Biogāzes ražotāji: Esam šokā par to, kas notiek 24
Latvijā ir vairāk nekā 50 biogāzes ražotņu, kurās ieguldīts liels darbs un nauda. Kādas ir turpmākās šā rūpala izredzes? Vai biogāzes staciju īpašnieki šodien jūtas kā ieguvēji vai zaudētāji? Žurnāla “Agro Tops” jautājumi biogāzes ražotājiem.
Māris Treimanis, Limbažu novada Katvaru pagasta z/s Jaundzelves ražotnes īpašnieks, Latvijas Biogāzes asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks:
– Attīstības nav un nebūs. Valsts ir šo biogāzes ražotņu projektu noslēgusi. Ražotāju ieskats par turpmāko ir depresīvs, par perspektīvu nav iespējams runāt. Bizness kļuvis neizdevīgs – tagad pārsvarā strādā tādēļ, lai atmaksātu kredītus, jo ražotnēs ieguldīta liela nauda. Nav pamata uzskatīt, ka tuvākajos piecos gados paredzama nozares attīstība. Uzskatu, ka valsts Ekonomikas ministrija nedomā par nākotnes darbību, bet uz atjaunojamās enerģijas ieguvi nevar orientēties īstermiņā – diemžēl tādu valsts iestāžu tuvredzību, attieksmi pret šīs nozares attīstību tagad redzam. Esam spiesti pārliecināties, ka politiķiem ir īstermiņa domāšana, acīmredzot daudzi vairāk raizējas par savām izredzēm nākamajās vēlēšanās, nevis par tautsaimniecības nozaru attīstību, par pašu valsts resursu izmantošanu, lai panāktu mazāku atkarību no iepirktiem enerģijas resursiem.
Pašlaik jūtams, ka arī ES līdervalstīs par atjaunojamās enerģijas problēmām īpaši nedomā. Bet pieredze liek atcerēties, ka šādai attieksmei ir tendence ik pa laikam mainīties, gan jau arī tur nāks iedvesma no jauna un biogāze atkal būs modē. Tomēr ir atšķirība starp Eiropas līdervalsts tautsaimniecības noturību un mūsu valsts svārstīgās attieksmes ietekmi. Piemēram, ir labi zināms, ka lielākā daļa biogāzes ražotņu pieder piena nozares saimniecībām. Tās Latvijā ir ieguldījušas lielus līdzekļus attīstībā, ieviesušas modernākās tehnoloģijas, panākušas lielus izslaukumus, bet piena cenas jau ir zemākas par pašizmaksu. Šobrīd nav izredžu, ka enerģijas ražošana vienas saimniecības robežās varētu līdzsvarot piena nozari. Arī Jaundzelvēs mani vecāki nepalielina slaucamo govju ganāmpulku, jo pašlaik valsts īstermiņa rīcība nedod īpašas cerības uz attīstību.
Pāvels Melnis, Rēzeknes novada Griškānu pagasta SIA Sprūževa M valdes priekšsēdētājs:
– Esam šokā par to netaisnību, kas pašlaik notiek. Es taču dārgāk elektrību pērku, nekā paša saražoto pārdodu! Var iznākt, ka darbināsim biogāzes ražotni ar pusjaudu. Kas pirmie cēla biogāzes ražotnes, tiem bija Eiropas līdzfinansējums un noteikta cieta cena. Mēs cēlām apdomīgāk, jo, kaut arī būvē par ES naudu, tāpat jāņem kredīts. Tagad cena samazinās. Vēl pirms gada domāju: biogāzes ražošana, ja piena cenas kristos, būtu atspaids piena lopkopībai, jo saimniecībā ir 700 slaucamo govju. Tagad sanāk tā, ka samazinājušās gan piena cenas, gan biogāzes enerģijas cenas. Piena ražošana jau noslīdējusi zem pašizmaksas.
