Bioloģiskā lauksaimniecība prakses un stratēģiju krustugunīs 0
Anita Pirktiņa, “Agro tops”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas komisāri bioloģisko lauksaimniecību dēvē par strauji augošu nozari ar mainīgu raksturu, un tās attīstības regulēšanai tiek pieņemti dažādi stratēģiski rīcībplāni visas Eiropas Savienības (ES) mērogā.
Šī nozare ES dalībvalstīs attīstās visai atšķirīgi – kamēr dažās no tām bioloģiskajai ražošanai izmantotās lauksaimniecības zemes īpatsvars sasniedz pat vairāk nekā 25%, citās tas ir tikai 0,5%.
Jaunais regulējums – jau nākamgad
Sagaidāms, ka jau 2022. gada 1. janvārī stāsies spēkā jaunais bioloģiskās lauksaimniecības regulējums, kura mērķis ir nodrošināt godīgu konkurenci lauksaimnieku vidū, novērst krāpniecību un saglabāt patērētāju uzticēšanos.
Tātad jāsecina, ka minētie bioloģiskās lauksaimniecības aspekti bijuši problemātiski.
Ko tad ES plāno veikt, lai sasniegtu izvirzīto mērķi:
l pakāpeniski atcelt vairākus izņēmumus, atkāpes, vienkāršojot ražošanas noteikumus;
l ar stingrākiem piesardzības pasākumiem un pamatīgām pārbaudēm visā piegādes ķēdē stiprināt kontroles sistēmu;
l ražotājiem ārpussavienības valstīs būs jāievēro tādi paši noteikumi kā ražotājiem, kas darbojas ES;
l bioloģiskās lauksaimniecības noteikumi aptvers plašāku produktu klāstu;
l pateicoties jaunajai grupu sertifikācijas sistēmai, tiks atvieglota mazo lauksaimnieku sertifikācija;
l īstenos vienveidīgāku pieeju nejaušas pesticīdu radītas kontaminācijas risku mazināšanai u. c.
Plāna vispārējais mērķis ir uzlabot bioloģisko produktu ražošanu un patēriņu, panākot, ka līdz 2030. gadam 25% lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) tiek apsaimniekoti bioloģiski, kā arī palielināt bioloģiskās akvakultūras produkcijas daudzumu.
Lai šā rīcības plāna realizēšanai nodrošinātu vajadzīgos un pareizos instrumentus, plānā ierosinātas 23 darbības, kas sagrupētas trijos blokos – patēriņa palielināšana, ražošanas izvēršana, nozares ilgtspējas turpmāka uzlabošana.
Pašlaik bioloģiskās lauksaimniecības atbalstam tiek izmantoti aptuveni 1,8% no Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) līdzekļiem (7,5 miljardi eiro). Ekoshēmām, kuras varēšot izmantot bioloģiskās lauksaimniecības veicināšanai un kas iekļautas jaunajā KLP, atvēlētais budžets laikposmā no 2023. līdz 2027. gadam, iespējams, sasniegs 38–58 miljardus eiro.
Galvenie instrumenti ārpus KLP satvara būšot: informēšanas pasākumu rīkošana un tīklošana paraugprakšu apmaiņas nolūkā; lauksaimnieku grupu (nevis individuālo lauksaimnieku) sertifikācija; inovācija un pētniecība; blokķēdes tehnoloģijas un citu tehnoloģiju izmantošana izsekojamības un tirgus caurskatāmības palielināšanai; vietējās un maza mēroga pārstrādes stiprināšana; pārtikas ķēdes organizācijas atbalsts; dzīvnieku uztura uzlabošana.
Eiropas komisāri bioloģiskajai ražošanai saskata šādas priekšrocības: “bioloģiski apsaimniekotajos laukos ir par aptuveni 30% lielāka bioloģiskā daudzveidība; bioloģiski audzēti dzīvnieki bauda augstākiem standartiem atbilstošu dzīvnieku labturību un uzturā uzņem mazāk antibiotiku; bioloģiskajiem lauksaimniekiem ir augstāki ienākumi un lielāka noturība; patērētāji, pateicoties ES bioloģiskās ražošanas logotipam, precīzi zina, ko pērk”.
