“Nedz mīlestībā, nedz džezā viss nav tik vienkārši, kā pirmajā brīdī šķiet.” Saruna ar mūziķi Kristapu Vanadziņu 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mīlētāju dienā, 14. februārī, tiešraidē no koncertzāles “Lielais dzintars” skanēs romantisks džeza mūzikas koncerts “Mīlestības dārzs ir aizaudzis”, kurā KRISTAPA VANADZIŅA trio atskaņos mūziku no pavasarī gaidāmā, pēc kārtas ceturtā, trio albuma.
Lai gan koncerta nosaukums it kā vedina skumt par zudušo mīlestību, tā idejas autors un izpildītājs, džeza pianists Kristaps Vanadziņš pasmaida – nedz mīlestībā, nedz džezā viss nav tik vienkārši, kā pirmajā brīdī šķiet.
Viņš norāda, ka vēlētos, lai šajā laikā īpaši tiktu kopts gan mīlestības dārzs, gan džeza mūzika, kas, šķiet, ir izgājusi no modes
.
Kristap, tikko “Zelta Mikrofona” balvas nomināciju instrumentālās un starpžanru mūzikas kategorijā saņēma Jolantas Gulbes-Paškevicas albums “Gaisma krīt”, kurā skan arī jūsu veidoti populāru Latvijas estrādes dziesmu aranžējumi. Pats nereti esat redzams populāru mūziķu pavadošajos sastāvos, tomēr savā radošajā darbībā esat pievērsies džezam. Kādēļ esat gājis šo ceļu?
K. Vanadziņš: Mans džeza mūzikas ceļš aizsākās ar pilnīgi nejaušu, bet ļoti spilgtu momentu. Tīņa vecumā es, vasarnīcā skriedams gar radioaparātu, kur skanēja Ivara Mazura vadītā džeza pusstunda, izdzirdēju slavenā amerikāņu pianista Ahmada Džamala trio. Atceros, apstājos kā zemē iemīts un paliku pie radio.
Pēcāk ierakstīju šos Mazura raidījumus kasetēs. Sapratu, ka šī mūzika man patīk, liek justies labi un rezonē manī. Sāku meklēt džezu arī tēva (izcilais latviešu blūza ģitārists Jānis Vanadziņš. – A. K.) kolekcijā. Kopš tā laika interese nav mazinājusies ne uz brīdi – 20 gadu nogrieznī nekad nav bijusi sajūta, ka pietiek. Džeza mūzika man ir kā sēkla, kas ir attīstījusies, augusi un pilnveidojusies, dzīves ceļi arī kaut kādā ziņā bijuši pakārtoti šim žanram. Nevar noliegt, ka džezs ir arī mans dzīves stils. Džezs ir labā nozīmē izsmalcināta mūzika, taču tā nav aroganta. Lielās džeza leģendas – Djūks Elingtons, Kaunts Beizijs – ir bijuši dzīvesgudras, dziļas personības. Man vienmēr patikusi viņu attieksme pret dzīvi – pozitīvisms, kas iet pāri visādām situācijām, tāds īsts, dziļš un miermīlīgs. Starp citu, arī lielākie mūsu estrādes spēlmaņi vienmēr bijuši ļoti labi džezmeņi, sākot ar Elgu Igenbergu, turpinot ar Ringoldu Ori līdz pat Raimondam Paulam.
Tomēr mūsdienās nodarboties tikai ar džezu kā profesionālis Latvijā nevar – mūsu cilvēku resurss ir par mazu –, tāpēc, lai varētu dzīvot un izdzīvot, darot to, kas patīk, ir jābūt hameleonam – jāpārzina visa mūzikas stilistika no klasiskās mūzikas, Baha un garīgajiem dziedājumiem līdz mūsdienu popmūzikai.
Leģenda Raimonds Pauls bērnībā pie klavierēm pavadījis grūtas stundas. Vai varat par sevi teikt to pašu?
Godīgi sakot, man savā ziņā ir līdzīgi kā Raimondam Paulam, jo arī mans tēvs bija stingrs. Būdams mūziķis, viņš zināja, kas ir kas, un teica – ja nespēlēsi gammas, nekas nebūs.
Kamēr dažas stundas dienā nebija spēlēts, nedrīkstēju spēlēt datorspēles, kādas nu tajā laikā bija, par to liels pārdzīvojums. Tobrīd par to nebiju ļoti priecīgs, bet, no šodienas skatpunkta raugoties, esmu viņam pateicīgs. Tomēr klavieres bija manis paša izvēle – ļoti patika to skaņa. Ātri sapratu, ka tās ļauj sacerēt kaut ko savu. Atceros, kā mēdzu pārsvītrot klavierskolotājas rakstītās notis, to vietā ierakstot savējās. Tā tendence ir palikusi joprojām – paņemu skaņdarbu un tad pilnīgi pārtaisu pa savam, interpretēju uzreiz, savā skatījumā.
