Trauksmes zvani! Bioloģiskā daudzveidība Latvijas ārēs nīkuļo 14
Anita Pirktiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Trauksmes zvani par to, ka bioloģiskā daudzveidība katastrofāli mazinās visā Eiropā, skan jau gadu desmitus, taču statistika par vērā ņemamu situācijas uzlabošanos neliecina. Zinātāji stāsta, ka pirms 100 gadiem dabiskās pļavas klājušas apmēram 30% Latvijas teritorijas, bet tagad pat mazāk par vienu procentu. Eksperti teic, ka ar nelielām cerībām var lūkoties uz “Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas 2030” tvērumu un mērķiem, bet noteicošie būs īstenošanas nosacījumi.
Apkopojam pārāk ilgi
Līdz šim Bioloģiskās daudzveidības stratēģija ir palikusi uz papīra, un aizvadītā desmitgade pagājusi, apzinot dabas vērtības un plānojot turpmākos soļus. Latvijas Dabas fonds (LDF) atzīst, ka tā rīcībā nav datu, kas liecinātu, ka Latvijā dabas daudzveidība nesamazinās. Projekta “Dabas skaitīšana” laikā no 2017. līdz 2021. gadam tika konstatēts, ka iznīcināts 4201 ha dabisko zālāju biotopu – vairākums tika aparti.
Arī paši lauksaimnieki atzīst, ka līdzšinējā Latvijas lauksaimniecības politika ir bijusi vērsta uz lauksaimniecības intensifikāciju un ražības palielināšanu, kas lielā mērā tika sasniegta nevis caur ražības palielināšanu uz hektāru, bet gan palielinot kultūraugu kopējās platības. Esošie vidi saudzējošie kompensējošie mehānismi bijuši nekonkurētspējīgi pret intensīvās lauksaimniecības ekonomiskajiem ieguvumiem.
Lai gan pēdējo gadu laikā noris arvien plašāks darbs pie mērķtiecīgas zālāju biotopu atjaunošanas, kopējā bilance aizvien ir negatīva.
Par ES nozīmes sugām un biotopiem dati tiek apkopoti reizi sešos gados, tādējādi pagaidām spēkā ir 2019. gadā sniegtie dati Putnu un Biotopu direktīvu ziņojumos. Dabas datu pārvaldes sistēmā “Ozols” reģistrēti 72 078 ha ES nozīmes zālāju biotopu.
Jaunajā stratēģijā paredzētais atbalsts
Kopējās lauksaimniecības politikas Stratēģiskajā plānā (KLP SP) 2023.–2027. gadam ietverti atbalsta pasākumi, bioloģiski vērtīgo zālāju jeb ES nozīmes zālāju biotopu apsaimniekošanai (finansējums 36,9 milj. eiro), paredzot jaunu atbalsta veidu neienesīgām investīcijām par potenciālo bioloģiski vērtīgo zālāju atjaunošanu (2 milj. eiro, plānots valsts papildu finansējums 1 milj. eiro), kā arī jaunu atbalstu par biškopības vienību apsaimniekošanu apputeksnēšanas vajadzībām (finansējums 7,7 milj. eiro; atbalsta likme: bioloģiskā biškopība – 60 eiro/ha, konvencionālā biškopība – 30 eiro/ha). Bioloģiskās daudzveidības mērķu īstenošanu veicina arī atbalsts bioloģiskai lauksaimniecībai, jo netiek lietoti augu aizsardzības līdzekļi (AAL) un sintētiskais minerālmēslojums, kā arī agrovides atbalsts zaļo joslu izveidei, kurās aizliegts lietot AAL un mēslojumu.
Citstarp attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības un ainavas aizsardzību un kvalitātes uzturēšanu lauksaimniekiem, lai saņemtu atbalstu pilnā apmērā, būs jāievēro arī “LLVN 8” standarts, kas paredz, ka lauksaimniekam vismaz 4% no saimniecības aramzemes ir jāuztur ar ražošanu nesaistītas platības un elementi, piemēram, akmeņu kaudzes, grāvji, laukmales, koku, krūmu puduri vai rindas, papuve, mitraines, dīķi u. c. Tāpat ieguldījumu biodaudzveidības saglabāšanā nodrošinās aizliegums pārveidot vai apart ilggadīgos zālājus, kas ir noteikti kā ekoloģiski jutīgi ilggadīgi zālāji (EJIZ). Pašlaik šī arī ir viena no obligātajām praksēm, lai izpildītu nosacījumus maksājuma par klimatam un videi labvēlīgu lauksaimniecības praksi jeb “zaļināšanas” maksājuma nosacījumus. No 2015. gada, kad šī prasība tika noteikta, aizsargājamo EJIZ platība ir pieaugusi no 10 980 ha līdz 47 362 ha 2021. gadā.
Atbalsts ir, bet vai mērķtiecīgs?