Bioloģiskās saimniekošanas būtība gan ir daudz dziļāka. Bioloģiskā lauksaimniecība nav tikai bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, minerālmēslu, pesticīdu un antibiotiku nelietošana, bet arī bioloģisko un ekoloģisko ciklu vadības sistēma.
Tās būtība ir videi draudzīga saimniekošana, kur pēc definīcijas augsne, augi un dzīvnieki ir savstarpēji cieši saistīti, turklāt saprātīgās proporcijās, kas saglabājamas ar iespējami minimālu iejaukšanos intensifikācijas virzienā.
Tāpēc iemesli, kāpēc lauksaimnieki izvēlas bioloģisko metodi, nav meklējami tikai minētajās priekšrocībās. Turklāt vismaz Latvijas kontekstā ne katra no šīm priekšrocībām strādā.
Pieņemu, ka liela daļa mūsu bioloģisko lauksaimnieku apstrīdēs augstākos ienākumus, un, iespējams, ne katrs patērētājs pilnībā uzticēsies logotipam, jo spekulācijas ar marķējumu, kā zināms, nav nekāds retums.
Acīmredzot tieši tāpēc viens no uzdevumiem ir panākt patērētāju uzticēšanos bioloģiskajiem produktiem.
Konvencionālā pret bioloģisko
Bioloģiskā un konvencionālā lauksaimniecība šobrīd gan Latvijas, gan Eiropas un pasaules laukos strādā plecu pie pleca. Loģiski spriežot, tām vajadzētu darboties vienotā saimnieciskā sistēmā, kur katrai ir sava ekonomiski, ekoloģiski un stratēģiski pamatota vieta un loma, savas prasības un perspektīvie uzstādījumi ar loģiski izstrādātu atbalsta mehānismu, nevis tiktu pretnostatītas kā krasi antagonistiskas saimniekošanas metodes, kas viena otru nereti cenšas gan pamatoti, gan nepamatoti diskreditēt. Nenotiek situācijas izvērtēšana ar skatu nākotnē.
Bioloģiskos lauksaimniekus pārstāvošās organizācijas aicina nozares ministriju izstrādāt mērķtiecīgu rīcības plānu ar konkrētiem pasākumiem un atbalsta mehānismiem, lai attīstītu bioloģisko nozari un veicinātu konvencionālo lauksaimnieku pāreju uz bioloģisko saimniekošanu.
Tikmēr konvencionālie uz bioloģiskajiem zināmā mērā turpina raudzīties kā uz otršķirīgu nišveida saimniekošanas atzaru vai pat tikai dzīvesveidu, kam ar nopietnu ražošanu un biznesu ir visai attāls sakars, neaizmirstot piebilst, ka ar bioloģisko produkciju aizvien pieaugošo un ēstgribošo pasaules populāciju pabarot nevarēs.
Un zaļās oāzes, par kādu sevi vismaz verbālajā politikā tiecas padarīt Eiropa, pasaules tirgos nebūšot konkurētspējīgas.
Tāpēc pašreizējā situācijā nevar runāt tikai par divu saimniekošanas veidu antagonismu, lai cik objektīvs tas būtu, jo faktiski jāmeklē risinājumi abu saimniekošanas veidu loģiskai, godīgai un iespējami videi draudzīgai līdzāspastāvēšanai, vienlaikus skaidri iezīmējot valsts perspektīvo redzējumu un izvirzot atbalstāmās prioritātes.
Zemkopības ministrija (ZM) atzīmē, ka zemes resurss Latvijā ir savā ziņā ierobežots un paplašināšanās gan bioloģiskajā, gan integrētajā lauksaimniecībā notiekot uz šobrīd neapsaimniekoto zemju rēķina. Vienlaikus integrētie lauksaimnieki izrādot interesi par iespēju saimniekot ar bioloģiskām metodēm, daļā saimniecības īstenojot tā saukto paralēlo ražošanu.
