Bioloģiskā daudzveidība jāsabalansē ar ekonomiskajām interesēm 0
Olafs Zvejnieks, Kristīne Stepiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Meži ir Latvijas lielākā bagātība, un to vērtībai nākotnē vajadzētu pieaugt, jo Eiropas Zaļais kurss arvien lielāku vērību pievērš gan to daudzveidības palielināšanai, gan arī daudz lielākai koksnes izmantošanai celtniecībā, dziļajā pārstrādē un enerģētikā. Taču, lai dabas resursu bagātība vairotos, meži ir pareizi jāapsaimnieko, un par to, kas šajā jomā ir pareizi, domās dalās. Lai noskaidrotu, ko un kā gatavojamies darīt, “Latvijas Bizness” sadarbībā ar biedrību “Latvijas klimata neitralitātes klasteris 2050” uz diskusiju aicināja šīs jomas ekspertus – Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektoru Kristapu Klausu, Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošo pētnieku Āri Jansonu, Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētāju Viesturu Ķeru un Zemkopības ministra biroja vadītāju Jāni Eglītu.
Skatoties no putna lidojuma, kāds šobrīd ir Latvijas mežu stāvoklis?
Ā. Jansons: Nacionālais mežu monitorings, kurā ir 16 tūkstoši parauglaukumu, kas ir izvietoti visā Latvijas teritorijā, objektīvi ļauj novērtēt virkni indikatoru, kas raksturo mežu stāvokli un tā izmaiņas. Kopumā tas šobrīd ir labs. Mežu ekonomiskā vērtība pieaug.
V. Ķerus: Ja skatāmies tieši no putna lidojuma, tad redzam, ka Latvijas meži tiek strauji fragmentēti, kas ir novedis pie tā, ka Latvija ir otrā vietā Eiropā pēc relatīvā koku seguma zuduma. Likumsakarīgi, ka dabas daudzveidība kopumā un mežu stāvoklis tādēļ pasliktinās. Protams, salīdzinot ar valstīm, kuras savus mežus ir izpostījušas jau pirms daudziem gadiem, Latvijas mežu stāvoklis ir relatīvi labs. Taču tas varētu būt arī labāks, un, visticamāk, nākotnē tas kļūs arvien sliktāks.
K. Klauss: Kopumā mežu stāvoklis ir labs. Protams, vienmēr var vēlēties, lai būtu labāk. Runājot par nākotni – saistībā ar Zaļo kursu šobrīd vēl nav gūtas atbildes uz virkni jautājumu, kas situāciju mežos var radikāli mainīt visos virzienos – tas attiecas gan uz ekonomiku, gan arī vidi, rekreāciju un ainavu.
J. Eglīts: Meža vērtība pieaugs tikai tad, ja mēs to pareizi apsaimniekosim, par mežu rūpēsimies un to saudzēsim. Pati par sevi tā nepalielināsies. Nākotnē mežu stāvoklis var būt sliktāks vien tad, ja mēs neizpildīsim savus mājasdarbus.
Pagājušajā rudenī noslēdzās Latvijas biotopu skaitīšanas process. Kādas pārmaiņas mežu apsaimniekošanā tas ir ieviesis?
K. Klauss: Pagaidām vēl nekādas. Līdz šā gada beigām ir jābūt informatīvajam ziņojumam, kurā būs izvērtēti turpmākie scenāriji. Ne katrs biotops ir aizsargājams Eiropas nozīmes biotops. Taču šobrīd lielākā diskusija ir par to, kādā veidā tieši biotopus aizsargāt. “Latvijas valsts meži” kopā ar Dabas aizsardzības pārvaldi ir izstrādājuši plānu, kā aizsargāt staignāju biotopus. Tas paredz “nolikt malā” aptuveni 80 tūkst. hektāru mežu, kaut arī tikai aptuveni 30 tūkst. hektāru no šīs platības aizņem paši biotopi, pārējais ir buferzona ap tiem. Tas būtu apmēram tas pats, kā, lai aizsargātu man priekšā uz galda esošo krūzīti, darbības liegums tiktu noteikts visam galdam. Šādi mēs varam nonākt pie visnotaļ apokaliptiska ekonomikas scenārija, proti, ka no šā brīža aptuveni 450 tūkst. hektāru ciršanas vecuma saimniecisko mežu soli pa solītim mēs nonāksim situācijā, kad drīkstēsim rīkoties ar nedaudz vairāk par 100 tūkst. hektāriem. Protams, aprēķini un diskusijas vēl notiek, es šobrīd ieskicēju vienu no iespējamiem scenārijiem. Ja tas īstenosies, tad kokrūpniecība un meža nozare, kāda tā ir šobrīd, vairs nevarēs pastāvēt.
