Kāda ir pacienta līdzdalība distancētā seansa laikā? 4
O.P.: Cilvēks var turpināt savas ikdienas gaitas, ir tikai vairāki NE: nelietot alkoholu, nesmēķēt, nekrustot rokas un kājas, nebraukt ar mašīnu, varbūt arī televīziju nevajadzētu skatīties un ar domām būt tajā. Nedarīt neko ekstremālu, ko ikdienā nedara. Var rotaļāties ar bērnu, rāmi sēdēt sapulcē – veikt jebkādas ikdienas aktivitātes, bet paturēt prātā, ka notiek šis seanss, lai neuzsāktu ko tādu, kad pēc tam jāsaka – man neveicās, jo tajā brīdī notika seanss.
Labi, ja cilvēks var turēt vienu roku uz sāpošās vietas un otru pacelt augšā kā antenu vai vienu uz sāpošās vietas, bet otru – uz ūdens vai kāda krēma, kurš tiek uzstrāvots seansa laikā, un tad slimnieks var šo vielu lietot starp mūsu tikšanās reizēm. Vēl viens veids – viena roka uz sāpošās vietas, rētas, operāciju vietas, otra uz sirds vai galvas, lai izveidotu noslēgtu lauku, kurā enerģija cirkulē. Un vēl vismaz trīs dienas neiet ne pie viena cita līdzīga speciālista, lai nesajauktu, kura nopelns ir izveseļošanās.
Tam, ka no attāluma kaut ko var izdarīt, ir arī zināma fona nozīme: pacienta apziņā notiek pamošanās, uzlabojas ticības diapazons. Var būt dažādas izmaiņas, ko cilvēks sajūt. Tas nozīmē, ka organisms ir saņēmis papildu enerģiju un tagad to izmantos, lai attīrītos.
Var sākties kādas kaites paasinājums, bet var kļūt arī ļoti labi. Tomēr tas arī vēl ne par ko neliecina. Neviens nezina to pakāpi, kādā cilvēks var sākt rezonētun kā zemapziņa to var uztvert, tāpēc tā ir abu – gan dziednieka, gan pacienta – atbildība. Cilvēks iztēlojas, ka ar viņu strādā, mēģina pieslēgties.
B.Z.: Seansa laikā (tas ilgst pusstundu) pacientam vēlams apgulties taisnu muguru un atslābināt muskulatūru, sevišķi – sejas muskuļus, lai prāts atslābst un gaisma parādās sestās čakras (trešās acs) rajonā. Acis viegli pievērtas. Faktiski tas arī viss.
Ko pacienti izjūt seansa laikā?
O.P.: Daži nejūt neko, aptuveni trešajai daļai pastiprinās diskomforta sajūta, jo viņi sajūt dziednieka kustības, un, iespējams, vajadzīgs laiks, lai organisms adaptētos. Slimība jau arī tāpat vien – bez sāpēm – neiet prom. Tā drīzāk it kā saka: o, mani sāk dzīt laukā, jāatzīmē sava teritorija! Ir bijis, kad cilvēks saka – zināju, ka pieslēgsieties, gāju uz istabu, bet jūs laikam minūti agrāk pieslēdzāties, jo līdz krēslam netiku, mani sāka šūpot, un tā visas desmit minūtes.
Cilvēki var justies atšķirīgi – ir skudriņas, ir viļņi, plūsmas, spiediens, tirpšana, raustošas, it kā dīrājošas sajūtas (ja ir mioma vai cista, vai kas tamlīdzīgs, tas ir dabīgi, jo enerģija aplenc veidojumu un ņem ārā kodolu – kā astrālā hīlera* operācijā). Jā, cilvēki nereti seansu vērtē pēc tā, vai kaut ko jūt vai nejūt… Bet ir pārlieku vienkāršoti arī jautāt – vai tu ko juti? Tas nav pašmērķis, lai seansa laikā ko justu. Var neko nejust, bet saņemt palīdzību.