Laika periodā no 2015. līdz 2020. gadam iespēju pāriet uz bioloģisko saimniekošanu kopumā īstenojušas 1359 personas, no kurām 68% savas iepriekšējās esošās integrētās prakses mainījušas uz bioloģiskās lauksaimniecības metodēm, izmantojot aktivitāti Maksājums, lai pārietu uz bioloģiskās lauksaimniecības praksi un metodēm.
Kamēr suņi rej, tikmēr karavāna iet tālāk, un tās maršrutu nu jau stingri iezīmē ES Zaļais kurss, Bioloģiskās daudzveidības, No lauka līdz galdam stratēģijas un regulas, kas, visticamāk, visām šķiru pretrunām ies pāri kā labi noregulēts ceļarullis. Vismaz teorētiski un politiski.
Iespējas un ambīcijas
Zināma lauksaimnieku sabiedrības daļa ir neizpratnē – kāpēc tā pēkšņi un gluži kampaņveidā būtu jāveicina bioloģiskās lauksaimniecības (BLS) attīstība, izvirzot stratēģisko mērķi tuvāko 10 gadu laikā panākt, ka 25% LIZ aizņemtu bioloģiskās platības? ZM paziņojusi, ka 20% (jeb 398 tūkst. ha; šobrīd – 260 tūkst. ha) Latvija sasniegs jau līdz 2027. gadam.
Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas (LBLA) virsmērķis ir vēl ambiciozāks – līdz 2030. gadam Latvijā vismaz 30% LIZ jāapstrādā bioloģiski un Zaļajā publiskajā iepirkumā vismaz 30% pārtikas jābūt bioloģiski sertificētai (jeb 30–30–30).
Līdz šim taču visus spēkus un centienus esam virzījuši lielražošanas stiprināšanai, intensifikācijai, modernizācijai, produktivitātes kāpināšanai utt., uzsverot, ka galvenais virzītājspēks un nozaru regulators ir tirgus un ka kapitālismā jāuzvar stiprākajam! Tas tā varētu būt, ja visam ļautu attīstīties dabiskos tirgus apstākļos, nevis vienus tirgus dalībniekus mērķtiecīgi stiprinot, bet citus tikai mazliet pastutējot, tādējādi faktiski vājinot.
LBLA uzskata, ka Zaļā kursa mērķi mūsu valstī tiek pārlieku dramatizēti un krāsoti tumšās krāsās, saucot tos par ārkārtīgi ambicioziem.
“Skeptiskais skats uz Zaļā kursa mērķu sasniegšanu var kļūt par mūsdienu sabiedrības prasībām un klimata situācijai atbilstošas lauksaimniecības attīstības šķērsli. Netiek meklēti risinājumi un ir acīm redzama nevēlēšanās saskatīt ieguvumus, izskan vien noraidījums. Līdz ar to nākotnē varam zaudēt savas konkurences pozīcijas, jo citas ES valstis šos mērķus nevis sauc par ambicioziem, bet jau ir izpildījušas priekšnosacījumus to sasniegšanai.”
LBLA neuzskata, ka izvirzītais 30–30–30 mērķis ir ambiciozs vai nav sasniedzams, vienlaikus atzīstot, ka ar bioloģisko lauksaimnieku kopienas aktivitāti šo mērķu sasniegšanai nepietiks, tāpēc aicina diskusijās iesaistīties gan politiķus, gan ZM, gan sabiedrību.
Par lielāko klupšanas akmeni ES izvirzīto stratēģisko mērķu sasniegšanā LBLA uzskata politiskās gribas un izglītības trūkumu: “Diemžēl iespējas izglītoties bioloģiskajā lauksaimniecībā patlaban aprobežojas ar obligātajiem kursiem. Taču arī tur trūkst labu pasniedzēju. Līdzīga situācija ir profesionālajā un arī augstākajā izglītībā, kur šis process balstās uz dažu entuziastu pleciem.
