Billes iekšējā pasaulē 0
“Bille” ir trešā spēlfilma Latvijas simtgades filmu programmā un viena no divām šīs programmas ekranizācijām par 20. gs. 30. gadu Latviju, Vizmas Belševicas un Anšlava Eglīša darbiem iegūstot arī kino formu. Tā atkal apstiprina bērnu lomu tēlotāju pārliecinošo spēku un ļoti veiksmīgi veiktu aktieru atlases darbu. Belševicas hrestomātiskā darba “Bille” uzņemšana filmā šķiet ļoti loģiska simtgades filmu kontekstā, radot emocionāli uzrunājošu, līdzpārdzīvojumu un pārdomas raisošu darbu.
Filma veidota pēc Vizmas Belševisas triloģijas pirmās daļas “Bille” motīviem, kas ir mazas meitenes Billes bērnības atainojums, nozīmīgs darbs latviešu literatūrā un uzrunājošs vēstījums par mazas meitenes dzīvi 30. gadu beigās Rīgā, Grīziņkalnā.
Filmā Bille (pilnā vārdā – Sibilla Gūtmane) savā pasaulē ievilina jau uzreiz – ar stāstījumu par Leiputriju, kurā meitene ilgojas nonākt, kur viss būtu mierīgi un harmoniski, ļaujot pārcelties citā, labākā un laimīgākā pasaulē, prom no mammas dusmām, tēva dzeršanas, mūžīgā naudas trūkuma. Šim paņēmienam, aizkadra balss izmantošanai, ir reizē paskaidrojoša un smalku saikni ar varoni radoša nozīme, kā arī tas rezonē ar literārā darba formu. Šāda stilistika nosaka kopējo filmas vēstījuma veidu, kurā vizuālā rinda atrauti no stāstījuma ir tikai funkcionāla. Paņēmienam var būt gan aizstāvji, gan pretinieki, jo šādā veidā liela nozīme filmas uztverē ir tieši vārdam, bet attiecīgā literārā pirmavota kontekstā (scenāristi Evita Sniedze-Ašeradena, Arvis Kolmanis), kā arī varoņa pozīcijas un domu atklāšanas veidā tas ir piemērots paņēmiens. Iespējams, ka tas ir noteicis vēstījuma fragmentētību, kurā dominē nevis secīgi izstāstīts, skaidri uztverams stāsts vienotā lineārā formā, bet gan Billes atmiņu un pieredzes fragmentu rekonstrukcija. Arī Billes sensuālo pārdzīvojumu vizuālai atklāšanai vairākkārt izmantots paņēmiens – kameras lēna pietuvināšana varonei no tālākas distances tuvākā, kā arī slīdošs efekts ar meitenes pārvietošanos cauri kādai videi (filmas operators – Jurģis Kmins, viens no jaunākās operatoru paaudzes pārstāvjiem, kuram šī ir pirmā patstāvīgā pilnmetrāžas spēlfilma). Šajā gadījumā tiek pastiprināts jau klātesošais efekts ar viņas iekšējās pasaules dominanci pār reāli tveramu ārējo vidi.
Filmas noskaņas veidošanai būtisks skaniskais un krāsu noformējums. Tas izpaužas Pētera Vaska mūzikas emocionālajā tonalitātē, kā arī paskaidrojošu laikmetam atbilstošu kompozīciju izmantojums, kas neuzbāzīgā veidā ilustrē to laiku. Rūpīgi izsvērtajā krāsu gammā dominē divi toņi – pelēkbrūnais un zaļais –, katram atbilstot citai videi: pirmais –pilsētai, bet otrais – laukiem. Lai arī šis ir tipisks dalījums, filmas kontekstā tas izmantots ļoti veiksmīgi, ļaujot akcentēt katras vides noskaņu un saglabājot uzsvaru uz Billes iekšējiem pārdzīvojumiem.
Lai arī Billes apdzīvotā pasaule ir skarba, kā to liecina gan literārais darbs, gan filma, tā ir arī dzīvi apliecinoša. Filmas autori nepozicionē skarbo vidi kā dominējošo, sociālo apstākļu drūmās puses izvirzot priekšplānā. Protams, ka tie ir klātesoši ar dažādām spilgtām detaļām, konfliktu atainojumu, veiksmīgi atrastām filmēšanas vietām, tomēr tie ir ļoti sabalansēti arī ar vieglu humoru (kā epizodē, kurā Bille domā, ka gaida bērniņu), bērnu attiecību atainojumu, prieka mirkļu parādīšanu (karuseļi gadatirgū un saldējuma ēšana) un citiem.
Interesanti, ka līdz šim iznākušo simtgades programmas spēlfilmu galvenie varoņi ir tieši bērni, kuru atrašanai bijis jāvelta liela enerģija, jo tas ir daudz sarežģītāk nekā izvēlēties lomai kādu no jau zināmiem latviešu teātru aktieriem. Rūtas Kronbergas atrašana Billes lomai ir bijis ļoti veiksmīgs notikums, jo viņai izdevies atveidot tēlu, kam piemīt rimts iekšējais spēks, noteiktība un pārliecība par sevi, neskatoties uz sarežģītajiem dzīves apstākļiem. Pieaugušo varoņu lomām izvēlēti aktieri ar dažādu kino lomu apjoma bagāžu pēdējā laika filmās. Tieši sieviešu lomu varones atstāj spēcīgāku iespaidu – gan Elīna Vāne Billes mātes lomā, Lolita Cauka kā Billes vecmāmiņa, Maija Doveika Billes mammas draudzenes, lauku saimnieces lomā. Skatot “Billi” iepriekšējās simtgades filmas “Paradīze 89” kontekstā – abas veltītas kādam vēsturiskam laika posmam, kas nav mūsdienas, abu galvenās varones ir mazas meitenes, un filmas vēstījums centrēts ap viņu iekšējiem pārdzīvojumiem – abu režisoru – Ināras Kolmanes un Madaras Dišleres – pieejas ir atšķirīgas. “Paradīze 89” ir vizuāli krāšņs, pat dekoratīvs darbs, bet “Bille” – pieklusināts, intīms pārdzīvojums. Jau šogad varēsim pievienot vēl vienu darbu – Dāvja Sīmaņa “Tēvs Nakts”, kurā arī vēstīts par bērna pārdzīvojumiem noteiktā vēsturiskā mirklī.
Režisores Ināras Kolmanes filmogrāfijā dominē dokumentālas filmas, un “Bille” ir tikai otrā pilnmetrāžas spēlfilma – darbs, kas iecerēts jau pirms krietna laika. Šis simtgades programmas ietvars tai ir ļoti atbilstošs, un filma tajā iekļaujas kā latviešu literatūrā nozīmīga darba ekranizācija, tai pašā laikā filma ir arī emocionāli uzrunājoša un līdzpārdzīvojumu raisoša, kas, cerams, spēs saistīt gan lielu, gan mazu skatītāju uzmanību.
Nākamie filmas seansi kopā ar “Billes” radošo grupu
24. aprīlī plkst. 18 Rēzeknē, Latgales vēstniecībā “Gors”;
28. aprīlī plkst. 12.30 Cēsīs, koncertzālē “Cēsis”;
28. aprīlī ap plkst. 15 Siguldā “Kino Lora”.
Nākamās nedēļas laikā plānotas tikšanās ar Liepājas, Ventspils un Kuldīgas skatītājiem.
