Agrāk, lai novērstu nopietnu infekcijas slimību izplatību, ārstēja piespiedu kārtā. Tuberkulozes un sifilisa gadījumā apzināja slimnieka ģimenes locekļus un citas kontaktpersonas. Tagad cilvēktiesību neaizskaramības vārdā tas nenotiek vai notiek ļoti ierobežotā apmērā. Taču kas ir svarīgāks – dažu cilvēku privātās dzīves neaizskaramība vai daudzu citu cilvēku veselības apdraudējums? 0
Jautājumi saistībā ar infekcijas slimībām mūsdienu bioētikā ir palikuši otrajā plānā. Šajā jomā tiešām var parādīties pretrunas starp indivīda tiesībām un sabiedrisko labumu. Ētikā tiek runāts par vērtību plurālismu jeb dažādību, arī to, ka nozīmīgas vērtības ne vienmēr ir viegli saskaņojamas. Ņemot vērā, ka vēsturē indivīda tiesības bieži tika brutāli ignorētas (kulmināciju šī tendence sasniedza nacistiskajā Vācijā un citos totalitārajos režīmos), ir saprotams Rietumos pēc Otrā pasaules kara pieņemtais uzsvars uz indivīda tiesībām. Tomēr nebūtu pareizi ignorēt kopējo labumu, kura saglabāšanas vārdā indivīda tiesības dažkārt var tikt ierobežotas. Ciktāl tas ir pieļaujams infekcijas slimību profilakses dēļ, jāvērtē atkarībā no konkrētās situācijas un slimības.
Patlaban tiek gatavots Eiropas Savienības brīvās tirdzniecības līgums ar ASV, kas ražo un eksportē plašu klāstu ģenētiski modificētas pārtikas. Kā jūs, būdams arī biologs, vērtējat šādas pārtikas nonākšanu mūsu veikalu plauktos?
Sarunas par brīvo tirdzniecību ietver dažādus aspektus, piemēram, par Eiropas patērētāju pamatotajām tiesībām zināt, vai produkts ir ģenētiski modificēts.
Cits jautājums, kādai vispār jābūt attieksmei pret šādu pārtiku salīdzinājumā ar cita veida pārtiku, ko var nopirkt lielveikalos. Šā jautājuma objektīvu diskutēšanu kavē fakts, ka tas ir ļoti politizēts un saistīts ar Eiropā izplatīto antiamerikānismu.
Ģenētiski modificētos organismos ir ievietots kādas citas sugas gēns. Vai tas ģenētiski modificētu pārtiku padara par kaut ko pavisam atšķirīgu no tā, ko mēs parasti lietojam uzturā? Ja šorīt ēdāt brokastis, tad neatkarīgi no tā, vai tajās bija ģenētiski modificēta pārtika, gandrīz noteikti apēdāt arī kādus ģenētiskā materiāla (DNS molekulas) fragmentus. Kuņģī un zarnās tie sadalās fragmentos, ko sauc par nukleotīdiem. Ģenētiski modificētā pārtikā esošā DNS sadalās līdz tieši tādiem pašiem nukleotīdiem. Ēdot cūkgaļu vai tomātus, mums pašiem taču nedraud pārvēršanās par cūkām vai tomātiem.
Ģenētiski modificētus produktus vairāki simti miljoni cilvēku galvenokārt Ziemeļamerikā lieto jau aptuveni 15 gadu. Vai var absolūti droši pierādīt, ka šāda pārtika ir nekaitīga? Pilnīgi simtprocentīgu drošību panākt ir grūti, lietojot jebkuru pārtiku. Piemēram, pirms dažiem gadiem Vācijā vairāk nekā 30 cilvēku nāvi izraisīja kādas organiskās pārtikas ražotājas fermas piegādātie pupu dīgsti – atklājās, ka tajos ir dzīvībai bīstams toksīns, ko sintezē dabiskā ceļā modificējusies baktērija.
Protams, pašu dārzā izaudzēti produkti ir garšīgāki par lielveikalos nopērkamajiem jau tāpēc vien, ka tie ir svaigāki. Bet, kā uzsver uztura speciālisti, visvairāk vajadzētu izvairīties no vienveidīga uztura un ekstremālas diētas.
Kāpēc jūs pievērsāties tieši bioētikai?
Bioloģijas studiju laikā ieinteresējos par filozofiskajām problēmām, kas saistītas ar dzīvības zinātnēm, sevišķi par evolūcijas teoriju. Tāpēc izvēlējos turpināt studijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes maģistrantūrā. Ņemot vērā manu biologa izglītību, filozofijas pasniedzēji mani mudināja pievērsties arī bioētikai, kas vērtē dzīvības zinātņu un biomedicīnas attīstību no praktiskās ētikas viedokļa.
Vai pats dzīvē esat saskāries ar situācijām, kas prasa izšķiršanos no bioētikas viedokļa?
Nē, pēkšņas nepieciešamības izšķirties nav bijušas. Ir bijušas ilgstošas grūtības saskarsmē ar veca cilvēka dzīves beigu periodu. Bioētikas zināšanas neatvieglo šīs grūtības un neatrisina eksistenciālās problēmas, taču palīdz tās izprast vispusīgāk.