J. Eglīts: Ir jāparedz mehānisms, kā biotopa aizsardzība, kas ir ieviesta, var tikt arī atcelta. Piemēram, kad aizaug izcirtumi, ērgļi, kas dzīvo to tuvumā, pārceļas uz citām teritorijām, jo tiem vairs nav pieejama barības bāze. Nedrīkst būt situācija, kad ērgļu vairs nav, bet biotops tiek saglabāts. Kad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) pabeigs darbu pie informatīvā ziņojuma, būs lielāka skaidrība par situāciju.
V. Ķerus: Biotops ir konkrēts meža veids, tāpēc šim ziņojumam nebūs nekāda sakara ar to, kur dzīvo, piemēram, mazais ērglis un kā tas pārvietojas. Ja mežs ir konkrēts biotops, tad tur šis putns būs un tam nebūs nekādas saistības ar kādu politisku lēmumu.
Ā. Jansons: Biotops jeb dzīvotne ir Eiropas izpratnē nosacīti atzīts retums. Tas, ka 40% ciršanas vecumu sasniegušajos Latvijas mežos tika atrasta šī retā dzīvotne, nozīmē, ka Latvijā tā nebūt nav tik reta.
V. Ķerus: Par to, ka Latvijas mežos vajadzētu saglabāt biotopu daudzveidību, tika nolemts jau 1998. gadā, tas nav nekas jauns. Problēma ir tā, ka vairāk nekā 20 gadus tas tika ignorēts. Tagad Eiropas Savienība (ES) pasaka, ka mums tas ir jādara, un mums par to liels pārsteigums. Ja mēs būtu godprātīgi īstenojuši biotopu daudzveidības saglabāšanu visus 20 gadus, tad šobrīd Eiropas Zaļais kurss nevienu nesatrauktu. Viss, kas ir Zaļajā kursā, Latvijas mežu apsaimniekošanas politikā tika ielikts jau 1998. gadā.
J. Eglīts: Ne vienmēr necirst nozīmē saudzēt. Mums būtībā jāatrod veids, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva.
V. Ķerus: Absolūtā vairākumā gadījumu meža biotopi, ja tie netiek aiztikti, kļūst ar laiku arvien vērtīgāki. Ir gadījumi, kad biotopu uzturēšanā ir nepieciešama apsaimniekošana, bet tādu ir ļoti maz. Nav neviena meža biotopa, kuram būtu nepieciešamas kailcirtes.
Ā. Jansons: Mums ir jāspēj sabalansēt daudzās un ļoti dažādās intereses noteiktajā meža platībā. Zaļais kurss ir zaļā vienošanās, kas ļauj nonākt pie iespējami labākā risinājuma, kam ir būtiska ietekme uz klimata pārmaiņu mazināšanu.
V. Ķerus: Piekrītu, ka mežs Latvijā būs bioekonomikas pamatā, tāpēc ir jāsaimnieko prātīgi. Neviena vides aizsardzības organizācija neapgalvo, ka nedrīkst cirst mežus, taču tām varētu atšķirties viedoklis par to, ko nozīmē pārdomāta apsaimniekošana. Problēma ir tāda, ka esošā un iecerētā mežu apsaimniekošana nedod iespēju rasties jauniem biotopiem, tāpēc ir jāaizsargā tie, kuri mums ir.
