Kam dot donororgānu – gados vecākam vai jaunākam cilvēkam? Vai atļaut eitanāziju? Bioētikas starmešos – smagais izvēles jautājums 0
Zinātnes sasniegumi rada ne tikai dažādus labumus sabiedrībai, bet arī aizvien jaunas ētikas problēmas nozarēs, kuras tie skar. Izņēmums nav arī medicīna un veselības aprūpe. Tās pieejamība, pakalpojumu kvalitāte, respektējamie morāles principi attieksmē pret cilvēka cieņu un dzīvību radījuši pamatu atsevišķas zinātņu nozares – bioētikas – attīstībai. Par tās aktualitātēm stāsta Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes asociētais profesors, Dr. phil. GUNĀRS BRĀZMA.
Jautājumu par veselības aprūpes nodrošināšanu bioētikā aplūko saistībā ar tādām pamatvērtībām kā taisnīgums un iespēju vienlīdzība. Vienlaikus ir skaidrs, ka naudas daudzums šai vajadzībai nevar būt neierobežots. Vai medicīniskās aprūpes nodrošinājuma sadalē būtu jāievēro kādi universāli principi?
Raugoties uz veselības aprūpi no ētikas viedokļa, var minēt vairākas vērtības – žēlsirdību, solidaritāti, taisnīgumu. Valstiskā līmenī uzdevums ir nodrošināt taisnīgumu, kas izpaužas pirmām kārtām kā iespēju vienlīdzība. Tāpēc, ņemot vērā, ka vismaz vairākumā gadījumu veselības zudums nevar tikt uzskatīts vienīgi par paša cilvēka vainu, valstij (citiem vārdiem, visai sabiedrībai kā nodokļu maksātāju kopumam) ir pienākums palīdzēt atgūt veselību un nodrošināt vismaz pienācīgu medicīniskās palīdzības minimumu. Par to, kas ir minimums, var diskutēt, taču vispirms jāpalīdz cilvēkiem un vecuma grupām, kam ir vissmagākās veselības problēmas. Attīstītajās Rietumu valstīs pensijas vecuma cilvēku medicīnas aprūpei tērē 3–4 reizes vairāk naudas nekā citiem.
Lai saņemtu daļu veselības aprūpes pakalpojumu, ir noteikts maksimālais vecuma limits, bet tieši vecajiem ļaudīm veselības problēmas ir vissmagākās, tāpēc jāsecina, ka jūsu minētais princips vismaz daļēji tiek ignorēts. Kā vērtējat šādu praksi?
Ņemot vērā sabiedrības novecošanu, bioētika nevar apiet grūto jautājumu, vai ir ētiski dažās medicīnas aprūpes nozarēs ņemt vērā tādu faktoru kā pacientu vecums. Viedokļi šajā jautājumā ir dažādi. Vieni uzskata, ka medicīnas mērķis ir nevis pilnībā uzvarēt cīņu ar novecošanu un nāvi, bet galvenokārt dot iespēju cilvēkam nodzīvot normālu dzīves ilgumu. Tādā gadījumā ir pamatoti, ka dažās jomās ierobežotu resursu sadalē privileģēti būtu jaunāki pacienti. Piemēram, ja ļoti trūkst donoru orgānu, var piekrist, ka priekšroka dodama tam, kuram transplantētais orgāns varētu kalpot daudz vairāk gadu. Tomēr šāda pacientu šķirošana tiek kritizēta kā nepamatota diskriminācija pret tiem, kuri tāpat ir maksājuši nodokļus, lai attīstītos jaunas medicīnas iespējas.
Veselības aprūpē strauji attīstās personalizētā medicīna, kuras pamatā ir individuāla pieeja, ņemot vērā konkrēta cilvēka ģenētiku un organisma īpatnības. Vai ir pamats bažām par lielāku nevienlīdzību, jo personalizēta pieeja varētu būt vieglāk sasniedzama maksātspējīgākajiem pacientiem?
Rietumu valstīs jau tagad augstāks ienākumu līmenis tiek saistīts ar labāku veselību un lielāka uzmanība tiek pievērsta tās uzlabošanai. Tomēr neatkarīgi no ienākumu līmeņa visbiežāk noteicošā ir paša cilvēka izvēle un vēlme radīt labvēlīgu vidi saviem tuvākajiem. Starptautiskā cilvēka genoma projekta vadītājs Frānsiss Kolinss kādā intervijā izteicās, ka bagātu vecāku cerības radīt izcilu bērnu ar ģenētikas starpniecību var beigties arī ar to, ka šis bērns izaug par narkomānu un nerunā ar vecākiem. Samaksas iespējas attīstītā sabiedrībā nav vienīgā iespēja uzlabot veselību.