Jauni mācībspēki ar jaunu skatījumu uz lauksaimniecību nāks tikai pēc gadiem, tas ir ilglaicīgs process. Vienlaikus citās valstīs ir pētniecības institūti, fakultātes un augstskolas, kas darbojas tieši bioloģiskās lauksaimniecības jomā. Tā kā bioloģiskā ražošana pasaulē strauji attīstās, valsts līmenī jāsakārto atbilstošas izglītošanās iespējas. Tas ir fundamentāli svarīgs jautājums.”
Arī ZM piekrīt, ka ES uzstādīto mērķu sasniegšanā svarīga nozīme ir lauksaimnieku izpratnei par nepieciešamajiem pasākumiem un zināšanu papildināšanai. “Bioloģiskajiem lauksaimniekiem īpaši būtu jāpapildina zināšanas par bioloģiskās saimniekošanas prakses pamatprincipiem un nosacījumiem ražas apjoma palielināšanai un iegūtās ražas kvalitātes nodrošināšanai,” teic ZM pārstāvji, taču ne vārda par to, kur un kā šīs zināšanas būtu iegūstamas.
Skats no otras puses
Maira Dzelzkalēja–Burmistre, pārstāvot Zemnieku saeimas (ZSA) viedokli, tomēr uzskata, ka ES stratēģiju mērķi visā ES kontekstā ir ļoti ambiciozi un ka arī politiķi saprotot, ka, visticamāk, augsto ambīciju pilnībā izpildīt neizdosies.
“Teorētiski jau viss ir iespējams, arī 100% pāreja uz bioloģisko lauksaimniecību, taču primāri bioloģiskajai lauksaimniecībai, tāpat kā jebkurai citai ražošanas metodei, būtu jāattīstās nevis politiķu personīgo ambīciju, bet tirgus pieprasījuma dēļ. Ja tirgus pieprasa produktu x un šo produktu pieprasa vairāk, nekā tas ir pieejams, – cena aug, un sektors sāk pastiprināti šo produktu ražot.
Šobrīd visā ES ir liela neskaidrība saistībā ar bioloģiskā tirgus apmēru. Bioloģiskais sektors viennozīmīgi aug, un procentuāli pieaugums ir liels, pat 100% gadā, tomēr absolūtos skaitļos pieprasījums joprojām ir neliels. Ļoti negribētos nokļūt, piemēram, Zviedrijas situācijā, kur jau šodien aptuveni 20% zemes ir bioloģiski sertificēta, taču pat politiķi ir piesardzīgi šo daudzumu palielināt, zinot, ka ir nopietnas problēmas ar noieta tirgu atrašanu.
Tādējādi nozare attīstīsies tad, kad sabiedrība balsos nevis ar savām emocijām, bet maciņu. Protams, var bioloģiskās ražošanas metodes ekonomisko dzīvotspēju nolikt malā un saimniecību ienākumu kritumu segt no valsts vai ES subsīdijām, taču šādā veidā mēs aizvien vairāk lauksaimnieku nostādītu situācijā, kur vienīgais izdzīvošanas mehānisms ir subsīdijas,” pauž Dzelzkalēja–Burmistre.
ZSA atbalsta bioloģiski sertificēto platību palielināšanu atbilstoši tirgus pieprasījumam, taču uzskata, ka vēl svarīgāk ir sakārtot jau esošo nozares iekšieni. “Latvijā jau šobrīd ir aptuveni 14,5% sertificētas LIZ, taču saražotās produkcijas apmērs ir ap 6%, tādējādi secināms, ka šis sektors ir par 70% mazāk produktīvs nekā pārējie sektori.
Tāpēc vispirms ir jāsaprot, kur ir produktivitātes problēma, ja globāli bioloģiskajā ražošanas metodē produktivitātes kritums ir vien 20–30%. Mums ir vairāki veiksmīgi bioloģiskās lauksaimniecības paraugi gan gaļas un piena liellopu, gan augkopības nozarē, taču pagaidām tie ir tikai atsevišķi saimnieki. Saredzu, ka šo sakārtot var divos veidos.