Vai tiesa, ka Zaļā kursa kontekstā ir dzimusi ideja, ka mežus vajadzētu apsaimniekot intensīvāk, būtībā audzēt līdzīgi kā labību – ātri audzēt, cirst, atkal audzēt, jo šādā veidā iespējams savākt vairāk oglekļa no atmosfēras?
Nē, tā tas nav. Pētījumu ir ļoti daudz. Nav tā, ka var nosusināt slapjo mežu un domāt, ka tas ir labi klimatam, bieži vien tieši pretēji. Tas ir atkarīgs no ļoti daudziem apstākļiem. Zinātnes pasaule ir vienojusies, ka mēs nevaram skatīt klimata pārmaiņas atrauti no bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas jautājumiem. Ļoti bieži šauri un aplami pasākumi oglekļa uzkrājumu palielināšanai uz bioloģiskās daudzveidības noplicināšanas rēķina krīzi tikai saasina, nevis kaut ko atrisina. Vecajos mežos ir ļoti liels oglekļa uzkrājums un tas turpina palielināties. Nedrīkst tā prasti ņemt un noplicināt bioloģisko daudzveidību oglekļa uzkrājumu palielināšanai. Audzējot oglekļa plantācijas, mēs mazinām mežu spēju pielāgoties klimata pārmaiņām.
Vai ir iespējams vienlaikus sasniegt abus mērķus – palielināt oglekļa uzkrājumus un saglabāt vai pat uzlabot dabas daudzveidību?
To var izdarīt, taču nedrīkst veikt aplamus pasākumus. “Silavas” aprēķinos par nākotnes mežu attīstības scenārijiem intensīvākā mežsaimniecība ir vērsta uz lielāku egļu īpatsvaru, lai gan klimata pārmaiņu modeļi rāda, ka eglei Latvijā nav nākotnes – siltāka klimata dēļ. Proti, tiek veicināta tādu mežu attīstība, kas ar laiku ies bojā. Nav pareizi ielikt vienādības zīmi starp koksni un oglekļa uzkrājumiem. Ļoti nozīmīga ir augsne, bieži vien aprēķinos šis faktors netiek ņemts vērā.
K. Klauss: Zaļais kurss nav dabas daudzveidības, oglekļa piesaistes, mežizstrādes vai koksnes izmantošanas būvniecībā palielināšana. Tas ir jāskata plašāk. Piemēram, ja būvē māju, ir jāizdara izvēle – iebūvēt koka vai tērauda sijas? Ja nenocērt koku, tas turpina augt un piesaistīt oglekli. Taču vienlaikus jāņem vērā, kādas būs emisijas, lai saražotu tēraudu. Tāpēc pareizāk būtu nocirst koku un mājā iebūvēt koka sijas. Nedrīkst skatīties šauri – Zaļais kurss būtībā ir vērsts uz to, lai mainītu patēriņu. Sava veida Zaļā kursa mācību esam guvuši Covid-19 laikā un šobrīd gūstam saistībā ar enerģētikas krīzi un kara ekonomiku. Pandēmija mums iemācīja nepārvietoties, sēdēt virtuālajā telpā, tās laikā tika pārtraukts ekonomiski nelietderīgais tūrisms, bet enerģētikas krīze, iespējams, liks mājokļos staigāt džemperos un vilnas zeķēs un katru reizi, izejot no telpas, neaizmirst izslēgt lampiņu. Tā arī Zaļais kurss mums iespēju robežās liks atteikties no cementa un metāla izstrādājumiem, tos aizstājot ar biomasu, pamatā koksni. Pirms kara sākuma Ukrainā es apgalvoju, ka tuvākajā desmitgadē mežsaimniecība Latvijā un visā Eiropā būs jāsamazina par 30%, kaut arī tiek sagaidīts, ka koksnes izstrādājumu patēriņa īpatsvars palielināsies. Kā šīs abas lietas salāgot? Viena iespēja ir daļu no tās koksnes, kuru mēs patērējam kurināmajā, pārvirzīt uz ilglietojamo materiālu ražošanu – tā ir t. s. kaskadēšana, kas šobrīd tiek aktīvi apspriesta Eiropā. Runa ir par to, ka koksni varētu aizliegt izmantot kurināšanā, kamēr tā nav izgājusi pilnu pielietojamības ciklu. It kā jau tas būtu loģiski, taču, atgriežoties Latvijas realitātē, tad aktuāls kļūst jautājums – kur un no kā mēs ziemā iegūsim siltumu? Šādu pretrunu dēļ Zaļais kurss šobrīd ir milzīgs izaicinājums. Būtiski atšķiras tas, kas tika izdomāts, sēžot siltās telpās un ēdot Briseles bulciņas, komfortabli pārskatot teorētiskus zinātniskus aprēķinus, no šā brīža Latvijas realitātes, kurā prātojam, kā nenosalt nākamajā apkures sezonā, neapturēt ekonomiku un spēt atļauties ko vairāk, nevis tikai samaksāt lielos apkures rēķinus. Kokrūpniecības nozarei tuvākajos divos trijos gados būs jāsaražo vairāk kurināmā, kas ir tieši pretrunā ar iepriekš nozarei nospraustajiem mērķiem.
