Jautājums par to, ko uzskatām par personu, ir nozīmīgs arī saistībā ar mākslīgu grūtniecības pārtraukšanu un reproduktīvo klonēšanu, kuras gaitā attīstību apstādina embrija stadijā, lai tā šūnas izmantotu medicīniskiem mērķiem. Ko par cilvēka embrija un augļa statusu domā bioētikas speciālisti? 0
Domas dalās. Ja jautājam, vai embrijs un auglis ir cilvēks, jāsāk ar atbildes meklējumiem uz pretjautājumu – kas ir cilvēks? Ja ar cilvēku saprotam Homo sapiens sugas pārstāvi, jautājums par tā izveidošanās laiku ir zinātnisks un atbilde jāmeklē bioloģijas grāmatās. Parasti tajās var atrast formulējumus, ka embrijs ir organisms tā attīstības agrīnā stadijā un savu attīstību sāk apaugļošanās rezultātā.
Uzskatu dažādība sākas ar jautājumu: kuras ētiski nozīmīgas īpašības ļauj runāt par cilvēku kā personu no ētikas viedokļa? Daži bioētiķi par šādu īpašību atzīst, piemēram, spēju sevi apzināties. Taču tādā gadījumā pat jaundzimušais vēl nav atzīstams par personu. Jāņem vērā, ka ētiski nozīmīgas īpašības un spējas veidojas pakāpeniski – gan līdz piedzimšanai, gan pēc tās. Manuprāt, pārdomājot dažādus viedokļus, jāsecina, ka ētiski nozīmīga ir potencialitāte – spēja nākotnē attīstīties visām cilvēka īpašībām un spējām. Potencialitāte, kā arī ģenētiskā identitāte izveidojas apaugļošanās rezultātā, jo pirms apaugļošanās neviena dzimumšūna pat vislabvēlīgākajos ārējos apstākļos nesāks attīstīties par embriju, augli un tālāk. Protams, potencialitātes atzīšana par ētiski nozīmīgu embrija īpašību vēl nedod atbildes uz konkrētiem jautājumiem, piemēram, par embriju izmantošanu pētījumos, kas nākotnē varētu dot labumu daudziem cilvēkiem. Ētikā tiek runāts par morālajām dilemmām – situācijām, kad ideālu risinājumu nav un katrs no tiem ir saistīts ar kādiem zaudējumiem. Turklāt ētikā, kā to minēja jau Aristotelis, nevar panākt matemātisku precizitāti. Tāpēc ētika nevar piedāvāt precīzas receptes, kā katrā gadījumā rīkoties. Tā drīzāk palīdz saskatīt problēmas un neieslīgt vienpusībā.
Medicīnas attīstība sniedz arvien plašākas iespējas atdzīvināt ilgstošā komā esošus pacientus. Dažkārt ārsti viņus ir novērtējuši kā bezcerīgus un tikai tuvinieku iebildumi pret dzīvības uzturēšanas pārtraukšanu ir glābuši šos cilvēkus. Vai, jūsuprāt, iespējams noteikt apstākļus vai brīdi, kad ir morāli attaisnojami atslēgt mākslīgās dzīvības uzturēšanas ierīces?
Ir iespējamas nozīmīgas atšķirības starp dažādiem gadījumiem. No vienas puses, pat Romas katoļu baznīcas medicīnas ētika atzīst, ka ne vienmēr ir pienākums uzturēt dzīvību ar ekstraordināriem līdzekļiem, piemēram, ja mākslīgās plaušu ventilācijas izmantošana ir medicīniski veltīga.
Cita situācija ir tad, ja pacients pats elpo, bet nespēj pilnvērtīgi sazināties un norīt barību. Tādā gadījumā atteikšanās viņu barot caur zondi var tikt pielīdzināta nomērdēšanai badā, lai gan var būt grūti novērtēt šāda pacienta apziņas pakāpi.
Bioētikas uzmanības lokā nonācis arī jautājums par robežu starp slimību un cilvēka atbildību. Piemēram, kā novērtēt norvēģa Breivīka pastrādāto daudzu cilvēku slepkavību – kā psihiski slima un tādēļ attaisnojama cilvēka rīcību vai kā īpaši nežēlīgu noziegumu bez jebkāda attaisnojoša iemesla? Cits piemērs: vai mūsdienās izplatīto bērnu hiperaktivitāti vērtēt kā slimību, kas prasa iecietību, vai kā apzinātu sliktu uzvedību, kura pelna nosodījumu?
Bioētikā tiek runāts par aizvien pieaugošu tendenci dažādas dzīves problēmas risināt vienīgi ar medicīniskiem līdzekļiem. Piemēram, parādoties jauniem medikamentiem, pusaudžu nespēja koncentrēties neaudzinātības seku dēļ XX gadsimta 80. gados ASV tika pārdēvēta par slimību – tā saukto uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu. Tas rāda, ka robeža starp veselību un slimību ne vienmēr ir viegli nosakāma.
Dažkārt tiek mainīti arī priekšstati par to, kur vilkt robežu starp paša cilvēka atbildību par savu rīcību un slimību, par kuras esamību cilvēks pats nav atbildīgs. ASV bija gadījumi, kad smadzeņu uzbūves defekti tiesā tika minēti kā vainu mīkstinošs apstāklis par paveikto noziegumu. Atzīstot šādu pieeju, rodas jautājums – tā kā jebkuram no mums rīcība ir saistīta ar smadzenēs notiekošo, vai mēs vispār jebkad esam atbildīgi par savu rīcību?