Viens – izveidot mehānismu, kur katru gadu bioloģiskajam atbalstam var pieteikt jaunas platības līdzšinējo piecu gadu saistību vietā. Tādējādi tirgus pats parādīs, kur saimniekiem ir vislielākā interese darboties, un nauda būtu jāliek tieši šajā vietā. Diemžēl nedz politiski, nedz nevalstisko organizāciju līmenī šāda pieeja atbalstu negūst. Tāpēc otrs veids, kā to izdarīt, ir veicot smalku un detalizētu pētījumu, izvērtējot tirgus pieprasījumu un Latvijas ražotspēju dažādos bioloģiskajos sektoros.”
Maira Dzelzkalēja–Burmistre arī atgādina, ka izstrādāt bioloģiskās lauksaimniecības attīstības stratēģiju ZM konsultatīvās padomes sēdē aicināja tieši Zemnieku saeima. Un nevis tādēļ, lai pieliktu vai atņemtu finansējumu šai nozarei, bet lai to bioloģiskās nozares iekšienē loģiski sadalītu.
“Līdz šim lēmumi par to, kurš bioražošanas segments jāattīsta, ir pieņemti, zināmā mērā taustoties tumsā, spekulējot vai pakļaujoties atsevišķu personu interesēm. Bet loģiska analīze par to, kuros segmentos ir vislielākais potenciāls, ir izpalikusi.
Skatoties nākamā perioda bioloģisko maksājumu sadalījumu, redzam, ka ievērojams kritums būs bioloģiskajām augkopības saimniecībām, taču ievērojams kāpums ogu, ķirbju un citu dārzeņu audzēšanai. Kritums varētu būt gaļas liellopu nozarei, taču kāpums – piena lopkopībai. Un nav jau problēmu, ka atbalsta sadalījums ir šāds, bet rodas jautājums – kādēļ?
No kurienes radies šāds piedāvājums? Tirgus analīze un izaugsmes potenciāla izvērtējums nav veikts. Vērojot ZSA bioloģiskos biedrus, rodas visai pretējs iespaids, proti, bioloģiskajā lopkopībā izrāvienu veido tieši gaļas liellopu audzēšana, pieaug arī augkopības efektivitāte.
Lai izbeigtu šādu aklu taustīšanos un paceltu bioloģisko ražošanu Latvijā pieklājīgā līmenī, mēs aicinājām ZM pasūtīt neatkarīgu pētījumu respektētam pētījumu veicējam, lai vienreiz izbeigtu spekulācijas par atbalstu,” paužot ZSA viedokli, teic M. Dzelzkalēja–Burmistre.
No vārdiem – pie darbiem jeb kurp virzās Latvijas BLS?
LBLA, Latvijas dabas fonds (LDF), Pasaules dabas fonds (PDF), Latvijas Zemnieku federācija (LZF) un Latvijas Biškopības biedrība (LBB) vērsusi sabiedrības uzmanību, ka ZM izstrādātais KLP piedāvājums un priekšlikumi atbalsta sistēmai nav pietiekami saskaņoti ar ES Zaļā kursa izvirzītajām prasībām, kā arī nav vienoti ar stratēģijā “No lauka līdz galdam” nospraustajiem mērķiem.
ZM piedāvātie pasākumi esot vairāk vērsti uz dokumentācijas un uzskaites pilnveidošanu, faktiski neparedzot 50% ķīmisko pesticīdu un 20% minerālmēslu izmantošanas samazinājumu, kā to prasa ES stratēģija.
Vēl gala lēmumi nav pieņemti, un notiek diskusijas par KLP Latvijas stratēģisko plānu. Taču LBLA uzsver, ka piedāvājuma projektā visai skaidri izkristalizējies, ka bioloģiskā lauksaimniecība nav ZM prioritāte.
