Kā tieši dziednieki pēc attēla redz, kas cilvēkam vainas? 4
O.P.: Tas atkarīgs no dziednieka uztveres receptoru jutīguma pakāpes un kanāla, ko dziednieks izmanto. Dziednieks ar plaukstas centru vai ar pirkstu laiž pāri attēlam un uzdod jautājumus – kādā zonā lokalizējusies vaina? – un tad pēc sajūtām (spiediens, aukstums, pulsācija) analizē iegūto informāciju. Kāds skata vizuāli, cits osta fotogrāfiju, lai sajustu nianses, ieejot transa stāvoklī. Labs ekstrasenss un labs diagnosts var uzdot jautājumus savai zemapziņai un pats uz sevis fiziski izjust. Diagnostika notiek vizuāli, bioenerģētiski. Bilde ir kanāls, ar kuru diagnosts kādus impulsus sajūt sevī, ko tādu, kas piemīt pacientam.
Gudrs dziednieks salīdzina informāciju, ko dod pacients, ar to, ko jūt pats. Ne vienmēr iemesls ir tajā ķermeņa daļā, par kuru pacients sūdzas. Bieži vien jāstrādā arī ar piedošanu vai negatīvās pieredzes transformēšanu pozitīvajā – protams, vienlaikus kaut ko darot arī ar to ķermeņa vietu, kurā radies diskomforts. Noņemt sāpes vai diskomfortu – tas ir elementāri. Būtu jau skaisti, ja ar to arī dziedināšana būtu notikusi, bet tas nav viens un tas pats. Tad jau anesteziologi varētu visus izārstēt un citi ārsti nebūtu vajadzīgi.
B.Z.: Es strādāju ar tausti, ar sajūtu. Lieku roku uz fotogrāfijas, sajūtu signālu un lasu informāciju. Neveselās vietas fiziskajā ķermenī atrodu tur, kur ir neveselums biolaukā. Viens no signāliem ir vēsums, jo konkrētajā zonā trūkst pozitīvās enerģijas. Tā jāatjauno. Pārbaudei esmu pielāgojusi minisvārstiņu, ar ko var konstatēt enerģiju jebkurā no septiņiem enerģētiskajiem centriem.
Kā notiek dziedināšanas seanss?
O.P.: No attāluma it kā jāstrādā vairāk, jāpieslēdzas stiprāk. Dziednieks rada fantomu, cilvēku it kā dubultojot un tādējādi sajūtot sev blakus. Vai arī savu fantomu aizsūta pie pacienta un strādā ar vizualizāciju. Enerģija ir kā radiācija, kā televīzijas viļņi – mēs tos neredzam, bet TV taču skatāmies. Ir raidītājs, un ir uztvērējs – mēs noskaņojamies, un enerģija aiziet. Informacioloģiski, enerģētiski, psiholoģiski. Tad nav ne sienu, ne mežu vai robežu priekšā, ir tikai divi cilvēki, caur kuriem aktivizētā stāvoklī plūst dievišķais dziedniecības egregors.
B.Z.: Distances dziedināšanas formula ir ļoti vienkārša: transs–translējums–Visums, kosmoss, universs – un Es kā starpnieks! Caur meditāciju notiek pozitīvās enerģijas nosūtīšana uz turieni, kur tās pietrūkst. Pirms sāku strādāt, uzklausu klientu pa tālruni vai klātienē, viņš izsaka savu vēlmi, un tālāk noris kopīgs darbs.
O.P.: Seansa sākumā izlīdzinu lauku – mēģinu atrast vietas, kur ir bloki. Ar abām plaukstām, slidinot gar bildi, taisu plašus roku mājienus – vai nu tas ir pa septiņām čakrām, vai, ņemot vērā sūdzības, saslēdzos caur dažādiem aspektiem, lai translējums veidojas tekošs un konkrēti mērķēts.
Seanss ir īsāks nekā klātienē, jo dziednieks nerunā, bet uzreiz strādā ar cilvēku. Bildi var nolikt stāvus, skatīties acīs, mēģināt apmainīties ar fantomiem vai savu fantomu aizsūtīt turp, vai viņa fantomu palūgt ierasties šeit un tad strādāt. Un, protams, pateikties augstākajiem spēkiem, jo tad enerģija var ļoti intensīvi plūst. No nepieciešamības, slimības, stāža (cik hroniska vaina) un tā, ko cilvēks gatavs pats individuāli darīt, atkarīgs seansu biežums, ilgums. Ja slimnieks ir smagā stāvoklī, jāpieslēdzas ļoti bieži – ik pēc pāris stundām.
[wrapintext][/wrapintext]
Ja pacients ir bezsamaņā, tad vismaz radinieki jābrīdina, jāinformē, cikos pieslēgsies. Tas jādara korekti, nevis tā – es turēšu jūs redzeslokā. Ir gadījies, ka pacients ierosina: vai varat man kādu laiku nepieslēgties, gribu redzēt, kā mans organisms bez jums strādā. Seansa laikā pacientu ielieku tādā kā enerģētiskā termosā – izjūtu viņu, domās pagriežu, apeju apkārt iedomātajam tēlam. Bilde ir tikai pieslēguma parole, īpaša vibrācija, kas pasaka – jā, šis ir konkrētais cilvēks, es jūtu viņa pulsāciju, sirdi, pašsajūtu, kā viņš varētu elpot. Bioenerģētiski viss tiek nodots – gan elpošana, gan domas, gan ķermeņa stāvoklis. Ir daudz nianšu, kas būtu jāņem vērā, protams, arī pacienta jutīguma pakāpe, hipnobilitāte (ļaušanās hipnozei), cik dziļi viņš var ieiet transā.
Pēc seansa obligāti jābūt atgriezeniskajai saitei, lai pārliecinātos, vai cilvēks (īpaši, ja viņš dzīvo viens) neatrodas kādā dīvainā stāvoklī: lai būtu dzirdama viņa balss, lai viņš kaut palēkā, austiņas paberzē, lai neieslīgst miegā, no kura pamostoties sabīstas. Pacientam pilnībā jāsaprot, ka seanss beidzies, – tas ir viens no drošības tehnikas noteikumiem, kas dziedinātajiem no attāluma jāņem vērā. Arī seansa laiks jāzina precīzi, lai tajā brīdī cilvēks, piemēram, nebūtu pie auto stūres.
Ja vairākiem pacientiem ir viena un tā pati diagnoze, no attāluma viņus var dziedināt vienlaikus. Piemēram, ja man ir pieci diabēta slimnieki, viņiem visiem pasaku, ka, teiksim, astoņos vakarā būs pieslēgšanās, un viņi visi pēc tam piezvanīs pēc 10 minūtēm un pastāstīs, kā jūtas. Tas ir produktīvi – ir absolūta skaidrība, un nav nekāda riska, ka kādam kaut kas varētu notikt. Protams, ja ir ļoti lielas gradācijas, teiksim, podagra pieaugušajam un enurēze bērnam, vienā seansā nevajadzētu apvienot. Labāk kaut pa piecām minūtēm pieslēgties, bet katram individuāli.