J. Eglīts: Nav pareizi censties līdzināties Eiropas vidējiem rādītājiem, jo Latvijā ir atšķirīgas klimata joslas un pieeja. Zaļais kurss primāri ir sabiedrības paradumu maiņa. Sākam ar to, ka izvēlamies, piemēram, pēc iespējas ekoloģiskāku gultas veļu, šķirojam atkritumus un samazinām to daudzumu, iegādājamies ilgtspējīgākas preces.
Ā. Jansons: Pretrunu ir gana daudz, daļa no tām rodas tāpēc, ka mēs dažādi saprotam terminus un bieži vien, apzināti vai neapzināti, saredzam kaut kādus bubuļus tur, kur tādu nemaz nav, un no tiem baidāmies. Piemēram, kā bubulis tiek uztverts vārds “plantācija”, ar to saprotot lielas eglīšu jaunaudzes. No klimata neitralitātes viedokļa plantācija kā meža apsaimniekošanas forma ir atbalstāma. Nav citu iespēju, kā daļu no marginālajām platībām, kurām īstermiņā nav īpašas lauksaimnieciskās vērtības, apmežot. Cits bubulis ir – ar eglēm ir briesmas, tās iznīks un pazudīs. Tomēr zinātniski nav pamatota iemesla, kāpēc lai tas tā notiktu. Nenoliedzami, kļūst siltāks, ir vairāk mizgraužu un vētru, taču tas nenozīmē, ka ir jālikvidē kokaudzētavas. Tas, kas jādara, – ir jāpārdomā, kā ar eglēm strādāt labāk.
V. Ķerus: Mani mulsina tā spītīgā turēšanās pie kaut kādas mākslīgas pieejas tā vietā, lai vienlaicīgi risinātu klimata pārmaiņu un bioloģiskās daudzveidības jautājumus, vairāk vietas mežos dodot platlapjiem, piemēram, ošiem.
K. Klauss: Visu nosaka politiķu lēmumi. Ir tāds klasisks piemērs, kas ļoti ietekmējis ozolu audzes Latvijā. Ozolus savulaik plaši audzēja, pat neskatoties uz to, ka tie ir diezgan cimperlīgi – žurkas apēd saknes, dzīvnieki – galotnes, tos ieaudzēt nebūt nav viegli. Tomēr audzēja. Taču tad, droši vien labu gribot, tika pieņemts lēmums, ka, nocērtot ozolu audzi, drīkst nocirst tikai 60% koku, bet 40% jāatstāj. Rezultāts – pat ja vieta un klimatiskie apstākļi ļauj un mežu īpašnieki ir gatavi mocīties un ozolus audzēt, tad šobrīd viņi izvēlas to vairs nedarīt, jo tas nav ekonomiski izdevīgi. Lūk, piemērs, kā, labu gribot, tiek panākts negatīvs, nevis pozitīvs rezultāts.
