Olafs Zvejnieks: Kā kļūt par miljonāru? Latvijā ir izdomāta droša recepte 25
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jūs droši vien domājat, ka kļūšanai par miljonāru Latvijā ir jābūt veiksmīgam uzņēmējam vai vismaz popzvaigznei, kurai izdevies kļūt populārai kādā lielākā tirgū.
Un – jums pilnīgi nebūs taisnība. Latvijā izdomāta daudz drošāka recepte kļūšanai par miljonāru nekā sarežģītais un riskantais uzņēmēja vai popzvaigznes karjeras ceļš. Proti, ceļš uz kāroto miljonu ir daudz gludāks, ja izdevies kļūt par ierēdni kādā no daudzajām valsts organizācijām, kas sniedz dažādus pakalpojumus vai regulē dažādus jautājumus, tikpat silta vieta ir dažādās valstij piederošās akciju sabiedrības, kas savā darbības jomā ir monopolistes.
Nu parēķiniet paši – ja jums mēneša alga ir 11 000 eiro, kā, piemēram, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas vadībai, un jūs to saņemat gadu no vietas, tad jau esat saņēmis 132 tūkstošus. Trešdaļa aizies nodokļos, taču, desmit gadus deldējot bikses šādā amatā, jau esat itin tuvu kārotajam miljonam. Un par ko šādu naudu maksā? Par rūpēšanos, ka tiek nodrošināti “kvalitatīvi sabiedriskie pakalpojumi par ekonomiski pamatotām cenām”, veicināta efektīva pakalpojumu sniegšana un konkurence regulējamās nozarēs. Pašam nekas jāražo nav, pakalpojumi jāsniedz nav, tikai “jārūpējas”.
Tad kuri tarifi bija ekonomiski pamatoti?
Kā redzat, formulējumi ir tik plūdeni, cik vien tas iespējams, lai SPRK neko nevarētu pārmest. Vai tad “Augstsprieguma tīkla” tarifi, kurus uzņēmums vēlējās palielināt vairāk nekā četrkārtīgi un vēl gribēja 50% pieaugumu maksai par pārvades jaudas uzturēšanu, nebija ekonomiski pamatoti? Bija gan – tika iesniegta vesela pakete dažādu aprēķinu, kas pierādīja, cik tie ir pamatoti. Vai tad uzņēmums “efektīvi nesniedza pakalpojumus” un tie nebija kvalitatīvi? Arī neko nevar pārmest – strāva pa vadiem plūst, frekvence un volti tiek nodrošināti. Jā, konkurences regulējamā nozarē nebija, tas gan taisnība, bet uz to jau laikam var gadiem ilgi pievērt acis – visi iepriekšējie SPRK sastāvi to darījuši un algas apmēru tas nekādi nav ietekmējis. Visu to pašu var teikt par “Sadales tīkla” tarifiem, kurus uzņēmums vēlējās paaugstināt par 62% – bija pamatoti, bija kvalitatīvi utt. Jautājums tikai viens – kādēļ bija jāsaceļas vispārējam sašutumam, jāiejaucas Saeimai un valdībai, lai noskaidrotu, ka iecerētos tarifus tomēr var samazināt divas reizes? Vai tad nodrošināt, ka pakalpojumi tiek sniegti par “ekonomiski pamatotām cenām”, nebija SPRK uzdevums? Tad kuri tarifi bija ekonomiski pamatoti – tie pirmie, kas paredzēja četrkārtīgu pieaugumu, vai arī tie otrie? Nevar taču būt, ka abi.
Aplamais salīdzinājums ar privāto sektoru
Tomēr problēma ir plašāka nekā tikai SPRK nespēja pildīt savus pienākumus – pēc gara, nevis pēc burta. Latvijas valsts pārvalde ir apaugusi šādām iestādēm, kurās uz nodokļu maksātāju rēķina tiek maksātas ekonomiski pilnīgi nepamatotas algas par nolaidīgu pienākumu pildīšanu. Šādas algas tiek pamatotas ar personāla atlases uzņēmuma “Fontes” gadskārtējo pētījumu par vadītāju atalgojumu Baltijā. Šajā pamatojumā ļoti ērti tiek ignorēts fakts, ka vienā gadījumā runa ir par tādu vadītāju atalgojumu, kuriem jāražo, jāmeklē noieta tirgi cīņā ar konkurentiem un jāeksportē, bet otrā – vai nu par kaut ko “jārūpējas”, vai arī, ja jāražo vai jāsniedz pakalpojumi, tad tas jādara iekšējā tirgū, esot monopolistam. Domāju, piekritīsiet, ka rūpestu apjoms vienā un otrā gadījumā ir atšķirīgs un arī algai būtu jāatšķiras. Un, ja pajautāsiet pazīstamiem uzņēmējiem, reti kurš, pat veiksmīgs būdams, var atļauties maksāt augšminētās algas.