No biogāzes stacijas darbības taču ir labums visai saimniecībai, iedzīvotājiem un apkārtnei, jo tā noņem kūtsmēslu smakas. Lauksaimnieki sāka nodarboties ar enerģijas ražošanas biznesu, lai pierādītu, ka biogāze jāražo tām saimniecībām, kam ir lopi, tad nozare būs izdevīga. Vācijā tā dara, viņi māk paņemt enerģiju no kūtsmēsliem. Ja biogāzes ražošanu nolemj uzsākt uzņēmums, kam pašam jāaudzē izejviela, kaut vai tā pati kukurūza, tam ar izdevīgumu mazāk sakara. Biogāzes nozare svarīga arī darbavietu ziņā – Sprūževā strādā ap 70 darbinieku. Ja enerģijas ražošana kļūtu neizdevīga, darba vietas zaudētu arī mūsu cilvēki.
Aivars Kokts, SIA Ulbroka LTD valdes priekšsēdētājs:
– Mūsu uzņēmuma biogāzes ražotne bija vides projekts. Galvenais mērķis bija nevis pelnīt, bet samazināt cūku fermas smakas, kas izplatījās apkārtējā vidē. Bet nelaime jau tā, ka Ministru kabineta 221. noteikumi, kurus pieņēma 2009. gadā (Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā), bija rakstīti dabas gāzes lietotājiem, lai saņemtu siltumu un enerģiju. Lopkopības fermas pielika šiem noteikumiem klāt. Sarežģījumi sākās, kad ražotnē iegūtās enerģijas cenas samazinājās – par 30% saruka gāzes cena, tas pats attiecas uz elektrības cenu. Lūk, tad biogāzes ražotājiem radās zaudējumi. Ir ļoti aizvainojoši bieži vien presē lasīt, ka mēs esam tie, kas tikai grib pelnīt, kaut gan ražotņu īpašnieki veikuši lielus naudas ieguldījumus un pagaidām to atmaksāšanos grūti prognozēt.
Paskaidrošu, ko nozīmē tas, ka fermas, pēc valdības noteikumiem, ir klāt pie biogāzes ražotājiem, tas ir, nevis lauksaimnieciskajiem, bet industriālajiem ražotājiem. Mēs esam trīs gadus nostrādājuši, un šajā periodā radušies secinājumi, kas šajā ražošanas nozarē ir nepareizi. Pirmkārt, mūsu ražotne panākusi to, ka salīdzinoši lielā apmērā samazinājušās smakas, ko, dabiski, izplata cūku ferma – tātad vinnē iedzīvotāji. Otrkārt, zinām, ka tiem uzņēmumiem, kas strādā ar Krievijas gāzi, ražošanas izmaksas ir mazākas, jo pati gāzes cena zemāka. Tomēr galvenais, par ko esam pārliecinājušies ārzemēs, – industriālā biogāzes ieguve ir sabalansēta ar lauksaimniecisko ražošanu un tas izdarīts valstiskā līmenī. Tas savukārt nozīmē, ka, piemēram, Vācijā netiešā veidā tiek subsidēta cūkgaļas ražošana un tas, ka mums pastāvīgi jāraizējas, ka vāciešiem cūkgaļas pašizmaksa zemāka un viņu ievestā produkcija izkonkurē Latvijas gaļu, ir šā valstiskā risinājuma dēļ. Uzskatu, ka ir nepareizi, ja mūsu uzņēmumam, kas ir viens no lielajiem nodokļu maksātājiem, šādas tautsaimnieciski nesabalansētas, pretrunīgas politikas dēļ jācieš zaudējumi.
Jānis Višņevskis, Burtnieku novada Burtnieku pagasta SIA Zemturi ZS līdzīpašnieks:
– Mums valstī tik daudz kas salaists grīstē, ka gandrīz neiespējami kaut ko plānot uz priekšu. Šo situāciju var raksturot ar kādu līdzību. Sieviete ir stāvoklī un, gaidot bērnu, zina, ka pēc dzemdībām saņems pabalstu. Kad bērns dzemdēts, viņa uzzina, ka pabalsta nebūs. Bet bērns jāaudzina! Gluži to pašu izdarījusi valsts – noslēdzot līgumu ar zemnieku saimniecību par biogāzes ražotnē iegūtās enerģijas pirkšanu, mums nebija zināms, ka vēlāk saimniecības ienākumi tiks aplikti ar 10% nodokli. Man tas nozīmē 100 tūkst. eiro gadā.
