Bioloģiskajai daudzveidībai trūkst daudzveidības. Uz papīra izskatās labāk nekā dabā 14
Anita Pirktiņa, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Šobrīd dažāda mēroga ziņojumi norāda par negatīvu tendenci vai pat katastrofālu bioloģiskās daudzveidības situāciju visā Eiropā. Latviju gan mēdzam uzskatīt par salīdzinoši zaļu valsti, tāpēc gribētos domāt, ka šeit situācija ar bioloģisko daudzveidību nav katastrofāla. Diemžēl statistika liecina ko citu – 20. gadsimta laikā dabisko zālāju platības Latvijā ir sarukušas par 97%. Zinātāji stāsta, ka pirms 100 gadiem dabiskās pļavas klājušas apmēram 30% Latvijas teritorijas, bet tagad pat mazāk par vienu procentu.
Eksperti teic, ka ar nelielām cerībām Eiropas un Latvijas līmenī var lūkoties uz ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas 2030 plānoto tvērumu un mērķiem, bet noteicošie būs šīs stratēģijas īstenošanas nosacījumi.
Uz papīra izskatās labāk nekā dabā
Līdz šim Bioloģiskās daudzveidības stratēģija ir palikusi uz papīra, un aizvadītā desmitgade pagājusi, apzinot dabas vērtības un plānojot turpmākos soļus, nevis praktiskā bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā vai atjaunošanā. Latvijas Dabas fonds (LDF) atzīst, ka tā rīcībā diemžēl nav datu, kas liecinātu, ka Latvijā dabas daudzveidība nesamazinās. Kvalitatīvā dabiskajā pļavā sastopams līdz pat 50 dažādu augu sugu, kā arī visdažādākie kukaiņi un dzīvnieki. Tieši sugu daudzveidība un dramatiskais dabisko pļavu apjoma samazinājums ir iemesls, kāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību to atjaunošanai. Arī lauku putnu indekss rāda, ka Latvijas lauki kļūst arvien nepiemērotāki putniem – pēdējo gadu laikā indekss ir samazinājies un ir mazāks nekā 1995. gadā, kad tika uzsākta lauku putnu indeksa aprēķināšana.
Pēc Zemkopības ministrijai (ZM) pieejamās informācijas Dabas datu pārvaldes sistēmā Ozols reģistrēti 72 078 ha ES nozīmes zālāju biotopu. Bet Dabas skaitīšanas projekta laikā no 2017. līdz 2021. gadam tika konstatēts, ka iznīcināts 4201 ha dabisko zālāju biotopu. Vairākums tika aparti. Arī paši lauksaimnieki atzīst, ka līdzšinējā Latvijas lauksaimniecības politika ir bijusi vērsta uz lauksaimniecības intensifikāciju un ražības palielināšanu, kas lielā mērā tika sasniegta nevis caur ražības palielināšanu uz hektāru, bet gan palielinot kultūraugu kopējās, tostarp monokultūru, sējumu platības. Esošie vidi saudzējošie kompensējošie mehānismi bijuši nekonkurētspējīgi pret intensīvās lauksaimniecības ekonomiskajiem ieguvumiem.
Lai gan pēdējo gadu laikā noris arvien plašāks darbs pie mērķtiecīgas zālāju biotopu atjaunošanas, kopējā bilance aizvien ir negatīva – Latvijā zālāju biotopi tiek iznīcināti daudz straujākos tempos, nekā tos spējam atjaunot, jo zālāju biotopu atjaunošana ir ilglaicīgs process.
Jaunajā stratēģijā paredzētais atbalsts
ZM ziņo, ka Kopējās lauksaimniecības politikas Stratēģiskajā plānā (KLP SP) 2023.–2027. gadam ietverti atbalsta pasākumi, turpinot līdzšinējo atbalstu par bioloģiski vērtīgo zālāju (BVZ) jeb ES nozīmes zālāju biotopu apsaimniekošanu (finansējums 36,9 milj. eiro), paredzot jaunu atbalsta veidu neienesīgām investīcijām par potenciālo BVZ atjaunošanu (2 milj. eiro, plānots valsts papildu finansējums 1 milj. eiro), kā arī jaunu atbalstu par biškopības vienību apsaimniekošanu apputeksnēšanas vajadzībām (finansējums 7,7 milj, eiro; atbalsta likme: bioloģiskā biškopība – 60 eiro/ha, konvencionālā biškopība – 30 eiro/ha). Bioloģiskās daudzveidības mērķu īstenošanu veicina arī atbalsts bioloģiskai lauksaimniecībai, jo netiek lietoti augu aizsardzības līdzekļi (AAL) un sintētiskais minerālmēslojums, kā arī agrovides atbalsts zaļo joslu izveidei, kurās aizliegts lietot AAL un mēslojumu.
