Ministrijai būs jāizstrādā nākotnes redzējums par valsts valodu skolās. Saruna ar Ilzi Viņķeli 13
Saruna ar nesen ievēlēto Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāju Ilzi Viņķeli.
– Jaunās valdības deklarācijā izglītība minēta kā viena no prioritātēm. Vai paredzat, ka šī tiešām būs tā valdība, kas beidzot spēs atrisināt sasāpējušās izglītības jomas problēmas?
I. Viņķele: – Ceru, ka solījumi nav tikai vārdi. Tieši premjers Māris Kučinskis, iepriekš būdams Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas vadītājs, paveica Saeimai ļoti neraksturīgu, bet absolūti vajadzīgu lietu, proti, sagatavoja Saeimas lēmumprojektu, kurā Ministru kabinetam uzdeva izveidot tā saukto ideālo skolu tīklu. Projekta sagatavošanā viņš pats ieguldīja lielu darbu, pētot gan skolu tīklu, gan iespēju skolēnus pārvadāt, gan cenšoties noteikt, kas ir kvalitatīva izglītība. Nespēju iedomāties, ka premjers varētu nevēlēties visu šo ieguldīto darbu novest līdz rezultātam.
– Lēmumu, kurā tika dots šāds uzdevums valdībai, Saeima pieņēma decembrī. Nu ir marts, bet neizskatās, ka valdība būtu ko paveikusi lietas labā.
– Jums šķiet, ka modelēt ideālo skolu tīklu ir tikpat viegli kā nosist mušu?
– Nē, taču par skolu tīkla sakārtošanu spriests jau daudzus gadus. Tādā ziņā Saeimas lēmums par skolu tīkla sakārtošanu nav nekas jauns.
– Ir gan jauns, jo Saeima izrādījusi līdz šim nebijušu iniciatīvu. Saeimas lēmumi, dodot uzdevumus Ministru kabinetam, nav ierasta prakse. Lēmums parāda, ka visas frakcijas bijušas pārliecinātas – sakārtots skolu tīkls ir ārkārtīgi svarīgs jautājums Latvijas attīstībai. Jaunā valdība strādā tikai dažas nedēļas, savukārt iepriekšējā jau bija demisionējusi, kad lēmums tika pieņemts. Tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka rezultāts vēl nav redzams.
– Tātad jūs augstu vērtējat Māra Kučinska vēl kā Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētāja iniciatīvu aktivizēt valdības darbu kādā problēmjautājumā. Vai arī komisija, ko jūs tagad vadāt, varētu kļūt aktīvāka? Diemžēl teju vienīgā būtiskā likumdošanas iniciatīva, kas pēdējos gados nākusi no Saeimas izglītības jomā, ir tā sauktie tikumības grozījumi.
– Tā ir mana absolūti svēta pārliecība un ticība, ka laikā, kad sabiedrībā ir pieprasījums pēc pārmaiņām izglītībā, šai komisijai ir jākļūst aktīvākai. Ja būtu citādi, šīs komisijas vadību nemaz neuzņemtos. Protams, ka Ministru kabinetam un attiecīgajai ministrijai ir daudz lielāka ietekme uz procesu virzību, taču Saeimas atbildīgajai komisijai viennozīmīgi jābūt proaktīvai. Pat ja mums nav ne resursu, ne iespēju uzrakstīt perfektu jaunu, piemēram, augstākās izglītības un zinātnes likumu. Liela piepūle jau ir tad, kad jātiek galā ar pietiekami sarežģītiem likumprojektiem, ko Saeimā iesniedz Ministru kabinets. Taču komisija var kļūt par tādu kā bikstītāju Ministru kabinetam un Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM). Komisijai jākļūst arī par diskusiju platformu sarežģītiem jautājumiem. Te varēsim aicināt pie viena galda visas iesaistītās puses, diskutēt un meklēt risinājumus. Komisija kādu laiku nav praktizējusi konferenču rīkošanu par būtiskām izglītības un zinātnes tēmām. Saeimas un nevalstisko organizāciju kopīgajos forumos tā “savas” tēmas nav pieteikusi jau gadiem. Šo praksi mainīsim un tuvākajā forumā plānojam runāt par gaidāmo izglītības satura reformu, kas ir ļoti, ļoti svarīgs jautājums. Runāsim par to, kāda būs jaunā satura struktūra, ko sagaida no šīm izmaiņām, kad tieši sāks jaunā satura ieviešanu u. c. Projekts ir ļoti sarežģīts, un ir jāsaprot, vai Latvijā maz ir gana tādas jaudas ekspertu, lai šo saturu ieviestu.
– Vai jums šajā sakarā ir kādas bažas?