Netiek ņemta vērā, kā tagad pārliecinos, laukiem ļoti nozīmīga lieta – biogāzes ražotne sakārto apkārtni. Piemēram, Zemturos ir 400 liellopu liels ganāmpulks, tātad biogāzes ražošanā izmantoju ne tikai kūtsmēslus, bet arī bojātos barības atlikumus, arī sliktāku zāli, atkritumus, kas rodas ražošanas procesā. Visi lopkopības blakusprodukti vai atlikumi tiek lietderīgi izmantoti enerģijas ieguvei. Sliktākā stāvoklī ir tie, kam lopu nav un kā izejviela jāaudzē kukurūza. Šīs kultūras ražošana nav lēta, līdz ar to pārdodamās enerģijas cena attiecīgi iet uz leju.
Pašlaik, kad piena cena nesedz tā pašizmaksu, biogāzes ražotne daļēji subsidē piena lopkopību. Katrs izlīdzas, kā var. Lai līdzsvarotu ienākumus par pienu, daļu no slaukuma pildām pudelēs, algojam strādniekus, jo tas ir roku darbs, un paši vedam uz veikalu. Pārdodam arī tiem iepircējiem, kas maksā pieņemamu cenu, raugāmies pēc situācijas par samaksu. Meklējam dažādus variantus, kā palielināt ienākumus. Rēķinoties ar biogāzes ražotnē iegūto siltumu, šogad uzrakstījām projektu pushektāru lielas siltumnīcas būvei, kur domājam audzēt zemenes. Būtu garšīgs, labs produkts vietējam tirgum. Projektu noraidīja…
Gatis Vītols, Tukuma novada Lestenes pagasta SIA Agro Lestene valdes priekšsēdētājs:
– Kaut arī mūsu biogāzes ražotne strādā ceturto gadu, nevar runāt par to, kad ieguldītie līdzekļi atmaksāsies. Vai vispār tas būs reāli viena iemesla dēļ – ražotājiem nav zināms, kā valdība turpmāk rīkosies. Ļoti šaubos, vai tie uzņēmumi, kam jāstrādā saskaņā ar MK noteikumiem nr. 221, spēs pastāvēt. Bankām procenti jāmaksā. Nodokļos maksājamā summa gadā sasniedz sešciparu skaitli. Enerģijas iepirkšanas tarifi ir zemi. Šāds priekšnoteikumu kopums nesola labas perspektīvas. Visi zina, ka kopumā dabasgāze nāk no Krievijas, un acīmredzot valstiskā mērogā netiek domāts par to, ka Latvijas biogāzes ražotāji, pirmkārt, strādā ar vietējiem resursiem, otrkārt, rada darba vietas laukos. Par politisko pusi domājot – ja reiz pieņemta noteikta tautsaimniecības programma ar saviem nosacījumiem, tad nekas labs nevar izdoties, ja šos nosacījumus maina ik pēc pāris gadiem.
Mūsu uzņēmums biogāzes ražošanai izmanto gan kūtsmēslus, gan kukurūzu. Izejvielas sagādē sadarbojamies ar SIA Lestene, līdz ar to nav jābalstās tikai uz kukurūzu, kas nav izdevīgākais variants. Tomēr ilgtermiņā darbību plānot nav iespējams, jāgādā par izdzīvošanu.