Cita starpā attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības un ainavas aizsardzību un kvalitātes uzturēšanu lauksaimniekiem, lai saņemtu atbalstu pilnā apmērā, būs jāievēro arī LLVN 8 standarts, kas paredz, ka lauksaimniekam vismaz 4% no saimniecības aramzemes ir jāuztur ar ražošanu nesaistītas platības un elementi. KLP SP plānā tie ir: akmeņu kaudzes, grāvji, laukmales, tostarp buferjoslas, ar zālāju vai savvaļas ziedu, daudzgadīgo nektāraugu un dabīgi veidojušos vai pašiesējušos augu segumu, koku, krūmu puduri, koku rindas, atsevišķi augoši koki, dižkoki (tostarp potenciālie), aizsargājamās alejas, papuve, biodaudzveidības salas, piemēram, mitraines, pārmitras vietas uz lauksaimniecības zemes, slīkšņas, lankas, dižakmeņi, dīķi, ietverot arī piekrastes veģetāciju.
Tāpat ieguldījumu biodaudzveidības saglabāšanā un uzturēšanā nodrošinās aizliegums pārveidot vai apart ilggadīgos zālājus, kas ir noteikti kā ekoloģiski jutīgi ilggadīgi zālāji (EJIZ). Pašlaik šī arī ir viena no obligātajām praksēm, lai izpildītu nosacījumus maksājuma par klimatam un videi labvēlīgu lauksaimniecības praksi jeb zaļināšanas maksājuma nosacījumus. No 2015. gada, kad šī prasība tika noteikta, aizsargājamo EJIZ platība ir pieaugusi no 10 980 ha līdz 47 362 ha 2021. gadā.
Eiropas Komisija, apzinoties sarežģīto ģeopolitisko situāciju, kam ir tieša ietekme uz pārtikas nodrošinājumu, ir ļāvusi dalībvalstīm pieļaut atkāpes no papuvju uzturēšanas kārtības, šogad tās deklarējot kā ekoloģiski nozīmīgas platības (ENP), kas ir viena no praksēm, lai izpildītu nosacījumus maksājuma par klimatam un videi labvēlīgu lauksaimniecības praksi jeb zaļināšanas maksājuma nosacījumus. Latvija tika nolēmusi izmantot šo atkāpi, tādējādi šajā periodā papuves, kas deklarētas kā ENP, varēja izmantot pārtikas un lopbarības ražošanai.
Atbalsts ir, bet vai pietiekams un mērķtiecīgs?
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) atzīst, ka KLP SP iekļautie pasākumi bioloģiskās daudzveidības jomā atbilst prioritātēm, kas uzskaitītas Natura 2000 prioritāro rīcību programmā (PAF), tomēr to tvērums ir nepietiekams labvēlīga aizsardzības stāvokļa nodrošināšanai ES nozīmes biotopiem. Tāpat jāņemot vērā, ka visi pasākumi, kas vērsti uz bioloģisko daudzveidību, ir iekļauti ekoshēmu vai agrovides pasākumu sadaļā, un tas nozīmē, ka tie nav obligāti, šo pasākumu ieviešana ir brīvprātīga. Tātad lielā mērā bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas pasākumi ir atkarīgi no tā, vai šo pasākumu ieviešana būs saimniekiem ekonomiski izdevīga.
VARAM arī atzīmē, ka dabas skaitīšanas dati liecina, ka ES nozīmes biotopi Latvijā aizņem 655 538 ha, tomēr tikai 4,8% no tiem atrodas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās (ĪADT). Tas nozīmē, ka labvēlīga aizsardzības stāvokļa nodrošināšanai nepietiks tikai ar ĪADT apsaimniekošanas pilnveidošanu.
Savukārt biedrības Zemnieku saeima (ZSA) ārpolitikas speciālists Valters Zelčs atzīmē, ka liela problēma gan no Eiropas Komisijas, gan ZM puses ir nespēja konkrēti definēt, ko saprotam ar bioloģisko daudzveidību. “Tas ir pilnīgi izplūdis jēdziens, un izplūdušām lietām nevaram izveidot konkrētus pasākumus. Nav definēts, kur gribam redzēt bioloģisko daudzveidību – kviešu laukā, dārzeņu vagā, ap tām? Sētajos zālājos vai tikai dabīgajos? Varbūt tikai ekoloģiski nozīmīgajās platībās, ainavu elementos?” jautā Zelčs.