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) atzīst, ka KLP SP iekļauto pasākumu tvērums bioloģiskās daudzveidības jomā ir nepietiekams. Tāpat jāņemot vērā, ka visi pasākumi, kas vērsti uz bioloģisko daudzveidību, ir iekļauti ekoshēmu vai agrovides pasākumu sadaļā, un tas nozīmē, ka tie nav obligāti. Tātad lielā mērā bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas pasākumi ir atkarīgi no tā, vai šo pasākumu ieviešana būs saimniekiem ekonomiski izdevīga.
Savukārt biedrības “Zemnieku saeima” ārpolitikas speciālists Valters Zelčs atzīmē, ka liela problēma gan no Eiropas Komisijas, gan Zemkopības ministrijas puses ir nespēja konkrēti definēt, ko saprotam ar bioloģisko daudzveidību: “Tas ir pilnīgi izplūdis jēdziens, un izplūdušām lietām nevaram izveidot konkrētus pasākumus. Nav definēts, kur gribam redzēt bioloģisko daudzveidību – kviešu laukā, dārzeņu vagā, ap tām? Sētajos zālājos vai tikai dabīgajos? Varbūt tikai ekoloģiski nozīmīgajās platībās, ainavu elementos?”
Viņš arī atzīst, ka ieviestie pasākumi ir nepietiekami un vāji. “Veidojot stratēģisko plānu, piedāvājām sekot Dānijas piemēram un atbalstīt, piemēram, puķu joslu izveides. Tās būtu labas gan apputeksnētājiem, gan arī patīkamas garāmbraucējiem. Diemžēl šādu ieceri neatzina par labu esam. Vēlamies, lai plašāk sētu starpkultūras, sevišķi tādas, kas vēl paspētu pirms rudens uzziedēt un, iespējams, sniegtu barības bāzi bitēm.
Teorētiski starpkultūras ir iekļautas, bet atbalsta likme ir tāda, ka starpkultūru uzplaukumu Latvijā noteikti neredzēsim. Visai īpatnēji gājis arī ar pasākumu, kurā plānots saglabāt bioloģisko daudzveidību zālājos. Ir izdalītas četras zālāju klases, un atkarībā no dažādu augu skaita un daudzuma par šīm platībām iespējams saņemt visai ievērojamu atbalstu.
Pašas vides organizācijas min, ka, gadu no gada šos zālājus pļaujot, bioloģiskā daudzveidība tur izzūd un vispiemērotākais esot šīs platības noganīt ar zemu lopu blīvumu. No savas puses to arī piedāvājām – šāda veida zālājus nopļaujot, tiktu maksāta samazināta likme, bet, ja tur tik tiešām notiek ekstensīva ganīšana – maksājam kaut dubultā! Diemžēl gan ministrija, gan, pats ironiskākais, vides organizācijas šādu pieeju bloķēja. Daudzi jēdzīgi pasākumi nav ieviesti, bet ir izveidotas dažāda veida butaforijas,” secina V. Zelčs.
“GrassLIFE” – zālāju dažādai izmantošanai
Projektu “GrassLIFE” jau piekto gadu īsteno Latvijas Dabas fonds (LDF) kopā ar partneriem – Latvijas Universitāti, Vides risinājumu institūtu, dabas saimniecību “Bekas” un 11 zemnieku saimniecībām visā Latvijā. Liene Brizga-Kalniņa, projekta “GrassLIFE” LDF pārstāve, stāsta: “Dabiskie zālāji ir dzīvotne, kas Latvijā ir uz izzušanas robežas, taču tajos mājo tik liela augu sugu daudzveidība, ka, izzūdot zālājiem, mēs arī zaudējam lielu daļu no savas floras.
Lai dabiskās pļavas saglabātos, tām ir nepieciešama apsaimniekošana, tieši tāpēc iesaistījām projektā 11 zemnieku saimniecības, kas parāda, ka zālāju saglabāšana un atjaunošana iet roku rokā ar veiksmīgu biznesu laukos. Līdzās praktiskajai atjaunošanai otrs “GrassLIFE” stūrakmens ir zinātne – zālāju atjaunošanās izpēte. Plānojam atjaunot vairāk nekā 1000 ha dabisko zālāju, bet partnersaimniecību 700 hektāros ieviest ilgtspējīgu apsaimniekošanas sistēmu, kas lielākoties nozīmē ganību izveidi.”
LDF pārstāve teic, ka projektā iesaistītās 11 partnersaimniecības atrodas visā Latvijā – Ziemeļgaujā, Vidzemē, Sēlijā, Latgalē, Kurzemē. “Mūsu zemnieki savā ikdienas saimniekošanā iekļauj zālāju atjaunošanu un uzturēšanu – veido ganāmpulkus un ganību infrastruktūru, izmēģina dažādas atjaunošanas metodes, attīra no krūmiem un aizauguma potenciālās pļavas.