Pie vārdiem, ka būtu jāpazemina algas augstākajiem vadītājiem dažādās iestādēs, parasti sākas vaimanas par “talantu zaudēšanu valsts pārvaldē”. Tā ir pilnīgi aplama nostāja – Latvija ir ieinteresēta tajā, lai šie “talanti” valsts pārvaldē zūd, dodas uz privāto biznesu un nopelna sev tādas pašas algas tajā – pienesums valsts ekonomikai šādi būs krietni lielāks.
Tas, par ko būtu jārūpējas – lai lielākas algas saņem reālie darba darītāji valsts pārvaldes sistēmā – ierindas ierēdņi, ministriju galvenie speciālisti un departamentu vadītāji. Taču Saeimas priekšsēdētājam, deputātiem, politiski ieceltajiem ministriem, tikpat politiskajiem parlamentārajiem sekretāriem, kuru galvenā funkcija ir pārnēsāt dažādus papīrus no ministrijas uz Saeimu un atpakaļ, gada sākumā algas palielināja par 27 līdz 75%, bet ministriju ierēdņiem – caurmērā tikai par 10%. Šādi palielinājumi bija arī pretrunā ar darba tirgus ekonomisko loģiku – uz apmēram 150 politiskajiem amatiem valsts pārvaldē (100 deputātu vietām, vienu Ministru prezidenta vietu, 14 ministru vietām, vēl 14 parlamentāro sekretāru vietām un vēl kādiem diviem desmitiem citu vietu) pēdējās Saeimas vēlēšanās kandidēja ap 1800 deputātu kandidātu – tātad konkurence bija 12 cilvēki uz vienu vietu. Šādos apstākļos palielināt algas deputātiem un valsts pārvaldes vadībai nebija nekāda pamata – konkurence liecina, ka kandidāti bija apmierināti ar esošo piedāvājumu.
Likumīgi, taču netaisnīgi un amorāli
Taču atgriezīsimies pie tā, ko mums atklājis tarifu skandāls. Es esmu no tā izdarījis divus secinājumus. Pirmais – Latvijā ir radīts apmēram viens līdz divus tūkstošus cilvēku liels valsts pārvaldes virsslānis, kas saņem ekonomiski nepamatotas algas. Šo algu īpatnība ir tāda, ka tās ir pilnīgi likumīgas, proti, atbilst pieņemtajiem likumiem, taču vienlaikus arī pilnīgi netaisnīgas un amorālas, salīdzinot ar vispārējo algo līmeni valstī. Tādēļ man šķiet, ka būtu jāpārskata valsts pārvaldes vadības atalgojums – tas būtu jāpiesaista vidējai algai valstī, nevis “Fontes” pētījumiem, un jānodrošina, ka atšķirība starp vidējo algu un augstākā ierēdņu slāņa algu nevar būt gandrīz desmit reizes.
Ar šo, pēdējo, teikumu saistīts otrs secinājums. Latvijas vēlētāji nevar cerēt, ka personas, kas saņem desmit reizes lielāku algu nekā vidējais Latvijas nodarbinātais un tādējādi dzīvo pilnīgi citā ekonomiskajā realitātē, būs patiesi ieinteresētas aizstāvēt vidējās algas saņēmēja intereses. Šiem cilvēkiem pat neko nevar pārmest, jo viņi maz ko zina par to realitāti, kurā dzīvojam mēs. Tādēļ vidējās algas saņēmēju interešu aizsardzība viņiem jāņem pašiem savās rokās – skaidri redzams, ka tikai vispārējs sašutums panāk vajadzīgos rezultātus. Tieši tāpat rezultātus panāk 2009. gada 13. janvāra “Bruģa revolūcijai” līdzīgi pasākumi, kas pamatīgi pārbiedē vadošo eliti. Būtisks šķērslis šajā ceļā ir latviešu rēnais temperaments, kuru pārvarēt ir grūti, taču nāksies – citādi taisnīgāku valsti nepanākt nekad.