Viņš arī uzsver, ka ieviestie pasākumi diemžēl ir nepietiekami un vāji. “Veidojot stratēģisko plānu, piedāvājām sekot Dānijas piemēram un atbalstīt, piemēram, puķu joslu izveides. Tās būtu labas gan apputeksnētājiem, gan arī patīkamas garāmbraucējiem. Diemžēl šādu ieceri neatzina par labu esam. Vēlamies, lai plašāk sētu starpkultūras, sevišķi tādas, kas vēl paspētu pirms rudens uzziedēt un, iespējams, sniegtu barības bāzi bitēm. Teorētiski starpkultūras ir iekļautas, bet atbalsta likme ir tāda, ka starpkultūru uzplaukumu Latvijā noteikti neredzēsim. Visai īpatnēji gājis arī ar pasākumu, kurā līdz šim un arī turpmāk plānots saglabāt bioloģisko daudzveidību zālājos. Ir izdalītas četras zālāju klases, un atkarībā no dažādu augu skaita un daudzuma par šīm platībām iespējams saņemt visai ievērojamu atbalstu. Pašas vides organizācijas min, ka, gadu no gada šos zālājus pļaujot, bioloģiskā daudzveidība tur izzūd un vispiemērotākais esot šīs platības noganīt ar zemu lopu blīvumu. No ZSA puses to arī piedāvājām – šāda veida zālājus nopļaujot, tiktu maksāta samazināta likme, bet, ja tur tik tiešām notiek ekstensīva ganīšana – maksājam kaut dubultā! Viens zaķis ar diviem šāvieniem – gan iegūstam lopkopības produkciju, gan kāpinām augu daudzveidību. Diemžēl gan ministrija, gan, pats ironiskākais, vides organizācijas šādu pieeju nobloķēja, tādējādi turpinām dzīvot kā līdz šim. Virkne jēdzīgu pasākumu nav ieviesti, bet ir izveidotas dažāda veida butaforijas,” secina V. Zelčs.
ZSA pārstāvis atzīmē, ka Latvijā ir vairāki simti tūkstošu lauksaimniecības zemes hektāru, kas netiek apstrādāti. Saimnieciski tas šķiet nesaprotami, bet no vides aspekta – ieguvums. “Ja mēs nospraustu mērķi – bioloģisko daudzveidību uzturam platībās, kas nav saistītas ar ražošanu, tad noteikti varētu atļauties iet vēl tālāk. Bet, ja vēlamies bioloģisko daudzveidību palielināt rudzu, kviešu, pupu laukos, sētajos zālājos vai kukurūzā, skaidrs, ka tas atstās negatīvu ietekmi uz kopražu, pārtikas drošību un kopējiem ienākumiem. Ilgtermiņā gan situācija stabilizēsies, jo pārtikas iztrūkumu gana ātri aizpildīs trešās valstis – Ķīna, Indija, Kazahstāna u. c. Un tā gan ir milzīga Eiropas dubultmorāle – samazinām ražošanu šeit, lai justos labi, vienlaikus apzinoties, ka citas valstis šo robu aizpildīs, pārtiku ražojot ar sazinkādām metodēm. Tas ir tāpat kā savu sētu attīrīt, visus atkritumus sametot kaimiņa dārzā. It kā esam tīrāki, bet ciema ietvaros nekas nemainās,” tā Zelčs.
Projekts zālāju atjaunošanai un izmantošanas dažādībai
Projektu GrassLIFE jau piekto gadu īsteno Latvijas Dabas fonds (LDF) kopā ar partneriem – Latvijas Universitāti, Vides risinājumu institūtu, dabas saimniecību Bekas un 11 zemnieku saimniecībām visā Latvijā. LDF pārstāve Liene Brizga-Kalniņa: “Nākamais ir projekta noslēguma gads, taču jau tagad varam iezīmēt paveikto. Dabiskie zālāji ir dzīvotne, kas Latvijā ir uz izzušanas robežas, taču tajos mājo tik liela augu sugu daudzveidība, ka, izzūdot zālājiem, mēs arī zaudējam lielu daļu no savas floras. Dabiskie zālāji arī nodrošina daudzus būtiskus ekosistēmu pakalpojumus. Lai dabiskās pļavas saglabātos, tām ir nepieciešama apsaimniekošana, tieši tāpēc iesaistījām projektā 11 zemnieku saimniecības, kas parāda, ka zālāju saglabāšana un atjaunošana iet roku rokā ar veiksmīgu biznesu laukos. Līdzās praktiskajai atjaunošanai otrs GrassLIFE stūrakmens ir zinātne – zālāju atjaunošanās izpēte, dažādu atjaunošanas metožu testēšana un novērtēšana. Plānojam atjaunot vairāk nekā 1000 ha dabisko zālāju, bet 700 ha partneru saimniecību ieviest ilgtspējīgu apsaimniekošanas sistēmu, kas lielākoties nozīmē ganību izveidi.”