Kā vērtē saimnieki – projekts dod pamatīgu izrāviena iespēju, kas citādi nebūtu iespējama, un daudzi no viņiem projekta laikā guvuši motivāciju vēl vairāk paplašināt savas teritorijas, iegādāties jaunas pļavas. Viens no mūsu partneriem – Rūdolfs Medenis no Madonas novada “Kalna rubeņiem” –, piemēram, izlēmis attīstīt liellopu gaļas pārstādi un atzīst, ka tieši “GrassLIFE” gūtā pieredze ļāvusi atvēzēties jauniem projektiem.”
Jaunais lauksaimnieks Ģirts Dzērve, kurš arī piedalījies “GrassLIFE” projektā, saimnieko ZS “Drubazas” Sabiles pievārtē. Ģirts stāsta: “Ar dabisko zālāju atjaunošanu nodarbojos, turpinot savu vecāku iesākto. Manā īpašumā ir pļavas, kas saglabājušās vēl no muižas laikiem. Apzinos, ka tā ir vērtība. Lai dabiskais zālājs atjaunotos, nepieciešami 15–20 gadi. Un šajā laikā zālājs faktiski prasa tikai ieguldījumus.
Dabiskās pļavas strauji izzūd tieši tāpēc, ka tās ir ne tikai grūti atjaunot, bet arī ļoti grūti uzturēt. Piemēram, liela daļa mana zālāja atrodas nogāzēs, to ir grūti apstrādāt ar tehniku, daudzi darbi jāveic ar rokām. Protams, nekāda biznesa šajā jomā vismaz pagaidām nav. Uzskatu to par ieguldījumu nākotnē, kad, izmantojot dabiskos zālājus, varēšu attīstīt dažādus biznesa variantus. Tostarp paplašinot Galoveju ganāmpulku, jo pasaulē aizvien aug pieprasījums pēc tāda liellopa gaļas, kas audzis un barojies dabiskajos zālājos. Pašreizējo atbalsta maksājumu, ko saņemu par saviem zālājiem, uzskatu kā samaksu par manu entuziasmu, nevis par iespēju nopelnīt.”
Liene Brizga-Kalniņa stāsta, ka nozīmīga projekta “GrassLIFE” daļa ir mobilais ganāmpulks, kas ir jauna zālāju atjaunošanas metode. Šobrīd jau vairāk nekā 150 galvu lielais ganāmpulks ganīšanas sezonā tiek nogādāts uz dažādām vietām Latvijā, kur nogana dabiskās pļavas. “Izvēlamies vietas, kuras citādi būtu grūti apsaimniekot. Katras sezonas laikā tiek noganīti aptuveni 300 ha. Mūsu Galovejas šķirnes govis jau kļuvušas pazīstamas gan Siguldas pilsētas pļavās, gan Rīgā Vakarbuļļos,” teic Liene.
EKSPERTA VIEDOKLIS
Atbalsta likmēm jābūt konkurētspējīgām
Andrejs Briedis, Latvijas Dabas fonda (LDF) padomes priekšsēdētājs: “Formāli raugoties, jaunais Kopējās lauksaimniecības politikas Stratēģiskais plāns (KLP SP) ir atvēlējis iespaidīgus līdzekļus vides problēmu risināšanai. Arī KLP SP analītiskajā daļā ir labi aprakstītas galvenās dabas daudzveidības problēmas.
Taču lielākā daļa no finansējuma tiek vai nu vienkārši “pierakstīta/aprēķināta” vides mērķu sasniegšanai (kā tas ir tiešmaksājumu gadījumā), vai piešķirta pasākumiem, kuros lauksaimniekam nav būtiski jāmaina līdzšinējā saimniekošana, vien labāk par to jāatskaitās valstij, piemēram, vairākās ekoshēmās. Kā pozitīvs faktors jāmin būtisks palielinājums agrovides pasākuma “Zālāju biotopu apsaimniekošana” mērķplatībā un tas, ka pirmoreiz tiek plānots atbalsts zālāju biotopu atjaunošanai.
Taču neatrisināts ir palicis jautājums par konkurētspējīgām atbalsta likmēm. Jā, tās ir nedaudz pieaugušas salīdzinājumā ar Lauku attīstības programmu 2014.–2020. gadam, taču daudzos gadījumos tās ir nepietiekamas un vairākas reizes zemākas nekā tās, kas piemērotas dabas daudzveidības saglabāšanas pasākumiem aramzemēs, piemēram, agrovides pasākumā “Zaļās joslas”. Nepietiekams atbalsta līmenis var kavēt nosprausto mērķplatību sasniegšanu.
Šobrīd būtiski, kāda izveidosies jaunā valdība un kā tiks sadalīti darbi starp jaunveidojamo klimata un enerģētikas ministriju un veco ministriju – šobrīd esam nobažījušies, ka dabas daudzveidības jautājumi paliks novārtā.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