V. Ķerus: Vēlme piespiest meža īpašniekus stādīt konkrētas koku sugas nāk no meža nozares. Taču politiskā situācija mainās ātrāk nekā mežs. Ir kļūda pieņemt, ka tad, kad ozoli izaugs, to ciršanas ierobežojumi būs tādi paši kā šobrīd. Bioloģiskā daudzveidība ir svarīga neatkarīgi no politiskās situācijas.
Ā. Jansons: Bioloģiskā daudzveidība ir svarīga, taču mums ir jādomā arī, kā nodrošināt ražošanu. Šīs lietas ir jāspēj sabalansēt.
Kritušie koki un pāraugušas egles ir īsts pēdējo gadu bīstamāko meža kaitēkļu – egļu mizgraužu – magnēts. Visvairāk cietušās teritorijas ir ap Lubāna ezeru un Gaujas Nacionālo parku. Kas būtu darāms lietas labā?
Protams, ņemot vērā riskus, šie koki ir jāņem ārā no mežiem, cik ātri vien ir iespējams. Visefektīvāk to darīt, ja mizgrauži tajos ir iekšā. Ja egle jau ir nokaltusi, tas ir par vēlu. Latvijas mežkopībā ir tāds apzīmējums kā ķeramkoks. Ir jāpaspēj šādu koku, kurā mīt kaitēkļi, izvest no meža, noslēgt kaitēkļu dzīves ciklu un samazināt to populāciju. Taču ir teritorijas, kur to nav iespējams izdarīt – dažādu dabas liegumu dēļ.
V. Ķerus: Mizgrauži ir kļuvuši par problēmu lielā mērā tieši cilvēku darbības rezultātā. Proti, jo vairāk mums būs viena vecuma egļu mežu vienlaidu platībā, jo lielākas problēmas mizgrauži radīs. Ja ir vecuma un sugu sastāva ziņā daudzveidīgi meži, mizgrauži apēd pāris egles, bet nerada fundamentālas problēmas. Ja koki jau ir nokaltuši, tos var atstāt, jo mirusī koksne meža ekosistēmā ir ļoti nozīmīga, tā veido dabas daudzveidību.
K. Klauss: Mizgraužu sērga ir viļņveidīga, šobrīd tā atkāpjas. Mizgrauži lielākoties ir ekonomiska rakstura problēma, šobrīd Latvijas mežsaimniekiem tā vairs nav ļoti aktuāla.
Lai nodrošinātu valsts energoneatkarību un lētāku elektroenerģiju patērētājam, AS “Latvenergo” un AS “Latvijas valsts meži” veidos kopuzņēmumu vēja parku attīstībai Latvijā. Kā dabas aizsardzības organizācijas vērtē ieceri būvēt vēja parkus mežā?
V. Ķerus: Ir skaidrs, ka vēja enerģijas projektu attīstība Latvijā ir nepieciešama. Taču to nedrīkst darīt nepareizās vietās, ir rūpīgi jāizvērtē ietekme uz vidi. Celt vēja parkus mežos ir daudz sliktāk nekā uz lauksaimniecības vai kādas citas zemes. Dabas sargi neķēdēsies pie kokiem, tomēr sekosim līdzi tam, lai būtu adekvāts ietekmes uz vidi novērtējums. Izvēle par labu mežiem vēja turbīnu uzstādīšanai ir ērtība no sabiedrisko attiecību viedokļa, jo runa ir par valsts zemi, kas ir tālu prom no acīm. Klimatam un dabas daudzveidībai draudzīgāk un arī pašiem vēja parku attīstītājiem izdevīgāk būtu vēja parkus celt uz lauksaimniecības zemes.
J. Eglīts: Pats galvenais faktors vēja parku būvniecībai ir t. s. vēja tunelis – kur vējš ir un kur tā nav. Nākamais solis ir aprēķini, proti, kas tieši nesīs zemes īpašniekam lielāko labumu – graudu audzēšana vai vēja enerģijas iegūšana, un pilnīgi iespējams, ka dažos gadījumos izdevīgāk būs izīrēt zemi vēja turbīnām, nevis audzēt graudus. Skaidrs ir tas, ka, ja Latviju salīdzina ar Lietuvu un Igauniju, tad enerģētikas neatkarības ziņā mūsu valsts krietni atpaliek. Lielā mērā tas ir tāpēc, ka mēs daudz laika pavadām nebūtiskos strīdos, bet būtiskas problēmas nerisinām. Ir jāuzticas mežu īpašniekiem, jāļauj viņiem strādāt.
