Bikls mīlas stāsts lopkautuvē filmā “Par miesu un dvēseli” 0
Filma “Par miesu un dvēseli” Berlīnes kinofestivālā šā gada sākumā turpināja pēdējo gadu ungāru kino veiksmes stāstu, saņemot “Zelta lāci” kā labākā filma. Gaļas kvalitātes kontrolieres un rūpnīcas vadītāja mīlas stāsts dzimst tik skarbā vidē kā lopkautuve, bet tas nav traucējis, gluži otrādi – palīdzējis uz ekrāna akcentēt tikko modušos jūtu trauslumu un skaistumu. Pievienojot šim jau tā eksotiskajam salikumam arī Austrumeiropas humoru, rodas aptuvens priekšstats par filmu.
Nupat notikušajā Eiropas Filmu akadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā kā gada labākā Eiropas aktrise tika apbalvota filmas “Par miesu un dvēseli” zvaigzne, ēteriskā gaišmate Aleksandra Borbēji. Filmas sākumā mēs iepazīstam viņas atveidoto Mariju kā atsvešinātu perfekcionisti, gluži vai mašīnu, kas skrupulozi veic kautķermeņu pārbaudi, bet vienlaikus nespēj nesamulstot pat sasveicināties ar darba kolēģiem. Tikai dzimstot pirmajām jūtām, viņa uzdrošinās iziet no savas komforta zonas un uzsākt sarunu ar Endri, lopkautuves vadītāju. Lai gan arī šī viņam veltītā neglābjami dīvainā divu teikumu uzruna ir tapusi pēc neskaitāmiem mēģinājumiem – Marija visas dzīves situācijas iepriekš izspēlē ar lego figūriņām. Viņu biedē komunikācija reālajā pasaulē.
Kontrastā brutāli atveidotajai lopkautuves ikdienai redzamas idilliskas sapņu ainas piesnigušā mežā, kur, ar maigajiem purniņiem sniegu rušinot, cēli gar strautiņu pastaigājas stirna un briedis. Turklāt šādi sapņi rādās abiem galvenajiem varoņiem vienlaikus. Marija un Endre sāk tos ik rītu atstāstīt viens otram rūpnīcas ēdnīcā. Sapņi kļūst par filmas galveno intrigu, jo cieši saistīti ar mīlas stāsta attīstību. To, vai īstenība ietekmē sapņus, vai sapņi – īstenību, tik ātri neuzzina ne galvenie varoņi, ne skatītājs.
Uz žurnālistu jautājumu, par ko ir filma, režisorei Eņedi ir pavisam īsa atbilde – tas ir bikls mīlas stāsts. Šī atbilde, protams, iezīmē tikai vienu no filmas dimensijām. Režisore atzīst, ka nav veģetāriete, un kontrastējošās vides filmā ir ne tik daudz manifests pret gaļas rūpniecību kā stāsts par cilvēku nespēju komunicēt mūsdienās, par atsvešinātību lielajās pilsētās, par to, ka, pat esot ikdienā viens otram blakus, mēs viens otru nepazīstam. Savukārt lopkautuves videi pretstatītā meža pasaka ir kā ideālā pasaule, kur viss notiek tik skaisti un dabiski, un saprast viens otru var bez iepriekš iestudētiem, samocītiem teikumiem.
“Par miesu un dvēseli” ir ne tikai ārkārtīgi skaists, niansēts un smalks jūtu portretējums, paralēli fabrikā notiek zādzības izmeklēšana – no seifa pazudis ir ļoti pikants medikaments. Un, ja vēl visus bezgala vīrišķīgos darbiniekus uz nopratināšanu aicina seksapīla psiholoģe ar atrisušu matu šķipsnu un pilnīgām lūpām, skaidrs, ka ungāru humoru būs iespējams iepazīt visās tā krāsās.
“Par miesu un dvēseli”/”Teströl és lélekröl”/”On Body and Soul”
Ungārija 2017.
Režisore: Idiko Eņedi
Lomās: Aleksandra Borbēji, Gēza Morčānji, Zoltāns Šneiders.
No 15. novembra kinoteātrī “Splendid Palace”
