Binnija: “Stipra sieviete” nav kompliments 0
Ir cilvēki, kas allaž izskatās rūpju nomākti un pārlieku nopietni, kā tādas smagas darba dienas. Un ir cilvēki, kas līdzinās brīvdienām, ar kuriem, kopā esot, raisās vieglas un priecīgas svētku sajūtas.
Dodoties tikties ar skaistuma un sajūtu salona “BBbinnija” īpašnieci, kā arī jaunā LNT iepazīšanās šova “Precamies!” vadītāju Binniju Ārbergu, man jau bija skaidrs, ka viņa pieder pie cilvēkiem – svētkiem.
– Nav tā, ka katru dienu esmu pārlaimīga kā saēdusies šokolādi un ne jau katru vakaru ballējos. Man ļoti patīk svētki, kas nav obligāti svinami, gribas to darīt pēc savām izjūtām, nevis pēc kalendāra. Esmu dzimusi vasaras vidū un domāju, ka mums, ziemeļniekiem, vasara jau pati par sevi ir svētki. Ģeogrāfiski esam tuvāk Skandināvijai, bet, lai veldzētu dvēseli, jādodas uz Itāliju vai Spāniju, kur mīt meistari dzīves baudīšanā. Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk atļaujos darīt to, ko es gribu. Svētku sajūta rodama brīvībā, kā es jūtu un vēlos tos svinēt. Mazāk jādzīvo citu cilvēku dzīve, jo mūsu laiks ir ierobežots, un nevaram vadīties pēc citu iedomām. Daru visu, lai varētu dzīvot brīvi. Arī pienākumus var veikt ar prieku, bet, ja ļoti negribas, ja tie rada ārkārtīgu riebumu, tad nevajag tos padarīt par obligātiem pienākumiem.
Ja vīrietim ir nepatika pret tehniskām lietām, negrib skrūvēt mēbeles vai iesist naglu sienā, tad lai to nedara, bet izsauc apmācītus meistarus. Nevar vīrieti vērtēt pēc tā, ko viņš var vai nevar izdarīt, tad būs vieglāk dzīvot.
Man kļūst skumīgi, nonākot sabiedrībā, kur notiek dzeltenās preses apspriešana vai politiskās diskusijas pie rasola bļodas, tādējādi izniekojot savu laiku. Es parasti tad klusēju vai aizeju. Par lietām jāspriež kompetentiem zinātājiem, nevis informācijas sagrābstītājiem. Tuvojoties Ziemassvētkiem, sasparojamies uz labdarību, bet, manuprāt, tā ir dzīves norma – darīt pasauli mazliet gaišāku ik dienu.
– Pasauli gaišāku dara arī iemīlējušies un laimīgi cilvēki. Tu tagad vadi šovu, kas mēģina savest kopā divas vientuļas dvēseles. Vai viegli bija iejusties “savedējas” lomā?
– Kad man pateica, ka esmu apstiprināta par šova vadītāju, bija jocīga sajūta. Pirms tam apdomājos, nelēcu ar galvu ūdenī, jo man nebija pieredzes televīzijas darbā. Sākums bija sarežģīts, bet raidījuma veidotāji man noticēja un iedrošināja. Es centos, mācījos tekstus, jo nedrīkstēju taisīt puslēcienu. Man ar vienu lēcienu bija jāpārvar trīs pakāpieni. Nevaru neizgulējusies un tekstu neiemācījusies parādīties ekrānā. Taču manai izaugsmei tas nāk par labu. Iepazīstos ar šova dalībniekiem, kuri dzīvo savu dzīvi, mazliet ciešot, priecājoties, ilgojoties. Es viņus cienu par to, ka uzdrošinājušies piedalīties šovā, atklāt jūtas un paust savu vēlmi iepazīties. Tas ir daudz labāk nekā ierauties kaktiņā un sūdzēties, ka visa pasaule uzgriezusi muguru.
– Noskatoties šovu, reizēm secinu – dzīvē iet vēl raibāk nekā seriālā. Jādomā, ka šova varoņi stāsta, kā viss bijis, un tie nav fantāzijas augļi?
– Domāju, ka astoņdesmit procenti stāsta patiesību, bet kāds varbūt pieliek klāt notikumus, kādus būtu gribējis piedzīvot. Man pienāk vēstules no šova varoņu radiniekiem, kaimiņiem, bijušajām sievām un vīriem, kuri pārmet, ka neesam iedziļinājušies otras puses viedoklī. Bet tās otras puses nenāk pie mums uz šovu un neko nestāsta.
– Dzirdot kādas varones stāstījumu, ka vīrs viņu deviņas reizes krāpis un sitis, atlika vien šausmās saķert galvu.
– Tad jādomā, kāpēc vīrietis tā darīja. Varbūt sieviete pati viņu uz to provocējusi. Kādai vienai no tūkstoša tā varētu būt nolemtība. No tā loka var iziet, mainot vidi. Kādā vidē atradīsies, ar tādiem cilvēkiem iepazīsies. Darbam, dzīvesvietai ir nozīme un to var mainīt. Cilvēkam nav jādzīvo ciešanās. Suns nevar izvēlēties sev saimnieku, bet cilvēks savu vietu dzīvē gan. Ar šova “Precamies!” palīdzību arī ir iespējams nomainīt vidi.