LDF, PDF, LBLA, LZF un LBB aicina nodrošināt nepieciešamo atbalsta apjomu nozares izaugsmei, kā arī līdzīgi citām valstīm izvirzīt Latvijas individuālos mērķus lauksaimniecības politikā un rūpēs par vidi, sabiedrības veselību un dzīves telpas kvalitāti lauku apvidos.
Minētās organizācijas arī uzsver, ka nedrīkst ignorēt ekosistēmu pakalpojumus, ko nodrošina ekstensīvā lopkopība un bioloģiskā lauksaimniecība kopumā, kā arī nelielās saimniecības. Tieši bioloģiskā lauksaimniecība ir viens no būtiskākajiem Zaļajā kursā paredzētajiem instrumentiem, lai pārtikas ražošanu Eiropā padarītu videi, klimatam un cilvēkam draudzīgāku.
Tāpat BLS intereses pārstāvošās organizācijas atzīmē: lai gan Latvijas prioritāte KLP ietvaros ir godīgu atbalsta maksājumu panākšana, šo maksājumu sadalījums pašā Latvijā neliecinot, ka šādu principu esam gatavi piemērot savā valstī – industriālajai graudkopībai tiekot nodrošināti labāki atbalsta apstākļi, kamēr citas nozares atstātas pabērna lomā.
Gustavs Norkārklis, LBLA vadītājs: “Ja netiks kardināli uzlabots ZM atbalsta piedāvājums, bioloģiskā lauksaimniecība 2022.–2027. gada plānošanas periodā attīstīties nespēs. Pašreizējais piedāvājums, ignorējot Eiropas Komisijas (EK) aicinājumu veidot patiesi zaļāku lauksaimniecības politiku, liek secināt, ka Latvijā tiek būvēta tāda politika, kas draud ievērojami samazināt BLS īpatsvaru, ietekmējot ne tikai sabiedrības tiesības uz tīru pārtiku un veselību, bet arī gaisa, augsnes, ūdens stāvokli.”
Esošais ZM piedāvājums attālinoties arī no vairākiem EK izvirzītajiem KLP mērķiem, piemēram, rūpēties par vidi, rīkoties klimata pārmaiņu jomā, saglabāt ainavas un bioloģisko daudzveidību, palīdzēt plaukt lauku teritorijām, aizsargāt pārtikas kvalitāti un iedzīvotāju veselību.
LBLA uzskata, ka jāpaveic vairāki nozīmīgi uzdevumi, lai Latvija neiepaliktu Eiropas lauksaimniecības nozares attīstības ceļā un nezaudētu konkurētspēju: bioloģiskā lauksaimniecība jānosaka kā prioritāte, tas nozīmē, ka tā ir politiski jāatbalsta, nevis faktiski jāvēršas ar pretdarbībam; KLP nacionālajā stratēģiskajā plānā bioloģiskajai lauksaimniecībai nepieciešams atbilstošs finansējums; jāizstrādā nacionāla līmeņa BLS attīstības Rīcības plāns; jānosaka prioritārs atbalsts LAP pasākumos; jāpanāk lielāks bioloģiskās produkcijas īpatsvars Zaļajā publiskajā iepirkumā; valstij jānodrošina tirgus veicināšanas pasākumi (tostarp nozīmīgs valsts atbalsts patērētāju izglītošanā); sargājot vidi un sabiedrību, valstij jānosaka sintētisko pesticīdu lietošanas ierobežojumi un jāapsver pesticīdu nodokļa ieviešana.
ZM pārmetumiem nepiekrīt
Zemkopības ministrija apgalvo, ka vienmēr ir atbalstījusi un arī turpmāk atbalstīs bioloģiskos lauksaimniekus un bioloģiskās produkcijas ražotājus un LBLA paziņojumus uzskata par nekorektiem. Pateicoties ZM īstenotajai politikai un ES atbalstam, jau šobrīd Latvija bioloģiski sertificētās platības ziņā ieņem augsto 6. vietu ES. Bioloģiski sertificētās LIZ platība 2020. gada 1. janvārī aizņēma 290 tūkst. ha jeb aptuveni 14% no kopējās LIZ platības valstī.
