Biologi atraduši monogāmijas ģenētiskās izcelsmes avotus 0
Amerikāņu biologi uzskata – monogāmija var būt ģenētiski noteikta. Monogāmām dzīvnieku sugām viņiem izdevies atrast tādus gēnus, kādu nav poligāmām. Tomēr vēl nav zināms, vai šie dati attiecas uz cilvēkiem.
Monogāmija ir attiecības starp dzimumiem, kurā tēviņš un mātīte noteiktā laika periodā pārojas tikai viens ar otru un parasti kopā rūpējas par pēcnācējiem, ja tādi parādās. Monogāmija vērojama lielākajai daļai putnu, no zīdītājiem pērtiķi un vilki veido pārus uz vairākiem gadiem. Polārlapsas, lapsas, āpši, caunas, bebri – reti vairāk nekā vienu sezonu.
Tomēr, ja cilvēkiem mono un poligāmiju bieži izraisa sociālie faktori (daudzsievība un daudzvīrība tiek novērota daudzās cilvēku kopienās), tās cēloņi citiem mugurkaulniekiem nebija pilnībā zināmi. Teksasas Universitātes pētnieki Ostinā atklāja, ka to pamatā var būt arī ģenētiskie aspekti. Darbs tika publicēts žurnālā PNAS.
Zinātnieki izanalizēja desmit dzīvnieku sugu tēviņu smadzenes – piecas monogāmu un poligāmu. Zīdītājus pārstāvēja kāmji un lauku peles, zivis – monogāmās un nemonogāmās cihlīdas, bet abiniekus – vairākas varžu sugas.
Pētnieki spēja noteikt 24 gēnus, kas saistīti ar monogāmu pārošanās stratēģiju dzīvniekiem.
To klātbūtne nebija atkarīga no tā, vai dzīvnieks bija zīdītājs, zivs vai abinieks.
“Mūsu pētījums aptver 450 miljonus evolūcijas gadu, jo senos laikos visām šīm sugām bija kopīgs sencis,” uzsver vadošā pētījuma autore, evolucionārā bioloģe Rebeka Janga.
Bet kā ir ar cilvēkiem? Vai mūsu seksuālās vēlmes vada gēni?
“Mēs to nezinām, ” saka biologs Hanss Hofmans. “Bet mēs, protams, varam pieņemt, ka šāda gēnu ekspresija var izpausties arī cilvēkiem.”
Tas būs jānosaka turpmākajos pētījumos, kā arī tas, cik universāls ir šis ģenētiskais modelis.
Pētnieki atzīmē, ka monogāmām sugām gēni, kas saistīti ar kognitīvajām funkcijām, nervu sistēmas attīstību, sinaptisko aktivitāti un atmiņu, demonstrēja paaugstinātu ekspresiju. Tajā pašā laikā tika nomākti gēni, kas nosaka gēnu transkripciju (ģenētiskās informācijas nodošana no DNS uz RNS).
“Šīs atšķirības var liecināt par palielinātu neironu plastiskumu apstākļos, kad monogāmiem tēviņiem transkripcija ir stingrāk regulēta,” raksta pētnieki.
Tajā pašā laikā monogāmija rada daudzas problēmas dzīvniekiem, norāda zinātnieki.
“Viņiem ilgstoši jāpacieš blakus cits dzīvnieks, un tas nav viegli,” norāda Hofmans. “Viņš var atņemt pārtiku, izdzīt no mājokļa, inficēt ar slimību vai radīt citu kaitējumu.”
Turklāt dzīvi sarežģī arī rūpes par pēcnācējiem.
“Pēcnācēji ir parazīti,” saka Hofmans. “Jūs tos barojat, viņi atņem resursus, viņi padara jūsu dzīvi bīstamāku, jo plēsējiem ir vieglāk jūs atrast.”
Tomēr viņš uzskata, ka monogāmija ir tā vērta.
“Tas, ko izveidoja evolūcija, ir izcils,” apgalvo Hofmans. “Kad nonākam pāru attiecībās vai mums ir pēcnācēji, par kuriem jārūpējas, tas stimulē atalgojuma sistēmu smadzenēs. Tā it kā saka mums – hei, man tas patīk”.
Zinātniekiem pat radās ideja izstrādāt ģenētisko monogāmijas testu, lai gan ar to var rasties lielas grūtības.
“Monogāmija ir sarežģīta iezīme, kurā iesaistīti daudzi gēni,” skaidro Janga. “Pastāv atšķirības starp cilvēkiem, un testam jābūt ļoti individuālam, lai tas būtu efektīvs. Bet es nesaku, ka tas nav iespējams.”
Viņa arī uzsver, ka nevajadzētu pielīdzināt monogāmiju uzticībai.
Biologs Deivids Vestnijs norāda, ka novērojamas interesantas iezīmes, kas saistītas ar pāreju no monogāmas un ne-monogāmu uzvedību. Viena no tām – šīs izmaiņas ir jutīgas pret ekoloģiju. Citiem vārdiem sakot, kā viņš paskaidro: “var paņemt pētījumā aplūkotās sugas un likt tām uzvesties atšķirīgi, mainot vides apstākļus, kurās tās dzīvo.”
Jāatzīmē, ka monogāmām sugām raksturīgo gēnu aktivitātes pieaugums vai samazinājums tika reģistrēts smadzeņu audos kopumā. Tāpēc iegūtie rezultāti neļauj noteikt, kurās konkrētās jomās un kādi gēni šajā gadījumā ir iesaistīti vairāk vai mazāk. Kopumā nav skaidrs, kā tieši izmaiņas ģenētiskajā aktivitātē saistītas ar vairošanās uzvedības un stratēģiju izmaiņām.
