, augusts, septembris bija bez lietus. Zāle kļuva brūna, sāka kalst. Šķita, jaunie zālāji būs jāpārsēj. Septembra beigās, paldies Dievam, uzlija, zālīte atdzīvojās. Tomēr sausums ietekmēja izslaukumus – pērn vidēji slaucām 6200 kg no govs, gadu agrāk – 7500 kg.
– Vai darbojaties kādā kooperatīvā?
– Kādu laiku bijām kooperatīvā Agrario, tomēr tas pajuka. Vispareizāk būtu teikt, ka neviens mūs citā kooperatīvā nav aicinājis. Paši darbojamies, nav laika meklēt, kurā kooperatīvā iekļauties, labi tiekam galā. Neesam arī iestājušies nevienā nevalstiskajā organizācija. Ja mūs aicinātu, iespējams, apsvērtu iespēju iestāties. Sadarbība ar SIA Piena partneri mūs apmierina. Man radies iespaids, ka mūsu saimniecību zina vien apkārtējie kolēģi saimnieki. Atrodamies nost no ceļa. Pēc publikācijas Agro Topā būsim vairāk pazīstami.
Es neteiktu, ka mēs negribētu būt kādā organizācijā. Esam kā īsti latvieši – nedaudz kautrīgi.
V. G.: – Kopš saimniecības darbības sākuma esam mācījušies no dāņiem, un tā tas arī turpinās. Ja vajag tehniku, agregātus, sazināmies ar viņiem. SIA Vārpa Agro 50% kapitāla daļu pieder Dānijas pilsonim Poulam Nilsenam.
L. G.: – Kad dibinājām saimniecību, mums bija vien zeme. Vajadzēja tehniku, bija sarežģīti ar atbalsta piesaisti. Piena lopkopības īpatnība ir tā, ka vajag vairāk lauksaimniecības mašīnu nekā graudiniekiem. Ja vēl vienlaikus audzē graudus, zāli, vajag daudz vairāk tehnikas. Šķidrmēsli ir jāizved, traktors regulāri govis baro. Gribējām no Poula pirkt tehniku, viņš brauca uz Latviju ar mums iepazīties. Viņa ieguldījums saimniecībā ir lauksaimniecības tehnika un agregāti. Mēs veicam ikdienas darbus.
– Kā vērtējat valsts lauksaimniecības politiku?
V. G.: – Rīgā ir politika, laukos kaut kā to nejūtam.
L. G.: – Mēs, lauksaimnieki, esam tik daudz iesaistīti darbos, īpaši sezonas laikā! Visi saimnieki varētu teikt, ka kaut kas nepatīk. Kopumā ņemot, ir labi.
V. G.: – Vajadzētu krāsoto dīzeļdegvielu, bet neierobežotu ar limitu.
L. G.: – Mēs esam piena lopkopji. Iesēt pēc aploku noganīšanas rudzus vasarā, kad lietus nav bijis, 200 govis noganījušas aploku, zeme sablietēta… Ganības ir jāuzar. Sējam galvenokārt septembrī un degvielu patērējam vairāk. Mums nepietiek mazakcīzes degvielas.
V. G.: – Ar mazakcīzes dīzeļdegvielu lauksaimniekiem Latvijā ir līdzīgi kā ar Igaunijas akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem. Valsts nesaņēma plānoto nodokļu maksājumu daudzumu, tāpēc bija spiesti nodokli mazināt. It kā pirmajā mirklī ietaupa, tomēr vēlāk secina, ka bija vienas dienas domāšana. Mums ir atsevišķi jārēķina mazakcīzes degvielas patēriņš graudiem un lopkopībai. Sarežģīti.
Par it kā augstajiem nodokļiem Latvijā cilvēkiem vajadzētu klusēt. Dānijā pēc nekustamā īpašuma pārdošanas ir jāmaksā 50% liels ienākuma nodoklis. Viņi nekustamo īpašumu dāvināt bez ienākuma nodokļa maksāšanas nedrīkst.
Algas nodoklis Latvijā ir par šerpu. Darba devējam par 1000 eiro algu darbiniekam jāmaksā valstij 1700 eiro.
– Vai, darbojoties bioloģiskajā lauksaimniecībā, ir gūta kāda mācība?
L. G.: – Jā, iepazīstot dabas apstākļus, sapratām – vairāk jāsēj lucerna, nevis stiebrzāles. Lucernai ir liela masa, lucerna veido kaut ko līdzīgu krūmam.
V. G.: – Mans ieteikums kolēģiem – izmantojiet konsultantu padomu. Gan būvniecībā, gan arī lauksaimniecībā. Ik gadu kaut kas mainās, konsultants seko izmaiņām un par to pelna naudu. Dānijā ir raksturīgi, ka pazīstami zemnieki vienkārši sanāk kopā, brauc cits pie cita, rāda laukus, fermas, stāsta par saviem samezglojumiem, kļūdām. Vakarā kopā kaut ko ieēd un iedzer. Neviens viņiem to neliek darīt. Šāda neformāla nesavtīga savstarpēja palīdzība ļauj arī vairāk pelnīt.
– Kādā virzienā attīstīsiet saimniecību?
V. G.: – Virziens ir uz produktivitāti. Sakārtosim lauku platības, lai lielāka ražība. Arī lielākus izslaukumus centīsimies panākt.
L. G.: – Īsi sakot – mēs darbojamies ar mērķi sakārtot vidi, zemi un ganāmpulku.
UZZIŅA
SIA Vārpa Agro:
– dibināta 2003. gadā;
– specializācija – piena lopkopība, kopš 2018. gada darbojas ar bioloģiskajām metodēm; lopbarībai audzē arī rudzus, zirņus, pupas;
– īpašnieki – Lauma Gelžine, Vidmants Gelžinis, Dānijas uzņēmējs Pouls Nilsens (50%);
– dzīvnieku daudzums – kopā ar ZS Neilandi 240 slaucamās govis, aptuveni 260 teļu un jaunlopu;
– vidējais izslaukums – 2019. gadā 6200 kg no govs;
– zemes platība – 470 ha LIZ, tostarp puse īpašumā;
– algoto darbinieku skaits – 12;
– dalība NVO – nav;
– tehnikas parks – 13 traktori, kombains, augsnes apstrādes un lopbarības gatavošanas agregāti.
Šo un citus saimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