Plānots, ka pārejas periodā bioloģiskās lauksaimniecības platības pieaugs līdz 305 tūkst. ha.
ZM uzsver, ka bioloģiskie lauksaimnieki gan patlaban saņem, gan arī turpmāk saņemšot ievērojamu atbalstu, lai varētu ne tikai paplašināt zemes platību, bet arī palielināt bioloģiski saražotās produkcijas apjomu. Piemēram, Lauku attīstības programmā (LAP) 2014.–2020. gadam par bioloģiskās lauksaimniecības metožu izmantošanu LIZ apsaimniekošanā novirzīts 194,3 milj. eiro finansējums un pārejas periodā 2021.–2022. gadam tikšot novirzīti 70 milj. eiro, kas kopumā veido 12,9% no LAP finansējuma (2014.–2022. gadam).
Pēc 2023. gada bioloģiskās lauksaimniecības atbalstam jau tikšot novirzīti 20,6% no lauku attīstības finansējuma, kas ir nozīmīgs īpatsvars salīdzinājumā ar pašreizējā perioda 12,9%.
Atkal ir paredzēta iespēja atbalstam bioloģiskajai lauksaimniecībai pieteikt jaunas platības, jo šāda iespēja nav bijusi trīs gadus.
Agrovides pasākuma Bioloģiskā lauksaimniecība ietvaros plānots novirzīt 155 milj. eiro, kur par bioloģiski apsaimniekotām platībām, audzējot labību, tehniskās kultūras, dārzeņus un ilggadīgos stādījumus, indikatīvi plānoti 99,6 milj. eiro, savukārt maksājumam par dzīvniekiem indikatīvi plānoti 56,3 milj. eiro, nodrošinot mērķtiecīgu atbalstu bioloģiskajam piena lopkopības sektoram, ņemot vērā šā sektora būtiski lielāku ieguldījumu amonjaka emisiju samazinājumā salīdzinājumā ar citiem lopkopības sektoriem.
Turklāt plānots sniegt atbalstu arī tādām bioloģiskām saimniecībām, kas bioloģiskās lauksaimniecības metodes izmantos daļā no saimniecības.
Īpašs pasākums paredzēts biškopības atbalstam, kur bioloģiskie biškopji varēs saņemt atbalstu par bioloģiskajām bišu saimēm, ja apsaimnieko vismaz 20 saimes. Pasākuma ietvaros bioloģiskie biškopji indikatīvi saņemtu 3,6 milj. eiro.
Veicinot ilgtspējīgu lauksaimniecības prakšu īstenošanu un mudinot lauksaimniekus mainīt ierasto saimniekošanas praksi un izmantot vidi saudzējošas metodes, maksājumos tiks paredzētas specifiskas un lauksaimniekiem brīvprātīgas klimatiskās ekoshēmas vides un klimata vajadzību risinājumam.
Šo pasākumu īstenošanā varēs pieteikties arī bioloģiskie lauksaimnieki, tādējādi kombinējot un papildinot lauku attīstības atbalsta maksājumu ar jebkuru vai visiem citiem maksājumiem ekoshēmu ietvarā. ZM paredz, ka arī ekoshēmu pasākumu ietvarā nozarei ir iespējams piesaistīt nozīmīgu finansējumu vismaz papildu 26 milj. eiro gadā.
Strādājot pie nākamā plānošanas perioda (KLP 2023.–2027.) stratēģiskā plāna atbalsta pasākumiem, ZM vides un klimata pasākumu, kā arī videi draudzīgo investīciju ieviešanai Latvijā ir paredzējusi 50,8% no KLP finansējuma, kas ir daudz vairāk par obligāto 30% prasību.