LDF pārstāve teic, ka projektā iesaistītās 11 partnersaimniecības atrodas visā Latvijā – Ziemeļgaujā, Vidzemē, Sēlijā, Latgalē, Kurzemē, un tās tika atlasītas, jau gatavojot projekta pieteikumu. “Mūsu zemnieki savā ikdienas saimniekošanā iekļauj zālāju atjaunošanu un uzturēšanu – veido ganāmpulkus un ganību infrastruktūru, izmēģina dažādas atjaunošanas metodes, attīra no krūmiem un aizauguma potenciālās pļavas. Kā vērtē saimnieki – projekts dod pamatīgu izrāviena iespēju, kas citādi nebūtu iespējama, un daudzi no viņiem projekta laikā guvuši gan jaunas zināšanas, gan motivāciju vēl vairāk paplašināt savas teritorijas, iegādāties jaunas pļavas. Piemēram, viens no mūsu partneriem – Rūdolfs Medenis no Madonas novada Kalna rubeņiem – izlēmis attīstīt liellopu gaļas pārstādi un atzīst, ka tieši GrassLIFE gūtā pieredze ļāvusi atvēzēties jauniem projektiem un attīstībai.”
Arī jaunais lauksaimnieks Ģirts Dzērve, kurš piedalījies GrassLIFE projektā un saimnieko ZS Drubazas Sabiles pievārtē, jau vairākus gadus nodarbojas ar dabisko pļavu atjaunošanu, vairāk nekā 20 ha šo dabisko zālāju nekad neesot arti. Ģirts stāsta: “Ar dabisko zālāju atjaunošanu nodarbojos, turpinot savu vecāku iesākto darbu. Manā īpašumā ir pļavas, kas saglabājušās vēl no muižas laikiem. Lai dabiskais zālājs atjaunotos, nepieciešami 15–20 gadi. Un šajā laikā zālājs faktiski prasa tikai ieguldījumus. Dabiskās pļavas strauji izzūd tieši tāpēc, ka tās ir ne tikai grūti atjaunot, bet arī ļoti grūti uzturēt. Taču uzskatu to par ieguldījumu nākotnē, kad, izmantojot dabiskos zālājus, varēšu attīstīt dažādus biznesa variantus. Tostarp paplašinot Galoveju ganāmpulku, jo pasaulē aizvien aug pieprasījums pēc tāda liellopa gaļas, kas audzis un barojies dabiskajos zālājos. Pašreizējo atbalsta maksājumu, ko saņemu par saviem zālājiem, uzskatu kā samaksu par manu entuziasmu, nevis par iespēju nopelnīt,” vēsta Ģirts.
Liene Brizga-Kalniņa stāsta, ka nozīmīga projekta GrassLIFE daļa ir mobilais ganāmpulks, kas ir jauna, līdz šim Latvijā neizmantota zālāju atjaunošanas metode. Šobrīd jau vairāk nekā 150 galvu lielais ganāmpulks ganīšanas sezonā tiek nogādāts uz dažādām vietām Latvijā, kur nogana dabiskās pļavas. “Izvēlamies tādas vietas, kurām ganīšana ir piemērota un kuras citādāk būtu grūti apsaimniekot. Katras sezonas laikā tiek noganīti aptuveni 300 ha. Mūsu Galovejas šķirnes govis jau kļuvušas pazīstamas gan Siguldas pilsētas pļavās, gan Rīgā Vakarbuļļos,” teic Liene.
Arī Ģirts Dzērve, kura zālājos ganās Galoveji, uzsver, ka ilgtspējīgai saimniekošanai dabiskajās pļavās šī šķirne ir ļoti piemērota. “Galoveji aug lēnāk, tiem nevajag lielu zāles masu, tie nav izvēlīgi barības ziņā, tādējādi zālājs netiek pārganīts, jo Galoveji ēd ne tikai zāli, bet arī krūmu lapas, niedru galotnes.”