Andris Ramons, Tērvetes novada Tērvetes pagasta agrofirmas Tērvete enerģētikas nodaļas vadītājs:
– Mēs biogāzes ražošanas jaudas esam apguvuši pakāpeniski: 2013. gadā uzbūvējām ražotni ar Eiropas Savienības projekta līdzfinansējumu, 2014. gadā – otru ražotni par savu naudu. Jautājums, vai ar šo ražošanas nozari esam ieguvēji, ir relatīvs. Medaļai par izdevīgumu ir divas puses – tā kā agrofirmā ir 3000 slaucamo govju un vēl jaunlopi, tad kūtsmēslu, protams, ir daudz, tāpēc nācās izlemt: vai nu jābūvē papildu milzīga mēslu krātuve, vai arī sākam ražot biogāzi, lai uzkrātu enerģiju un tādējādi lietderīgi izlietotu lielo kūtsmēslu daudzumu. Izvēlējāmies pēdējo variantu. Biogāzes ražošanā izlietojam aptuveni 80% kūtsmēslu, 20% kukurūzas, tā ir laba attiecība. Savukārt pārstrādātais digestāts tiek izlietots augkopībā lauku mēslošanai.
Varam uzskatīt, ka kopumā esam ieguvēji. Ar mūsu biogāzes ražotnē iegūto siltumu apsildām agrofirmas ciematu, skolu, alusdarītavu. Šī atjaunojamā enerģija līdzsvaro arī piena nozari, kad samazinās piena cena. Tomēr pamats bažām par saražotās enerģijas tarifiem ir. Kad cena bija piesaistīta Latvijas gāzes cenai, tā bija laba – 19,8 eiro/MWh, šogad janvārī noslīdēja līdz 13,9, aprīlī vairs tikai 12,5. Tā ir ļoti jūtama starpība. Cena aptuveni samazinājusies par 30% atkarībā no gāzes cenas krituma. Nav skaidrības par to, kam būsim piesaistīti, kad atvērs gāzes tirgu, un tas gan mūs dara bažīgus.
Juris Cīrulis, Jelgavas novada Zaļenieku pagasta z/s Mežacīruļi īpašnieks:
– Ir pilnīgi skaidrs, ka biogāzes ražošana ir kompensējošs mehānisms piensaimniecībai, jo var drošāk skatīties nākotnē. Biogāzes ražošana saimniecībai iedod citu statusu – tas ir ekoloģisks process, kas novērš dabas piesārņošanas riskus, turklāt pilnībā pakļauts dzīvnieku vajadzībām. Ja saimniecībā netur lopus, tādā gadījumā jāpāriet uz atkritumu pārstrādi.
Visi sarežģījumi, kas tagad kaitē biogāzes ražotājiem, cēlušies jau tad, kad nolēma valstī realizēt šo atjaunojamās enerģijas programmu, jo toreiz ne Ekonomikas, ne Zemkopības ministrijā nebija speciālistu, kas izprastu projekta būtību, nebija neviena, kas nolemtu – šis projekts paredzēts tām saimniecībām, kam ir lopi. Ja tas būtu izdarīts, viss būtu kārtībā. Par laimi, mana saimniecība nav piesieta dabasgāzes cenai, jo uzcēlām biogāzes staciju vēl pirms zināmo MK 221. noteikumu pieņemšanas. Ar tiem ir smags jautājums – tiklīdz mainās ministri, arvien sagaidāmi jaunumi un var pieņemt citus nosacījumus, kas samazina mūsu ražotā siltuma un elektrības cenu. Ja skatās uz priekšu, nebūtu slikti, ja noteiktu cenu griestus Krievijas gāzei. Tas neļautu pakļaut riskam lauksaimniekus, biogāzes ražotājus. Šai nozarei lauku saimniecībās ir ne tikai enerģijas ieguves nozīme, bet tā veido ekoloģisku agrofonu gan saimniecībās, gan plašākā apkārtnē. Pārstrādātie kūtsmēsli kā digestāts nonāk augsnē, palielina zemes auglību un – kas īpaši svarīgi – ļauj ietaupīt uz minerālmēslu rēķina. Labvēlīgos apstākļos nozare ražotājam garantē finansiālu stabilitāti.
So un citus rakstus lasi žurnāla “AgroTops” maija numurā vai e-izdevumā.
