Vai progress medicīnā, sevišķi izmantojot sasniegumus ģenētikā, ar laiku neradīs cilvēka kā sugas mākslīgu uzlabošanu? Kā to vērtēt no ētikas viedokļa? 0
Bioētikā tiek diskutēts, vai slimību ārstēšanu var skaidri nošķirt no vēlamu īpašību vai spēju pastiprināšanas. Manuprāt, tāda atšķirība pastāv, lai gan robeža ne vienmēr ir krasa. Runājot par spēju pastiprināšanu, jājautā, vai tas neradīs vienpusīgu attīstību un negatīvas blakusparādības. Cilvēka daba ir daudzveidīga – tā ietver prātu, jūtas, gribu, un būtu visai riskanti šo spēju kopumu radikāli pārtaisīt.
Ne tik tālā nākotnē plašākam cilvēku lokam varētu rasties vēlme un iespēja veikt ģenētiskas manipulācijas ar saviem pēcnācējiem jau embrija stadijā, lai veicinātu vēlamu vai lai nomāktu nevēlamu topošā bērna īpašību attīstību. Vai iespējams noteikt robežu, kad šāda iejaukšanās nebūtu pieļaujama?
Šādas iespējas parādās jau tagad. Pagaidām gan tās aprobežojas ar iespēju izvēlēties bērna dzimumu embrija stadijā, jo tādas īpašības kā izskats vai intelektuālās spējas ir saistītas ar tik daudzu ģenētisku un neģenētisku faktoru kopumu, ka tās paredzēt nav iespējams. Raugoties no ētikas viedokļa, jāpievērš uzmanība tam, vai bērns netiek radīts tikai kā līdzeklis vecāku specifisku vēlmju apmierināšanai. Lai neveicinātu šādu attieksmi un dzimumu diskrimināciju, Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, dzimuma izvēle, ja vien tā neattiecas uz defektīvu gēnu diagnostiku dzimumhromosomās, nav atļauta.
Kurās valstīs dzimuma izvēle ir atļauta? Kā tas tiek pamatots?
Tā nav strikti aizliegta ASV un dažās Āzijas valstīs. Ķīnā un Indijā selektīvu abortu dēļ izveidojusies ievērojama dzimumu diskriminācija – vīriešu ir daudz vairāk nekā sieviešu. Protams, pielaidīga attieksme pret šādām izvēlēm ir saistīta ar vispārīgo attieksmi pret sievietes tiesībām veikt abortu.
Šeit parādās arī pretruna starp selektīvu abortu kritiku un vispārējo attieksmi pret abortiem Rietumu zemēs, un, ja aborts ir atļauts jebkura iemesla dēļ (par vienīgo pamatojumu minot sievietes vēlēšanos), tad kāpēc lai to nevarētu izdarīt arī dzimuma atlases dēļ?
Pasaulē arvien pielaidīgāka attieksme vērojama arī pret mākslīgu dzīvības pārtraukšanu – eitanāziju un ārsta asistētu pašnāvību. Vai šāda iejaukšanās nekļūs par vispārēju praksi?
Jā, tieši šo risku visbiežāk min eitanāzijas kritiķi. Piemēram, Nīderlandes pieredze liecina, ka daudzi izpildītie eitanāzijas un ārsta asistētas pašnāvības lūgumi ir saistīti ne tik daudz ar nepanesamām sāpēm, bet galvenokārt vai pat vienīgi ar depresiju. Eitanāzijas kritiķi te, manuprāt, pamatoti saskata slidenas nogāzes problēmu – nespēju ievērot skaidrus eitanāzijas pieļaujamības kritērijus, kā arī kontrolēt šo praksi. Kā liecina aptaujas, daudzos gadījumos eitanāzija tiek noformēta kā nāve dabisku apstākļu dēļ.
Medicīnas attīstība paver arvien jaunas iespējas orgānu pārstādīšanai. Te jārunā par donora tiesībām gadījumos, kad viņš nav pie pilnas apziņas. Piemēram, vai ir morāli attaisnojami mākslīgi uzturēt pie dzīvības cilvēku tikai tādēļ, lai dotu iespēju pārstādīt viņa orgānus? Šī morālā problēma izgaismo arī jautājumu, vai cilvēks, kuram nav apziņas, ir persona ar cilvēka tiesībām?
Tāpat kā citas bioētikas problēmas, orgānu transplantācija ir daudzšķautnaina. Viens aspekts ir donoru trūkums, ko veicina nepamatots aizdomīgums un mirušā donora tuvinieku bieži vien noraidošā attieksme. Cits aspekts ir tāds, ka pirmās orgānu transplantācijas XX gadsimta 60. gados lika no jauna pārdomāt jautājumus par nāvi un tās iestāšanās brīdi. Manuprāt, tika pamatoti secināts, ka cilvēka nāve ir pielīdzināma visu galvas smadzeņu nāvei (runa ir gan par smadzeņu garozu, gan smadzeņu stumbru). Ja smadzeņu nāve ir iestājusies, cilvēks ir miris un runāt par mākslīgu dzīvības uzturēšanu nav pamata. Savukārt, ja ir traucēta smadzeņu garozas darbība, situācija ir daudz sarežģītāka un iespējams plašs gadījumu spektrs – no minimālas apziņas stāvokļa līdz pastāvīgam veģetatīvam stāvoklim un dziļai komai.
Katrā ziņā indivīda tiesības nav atkarīgas no viņa fiziskās spējas izteikt savas vēlmes, citādi mēs pēkšņi zaudētu tiesības jebkuras operācijas laikā, kad tiek veikta vispārējā anestēzija.