Dabisko zālāju sēklas faktiski nav pieejamas
LDF pārstāve L. Brizga-Kalniņa atzīst, ka dabisko zālāju augu sēklas Latvijā nav pieejamas, tās neesot pieejamas arī Igaunijā, tāpēc GrassLIFE eksperti paši ievāc sēklas, iesaistot arī mazpulkus, seniorus un citus cilvēkus. “Apzināmies, ka pieprasījums pēc šādām sēklām ir, jo cilvēku interese par pļavas augu stūrīšu izveidošanu savā zemē ir liela. Tāpēc esam iecerējuši dabisko pļavas augu sēklu ieguvi tuvākajos gados attīstīt plašākos mērogos. Gribam arī uzsvērt, ka nevajadzētu Latvijas pļavās piesēt importa augu sēklu maisījumus, pat ja tie dēvēti par pļavas maisījumiem, jo ievestās sēklas var kaitēt mūsu pašu augu ģenētiskajai daudzveidībai,” atzīmē Liene.
Speciālisti teic, ka risinājums varētu būt sēklu ievākšana atbilstošā biotopā. Tomēr sēklas materiāla ievākšana ir ļoti laikietilpīgs process, kurā iegūtais sēklu apjoms ir neliels. Ļoti grūti ir ievāktās sēklas izžāvēt, nepieciešamas piemērotas telpas.
Arī jaunais saimnieks Ģirts Dzērve atzīst, ka sēklu maisījumi, kas nopērkami veikalos, neder dabisko zālāju atjaunošanai. “Bet man pieder pļava, kas pat pēc kolhozu laikiem ir saglabājusies un nekad nav tikusi aparta, tas nozīmē, ka man ir arī unikāla sēklu banka, no kuras varu atjaunot savus dabiskos zālājus.”
Skatiet arī video:
EKSPERTA VIEDOKLIS
Andrejs Briedis, Latvijas Dabas fonda (LDF) padomes priekšsēdētājs: – Formāli raugoties, jaunais Kopējās lauksaimniecības politikas Stratēģiskais plāns (KLP SP) ir atvēlējis iespaidīgus līdzekļus vides problēmu risināšanai. Arī KLP SP analītiskajā daļā ir labi aprakstītas galvenās dabas daudzveidības problēmas. Taču lielākā daļa no finansējuma tiek vai nu vienkārši pierakstīta/aprēķināta vides mērķu sasniegšanai (kā tas ir tiešmaksājumu gadījumā), vai piešķirta pasākumiem, kuros lauksaimniekam nav būtiski jāmaina līdzšinējā saimniekošana, vien labāk par to jāatskaitās valstij, piemēram, vairākās ekoshēmās. Kā pozitīvs faktors jāmin būtisks palielinājums agrovides pasākuma Zālāju biotopu apsaimniekošana mērķplatībā un tas, ka pirmo reizi tiek plānots atbalsts zālāju biotopu atjaunošanai. Taču neatrisināts ir palicis jautājums par konkurētspējīgām atbalsta likmēm. Jā, tās ir nedaudz pieaugušas salīdzinājumā ar Lauku attīstības programmu 2014.–2020. gadam, taču daudzos gadījumos tās ir nepietiekamas un vairākas reizes zemākas nekā tās, kas piemērotas dabas daudzveidības saglabāšanas pasākumiem aramzemēs, piemēram, agrovides pasākumā Zaļās joslas. Nepietiekams atbalsta līmenis var kavēt nosprausto mērķplatību sasniegšanu.
LDF pirms vēlēšanām sadarbībā ar vairākām vides organizācijām analizēja partiju programmas projektā Zaļais barometrs. Dabas daudzveidības saglabāšana diemžēl partiju programmās tikpat kā neparādījās. Vienīgā no partijām, kas savā programmā sola aizsargāt bioloģisko daudzveidību un paplašināt dabas aizsardzības tīklu un kompensācijas, piesakot virzību uz videi draudzīgu lauksaimniecību un meža pārvaldību, ir Progresīvie. Šobrīd būtiski, kāda izveidosies jaunā valdība un kā tiks sadalīti darbi starp jaunveidojamo klimata un enerģētikas ministriju un veco ministriju – šobrīd esam nobažījušies, ka dabas daudzveidības jautājumi paliks novārtā.
