Bilde kā pieslēguma parole cilvēkam. Ko spēj dziedināšana no attāluma? 4
Cilvēks ar īpašām spējām paņem nekad iepriekš neredzētu fotogrāfiju, noskenē ar skatienu vai plaukstu un pasaka, kas attēlā redzamajai personai kaiš, vai pat veic dziedināšanas seansu. Kā tas iespējams? Vai starp mums un mūsu attēlu tiešām ir tik nesaraujama saikne, ka to var izmantot enerģētikas sakārtošanas nolūkos? Jautājām speciālistiem, kuri ar to nodarbojas jau gadu desmitiem, – Starptautiskās Profesionālās dziedniecības akadēmijas dibinātājam un rektoram Oskaram Peipiņam un starptautiskās klases dziedniecei Birutai Zeilei.
Kādos gadījumos darbojas dziedināšana pēc fotogrāfijas?
Biruta Zeile (B.Z.): Runa nav par slimībām, bet par cilvēka biolauka (auras, smalkā plāna, enerģētikas) veselumu, no kā patiesībā atkarīgs fiziskais ķermenis. Ja ir veselums šajā piederībā pa vertikāli, kur mēs esam vienādi pēc līdzības ar Dievu, mēs esam veseli un savas problēmas risinām veiksmīgi saviem spēkiem.
Oskars Peipiņš (O.P.): Daudzi tagad ir aizbraukuši no Latvijas, bet arī viņiem vajag palīdzēt, tāpēc dziedināšana caur fotogrāfiju kļūst jo aktuālāka. Tā dod iespēju bildes atsūtīt pa pastu, attālināti veikt diagnostiku, pieslēgties un dziedināt. Attālinātā dziedināšana daudzkārt ir pat efektīvāka. Arī dzemdībās iespējams palīdzēt. Ir ļoti aizkustinoši, ja dod mazuli paklausīties turpat no dzemdību zāles. Ir apbrīnojama klātbūtnes izjūta – tikko turējiroku uz pulsa, dzīvoji līdzi… Kad vairākas reizes izdodas, tas ir tik pacilājoši!
Citam klātienē nemaz nevar bruņas caursist! Neuzskatu, ka būtu slimības, kas nepadodas šādai dziedināšanai. Ir doma, iztēle un laiks. Šķiet, tam nevar noticēt, – nu kā var tā būt! Taču attālumam nav nozīmes, jo domai ir milzīgs spēks. Un enerģētiskā kapacitāte ir lielāka tīrākam cilvēkam, tādam, kurš regulāri strādā ar enerģijām, kas ir attīrījies, nesapīpējies. Lai nav tā, ka viņš pats sevi dziedina, nevis pacientu. Pretējā gadījumā ir risks, ka viņš nevis dos otram, bet ņems, lai lāpītu savu biolauku.
Ar kādu fotogrāfiju dziedniekam visērtāk strādāt?
O.P.: Vēlams, lai cilvēks uz bildes – vienalga, krāsainas vai melnbaltas – ir viens, skaidrā prātā. Var būt jebkurā vecumā (varbūt ne gluži bērnības bilde) un jebkādā pozā, nav obligāti pilnā augumā. Vēlams, lai fonā nav piramīdu vai citu enerģētiski spēcīgu lietu vai vietu, – tās var atstāt iespaidu. Ja citas nav, der arī pases bilde, bet labāk, ja cilvēks attēlā jūtas labi, – lai dziedināšanas laikā ir šāds stāvoklis, uz ko tiekties. Es labprātāk strādāju ar taustāmu bildi uz fotopapīra, nevis digitālu – ekrānā redzamu vai izdrukātu. Lai pateiktu, kā cilvēks jūtas, ar to pietiek, taču pie printēšanas un sūtīšanas atkarībā no datora specifikas un krāsu spektra var rasties kāda nobīde.
Protams, ja cilvēks ir komā vai reanimācijā, tad vairs nav svarīgi. Tad pat bildi nevajag – vien vārdu, uzvārdu, vietu, kur viņš ir, un slēdzies klāt no attāluma!
B.Z.: Kamēr vien cilvēks ir dzīvs, uz jebkuras fotogrāfijas saglabājas viņa biolauks. Man vislabāk der
agrāko laiku bildes, arī melnbaltās. Var būt augumā līdz pusei vai mazās dokumentu bildītes, arī vecumam nav nozīmes. Patiesībā nav nozīmes arī pašai fotogrāfijai, jo Dievs par visiem visu zina! Foto tikai mazliet atvieglo darbu jeb pieslēgšanos konkrētajam pacientam.