ZM skatījumā viens no klupšanas akmeņiem esot tas, ka dažādās jomās izvirzītie stratēģiskie mērķi ir savstarpēji pretrunīgi, īpaši attiecībā uz klimata mērķiem un bioloģisko daudzveidību.
Piemēram, Zaļā kursa mērķis paredz samazināt augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslojuma lietojumu, taču pēdējā desmitgadē Latvijas lauksaimniecība attīstītās, apgūstot lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kas dažādu iemeslu dēļ ilgstoši netika apsaimniekotas un bija atstātas atmatā vai pat daļēji apmežojušās.
Eiropas Komisija ir izvirzījusi konkrētos pasākumos nosacījumus, kas uzliek pienākumu dalībvalstīm tos īstenot un attiecīgi plānot atbalstu.
Taču, ņemot vērā to, ka Latvijā jau visus plānošanas periodus salīdzinājumā ar pārējām ES dalībvalstīm ir pieejams zemāks finansējuma apjoms un šajā plānošanas periodā lauku attīstības finansējumam pat ir samazinājums, izvirzītie Zaļā kursa mērķi kļūst īpaši izaicinoši.
Viedoklis
Gatis Ozols, bioloģiskais lauksaimnieks, ZS Nodegi:
– Svarīgi ir saprast, ko vajag dabai, un tikai pēc tam mēģināt tur ielikt cilvēka savtīgās intereses. Izglītība, informācija un izpratne par procesiem dabā ir tas, kā visvairāk pietrūkst lauksaimniekiem. Un tieši šā vissvarīgākā faktora virzienā ir jādodas gan lauksaimniekiem, gan ministram ar savu ierēdņu armiju.
Vieniem vajag bioloģiski, citiem – daudz un lēti. Vēl kāds mēģina šos abus pretējos virzienus samiksēt. Apgrozījums un apjoms bez pievienotās vērtības nav nekāds arguments saimniekošanai, un tieši tas notiek konvencionālajā lauksaimniecībā, pamatīgi piesārņojot vidi un cilvēkus.
Pēc kādas intervijas ar zemkopības ministru Kasparu Gerhardu nācis klāt vēl viens neko neizsakošs termins – sausais atlikums no konvencionālās graudkopības. Man tas asociējas ar alkohola lietošanu – kad viss ir izdzerts, sausais atlikums ir tukšās pudeles. Un nekas jau arī vairāk nav graudkopībā, kur ienākušie naudas līdzekļi tikpat ātri kļūst par izejošiem, un lielākoties tie ir izejoši arī no Latvijas ekonomikas. Un, ja viss, kas ienāk, arī aiziet, tad sausais atlikums ir nulle.
Bioloģiskajai lauksaimniecībai uz minēto jāskatās kā uz sistēmas kopumu un jārūpējas nevis tāpēc, ka mums no tā atlēc kāds labums, bet gan tāpēc, ka tā ir labāk dabai un tādējādi arī mums pašiem.
Es sevi uzskatu par bioloģisku saimnieku pārliecības dēļ, jo, manuprāt, tas ir vienīgais saprātīgais ceļš kompromisam starp cilvēku saimnieciskām darbībām un dabu, un tieši tas arī ir rakstīts bioloģiskās saimniecības pamatprincipos. Tas būtu jāsaprot ne tikai tiem, kuri mēģina sevi saukt par bioloģiskiem lauksaimniekiem, bet visai sabiedrībai kopumā.
Paldies Eiropas jaunajam Zaļajam kursam, kas liks mainīties tiem, kuri paši to nespēj izdarīt. Mazliet gan pēc kārtējās shēmas izskatās dīvainā Latvijas vēlme radīt tādu īpašo ekoatbalsta maksājumu, lai, saimniekošanā neko daudz nemainot, varētu vienu daļu intensīvās lauksaimniecības pabāzt zem Zaļā kursa programmas.
Nekas nemainīsies, ja paši negribēsim kaut ko mainīt, un es domāju, ka šobrīd tam ir lielisks iespēju laiks.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