– Nē, bažu nav. Tomēr jaunā satura ieviešanai jāgatavojas laikus, lai tehnisku ķibeļu dēļ netiktu novilcināta projekta ieviešana.
– Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis solījis, ka līdz mācību gada beigām būs skaidrība, kā turpmāk algosim skolotājus. Vai, jūsuprāt, šis solījums ir izpildāms?
– IZM nav kur atkāpties. Jautājums ir par politisko izšķiršanos un politiskās gribas esamību vai neesamību lēmumu novest līdz galam. Ministrijā izstrādātais modelis jau gadu ir apspriests, vētīts, kritizēts, uzlabots. No ministrijas tiek sagaidīta punkta pielikšana. Ir jāvienojas par kādām konkrētām lietām un jāpasaka, ka tā tam būs būt. Visus riskus līdz nullei nav iespējams novērtēt pirms modeļa ieviešanas. Tāpēc tas jādara un, ja tiek pamanītas kādas lietas, kas nestrādā, tās jāmaina. Ja tas nenotiks, ļoti smagi pievilsim pedagogus, kuri gaida, kad algām izlietos tos deviņus miljonus eiro, kam varēs klāt tikt tikai tad, kad būs jaunais algu modelis.
– Vai tāpat kā ministrs Šadurskis uzskatāt, ka jaunās algošanas sistēmas dēļ alga nedrīkst samazināties nevienam skolotājam?
– Lai vējš ministra Šadurska burās! Ja viņš var šo savu apņemšanos īstenot, ļoti labi. Es gan domāju, ka simtprocentīgs apmierinājums lielā reformā ir tikai sapnis. Kaut mērķis, protams, cienījams.
– Jūs tātad nebūtu tik optimistiska?
– Mans optimisms ir piesardzīgāks.
– Atgriežoties pie skolu tīkla sakārtošanas. Kādā tempā tas varētu notikt?
– Plānojam izskatīt šo jautājumu komisijā. Gribam saprast, kā skolu skaita samazināšanu ietekmēs salīdzinoši nesen valdības pieņemtie noteikumi par minimālo skolēnu skaitu 10. klašu atvēršanā. Skaidrs, ka vidusskolu skaita samazināšana būs sāpīga daudziem iesaistītajiem, tomēr ir jāiet uz priekšu un jāmācās no Igaunijas, kur vidusskolas pat ir valsts, nevis pašvaldību atbildībā.
– Vai gribat teikt, ka arī Latvijā valstij būtu jāņem vidusskolas savā pārziņā?
– Nebūs viena burvju risinājuma. Ir skaidrs, ka nevaram pašvaldības pilnībā izslēgt no spēles. Taču valsts ziņā ir likt tām domāt par skolu tīklu, kaut pašvaldību izvēles brīvība varētu būt arī terminēta. Ir jāsamēro domes deputātu nespēja pateikt saviem iedzīvotājiem nepatīkamu lēmumu ar valsts virzību uz augstas kvalitātes publiskiem pakalpojumiem, tostarp izglītībā.
– Kaut arī šī valdība nesola no 2018. gada izglītību valsts skolās tikai latviešu valodā, virzība uz latviskāku izglītību joprojām ir aktuāla. Kāda ir jūsu nostāja šajā jautājumā?
– Līdz šim esmu bijusi salīdzinoši neitrāla šajā jautājumā. Nu man sava nostāja jāpārvērtē. Patlaban studēju maģistrantūrā, un viena kursabiedrene ir pilnīgs Latvijas izglītības sistēmas produkts – mācījusies te skolā un arī ieguvusi bakalaura grādu. Neraugoties uz to, latviešu valodas prasme nav pietiekamā līmenī, lai tiktu līdzi studiju programmai. Tad rodas jautājums: vai gribam turpināt uzturēt tādu izglītības sistēmu, ja tajā skolojušies jaunieši kādā brīdī ir nekonkurētspējīgi.
– Ko darīt, lai situācija uzlabotos?
– IZM būs jānes šis slogs un jāizstrādā situācijas vērtējums, kā arī nākotnes redzējums un iespējamās izmaiņas. Risinājumi varētu būt dažādi. Var palielināt latviešu valodas proporciju mazākumtautību skolu izglītības saturā, tad IZM jāpasaka, kādā ātrumā tas jādara.
– Saskaņā ar valdības veidošanas laikā parakstītajiem dokumentiem jau iepriekšējām divām valdībām bija jāpiedāvā rīcības plāns. Tas nenotika. Jūsu vadītajai komisijai būtu jānosaka konkrēts datums, līdz kuram būtu jāpiedāvā izmaiņas.
– Domāju, ka komisija noteikti sekos tam līdzi. Komisijā ir arī Nacionālās apvienības deputāti, kuri noteikti sekos līdzi šīs problēmas risināšanai.