– Kā tev šķiet, vai visi, kas piesakās šovam, patiesi vēlas apprecēties?
– Lielākā daļa, kas grib iepazīties, meklē sev dzīves draugu. Vai būs kāzas, vai viņi būs draugi vai mīļākie, to nezinām. Gadās, ka uzreiz redzi – viņiem abiem ir klikšķis. Taču visbiežāk simpātijas veidojas pamazām, uz sitiena tas nenotiek. Puisim jāizvēlas trīs meitenes, no kurām vienai patīk sports, otrai – teātris, bet trešajai – tamborēšana. Tad varbūt ir vērts vienu meiteni aizvest uz teātri, ar otru doties uz ralliju, izdomāt arī kādu kopīgu pasākumu ar tamborētāju, un, vairāk iepazīstot meitenes, kādu no viņām arī izvēlēties.
Šovā piedalījās vīrietis, kuram patika visas trīs dāmas un nevarēja izlemt par īsto. Tad viņš pēc šova ieraksta visas trīs uzaicināja uz kafejnīcu, iepazinās tuvāk un ar vienu tagad ir kopā.
– Pāriesim no šova uz dzīvi! Pastāsti, lūdzu, par savu pirmo mīlestību!
– Pirmo reizi iemīlējos sešu gadu vecumā, kad ar vectēvu aizbraucām ciemos pie viņa drauga uz Maskavu. Draugam bija divpadsmitgadīgs dēls Volodja, kurš pret mani izturējās kā pret mazu sievietīti, nevis sīko. Tā bija ļoti inteliģenta ģimene un viņu mājoklis līdzinājās cara rezidencei. Volodja bija mana pirmā mīlestība, bet tā bija bērnu mīlestība.
– Tev noteikti laimējies piedzīvot arī tādu mīlestību, kas nāk kā zibens spēriens?
– Lielā mīlestība, zibens spērieni mani skāruši divas reizes. Viens no viņiem bija precējies. Es nedomāju par bumerangu, kas varētu nākt atpakaļ, bet nevēlējos izjaukt ģimeni, vien ļāvos notikumiem. Un gan jau vēl nāks zibens spērieni, jo bez šīm fantastiskajām, saldkaislajām sajūtām dzīve ir tukša. Man ir lieliska iespēja satikt inteliģentus, jaukus vīriešus un nepiekrītu tām sievietēm, kuras uzskata – mūsu vīrieši nav nekam derīgi. Tā ir neapmierinātu sieviešu aizsargbarjera – es esmu brīnišķīga, bet nevaru atrast sevis cienīgu vīrieti.
– Tā vienkārši jau viņi – lieliskie vīrieši – pa ielām nemētājas.
– Nav slikti, ja sieviete pirmā pieiet pie vīrieša, tādējādi laužot stereotipus. Var arī pati izveidot situāciju, lai vīrietis pieiet pie viņas. Man liekas, ka pamazām kūtruma un nedrošības laiks sāk izzust, kad vīrietis nespēja uzrunāt sievieti, baidoties no atteikuma, ko uztvēra kā pasaules galu un pašlepnuma sagrāvi. Ja par sievieti saka – stipra un vīrišķīga, tas nav kompliments. Sievietei piestāv krinolīns, viņai līdzās jābūt vīrietim, kas atver durvis un palīdz iekāpt mašīnā.
– Tu arī piederi pie “krinolīna” sievietēm. Atceros, jau sen kādā intervijā teici, ka arī mājās staigā augstpapēžu kurpēs, jo tā vēlējies tavs bijušais vīrs Džilindžers.
– Sievietei augstie papēži piešķir graciozu gaitu, ja vien prot ar tiem pārvietoties, neielokot ceļus. Taču mana patika pret augstiem papēžiem nav saistīta ar vīriešiem. Tie nāk un iet, un viņa prasības man ir maznozīmīgas.
Pāra attiecībās man šķiet pareizs Austrumu kultūras modelis. Vīrietis ir lēmumu pieņēmējs, medījuma nesējs, bet sieviete dara visu, lai vīrietis mājās labi justos. Taču mūsdienu sievietei jābūt pašpietiekamai, lai nebūtu vīrietim uz kakla. Mēs iemīlamies cilvēkā ar viņa brīnišķīgajām vājībām, un mums liekas simpātiskas viņa “melnās rozīnītes”. Taču pēc laika secinām, ka šīs “rozīnes” mums vairs negaršo un velkam pa vienai vien tās laukā, mēģinot vīrieti pārtaisīt par baltmaizi vai virtuli. Un pēc šīs pārveidošanas sieviete pati brīnās – kādu lupatu esmu apprecējusi. Nevienu nav jācenšas pārtaisīt, ne mani, ne kādu citu.
Man pašai ir prieks, ka spēju priecāties par to, ka citiem labi iet. Mēs taču neesam kā palma uz vientuļas salas un man laimējies, ka apkārt ir gaiši un pozitīvi strāvoti cilvēki.