V. Ķerus: Piekrītu, ka privātajiem mežu īpašniekiem varētu ļaut strādāt brīvāk, viņus izglītojot, viņiem uzticoties un finansiāli atbalstot tos, kuri saimnieko dabai draudzīgi. Taču valsts meži ir pavisam cits stāsts. Valsts meži ir jāapsaimnieko tā, lai valsts sasniegtu savus klimata un bioloģiskās daudzveidības mērķus.
Ja es būtu privātais meža īpašnieks – vai varat man atbildēt, vai Zaļā kursa īstenošanas rezultātā mana meža ekonomiskā vērtība palielināsies?
J. Eglīts: Zaļais kurss meža ekonomisko vērtību nemainīs vai mēreni palielinās. Pretējais var notikt tad, ja īpašumā tiks atrasts kaut kas, kā dēļ varētu tikt uzlikts mikroliegums. Zaļais kurss pirmkārt ir paradumu maiņa, kas iet roku rokā ar tehnoloģiju attīstību. Pirms kāda laika nevarējām iedomāties, ka varētu būvēt deviņu stāvu koka ēkas, bet šobrīd Norvēģijā to vien tik dara. Ir daudzi citi faktori, kas ietekmē meža vērtību, tas nebūt nav tikai Zaļais kurss.
V. Ķerus: Atsaukšos uz to, kas ir minēts ES Meža stratēģijā, kas ir daļa no Zaļā kursa, proti, ka vajadzētu vairāk domāt par iespējām privātīpašnieku atbalstam, lai gūtu ekonomisku labumu no meža kā tāda, ne tikai no koksnes. Parasti, kad mēs runājam par ekonomisko labumu, mēs vienmēr runājam tikai par koksni.
K. Klauss: Teorētiski mežu vērtības pieaugums ir iespējams, un ar laiku tam, iespējams, būs arī atbalsta mehānismi. Šobrīd maksātspējīgākie ir koksnes pircēji. Vēl ir iespējams rast atbalstu, veicot dabas aizsardzības pasākumus. Taču, piemēram, ja cirsma maksā 20–30 tūkst. eiro par hektāru, tad, aizsargājot dabu, tiek atvēlēti 160 eiro/ha gadā. Šie skaitļi ļauj labāk izprast meža īpašnieku izvēles. Pastāv vēl trešā iespēja – meža zemi iznomāt. Piemēram, ja kāds viesu nama īpašnieks nevēlas, lai blakusesošais mežs tiek izcirsts, viņš var to nomāt. Nākotnē varētu parādīties vēl arī cita veida pircēji meža vērtībām, bet pagaidām tas ir teorētiski. Ja neparādīsies jauni pircēji, bet tiks īstenoti ierobežojumi, kuru rezultātā meža vērtība no 20–30 tūkst. eiro par hektāru pārvērtīsies par 160 eiro, protams, ka meža ekonomiskā vērtība samazināsies. Starp citu, vēja parku attīstītāji ir gatavi piedāvāt tik izdevīgas cenas, kas nav salīdzināmas ar koksnes cenām, taču tikai tajā gadījumā, ja mežs atrodas vēja tunelī.
Vai ar pircējiem tiek domāti ārvalstu uzņēmumi, kuri vēlas kļūt zaļāki, pērk un audzē mežu platības Latvijā?
Tai skaitā. Un te ir paradokss – meža īpašniekam tas var būt ļoti izdevīgs darījums, bet Latvijas tautsaimniecībai kopumā tas ir ļoti neizdevīgs.
Ā. Jansons: Esmu optimists pēc dabas, tāpēc domāju, ka mēs spēsim sakombinēt zināšanas tā, lai vidējā mežu vērtība to īpašniekiem kaut nedaudz, bet palielinātos.