Savs skatījums jau gana ilgi, to attīstot savā džeza trio, kas izdevis trīs albumus (“The New trio” (2008), “Himalaj” (2011), “Piano Improvisations” (2016)), un nu pieteikts ceturtais.
Esmu mūsu džeza mūziķu vidējā paaudzē, mums ir jānes savs vārds, bijušie karogi jānomaina, jāiet uz priekšu. Mans nodoms ir atgriezt modē džezu, kas savā ziņā piemirsts. Cilvēki to uzskata par kaut ko sarežģītu un netveramu. Patiesībā tam par iemeslu bijusi vai nu neveiksmīga pirmā saskare, vai cits neveiksmīgs piemērs. Taču džezs ir skaists un elegants žanrs, es gribētu atgriezt šo uztveri. Mūsdienu popmūzika vairs nav pat vieglā, bet supervieglā mūzika, vērsta uz patērēšanu, savukārt džeza mūzika ir daudzdimensionāla, tā atver cilvēkā jaunus kanālus, ļauj būt līdzradītājam.
Kristapa Vanadziņa trio esat trīs mūziķi – kopā ar jums pašreizējā trio sastāvā muzicē arī bundzinieks Rūdolfs Dankfelds un basists Jānis Rubiks, tomēr trio nosaukumā ir tikai jūsu vārds. Iznāk, jums tur galvenā teikšana?
Esmu intelektuālā darba veicējs – izdomāju notis un koncertprogrammas. Taču, kad spēlējam kopā, spējam tikt pāri intelektuālai robežai un nonākt citā pasaulē, un tas man patīk vislabāk.
Tāpēc šie cilvēki, kas spēlē trio, ir neaizvietojami. Ir maz mūziķu, kuri redz tālāk par uzrakstīto noti, domā tālāk par skaņu. Pēc koncertiem dažreiz nav viegli atgriezties realitātē, uz zemes. Mūzika aizskar citas dimensijas, ko paši, iespējams, reizēm pat neapzināmies.
Koncerta būtība ir mūziķa redzēšana. Valentīndienas koncertu, līdzīgi kā daudzus citus pašlaik, tomēr redzēsim ar ekrāna starpniecību. Skatītāja pusē tas noteikti maina spēles noteikumus, bet vai tas maina arī jūsējos?
Jāatceras, ka šis ir 2021. gads – brīžiem man pašam šķiet, ka dzīvojam nākotnē. Kurš pirms divdesmit gadiem būtu iedomājies mūsu viedierīču apsēsto ikdienu, šo futūristisko ainavu? Arī mums pašiem tagad jāsaprot, ka laiks nav stāvējis uz vietas. Džeza un blūza mūzika savulaik no Ņūorleānas tirgus laukuma ienāca lielākajās pasaules koncertzālēs.
Tagad ejam soli tālāk – mums ir video reālajā laikā. Labs videokoncerts var sagādāt ne mazāk baudas kā koncerts klātienē – tehnoloģijas dod jaunu pievienoto vērtību un ieved jauna līmeņa koncerta pasaules “aizspogulijā”. Esam daudz strādājuši, lai izveidotu koncerta vizualizācijas – skaistas, daudzdimensionālas bildes –, savukārt “Lielā dzintara” jaunā, robotizētā filmēšanas tehnika ļauj skatītājam piekļūt citkārt nesasniedzamiem mākslinieku tuvplāniem.
“Mīlestības dārzs ir aizaudzis” – mīlētāju svētkos nākat ar mazliet skumīgu vēstījumu koncerta nosaukumā.
Priecīgais nepastāv bez skumīgā. Šajā gadījumā tas nozīmē paturēt acīs to grāvi, kādā mēs varētu iekrist, lai tā nenotiktu. Varbūt vajadzētu paskatīties, vai mūsu mīlestības dārzs tiešām nav aizaudzis? Šī tēma ir manas dzīves divu gadu posms, par to esmu rakstījis mūziku. Par mīlestības iekšējā dārza saglabāšanu – centieniem to kopt pēc daudzām vētrām.
Mēģināt restartēties. Koncertā apmēram 70 procenti būs mana mūzika, ko esam ierakstījuši gaidāmajā vinila platē, taču spēlēsim arī klasiku – Bernsteina melodijas, ko savulaik dziedāja Tonijs Benets –, arī Džona Koltreina kompozīcijas, arī Edvarda Elgara kompozīciju “Land of Hope and Glory” (“Cerību un godības zeme”), ko esam pārtaisījuši savā manierē un kas kļuvusi par jaunās plates vēstnesi. Bet, protams, būs arī kāda īpaša Valentīndienas piedeva.
Plānojat ļaut pataustīt un sadzirdēt jauno plati arī kādā klātienes notikumā?
Plāni izdot plati nu ir pārcēlušies uz maiju. Gribam braukt ar šo mūziku pa reģioniem, uz attālākām skolām. Ne tikai spēlēt šo mūziku, bet arī pasniegt meistarklases, lai bērni un pusaudži redz, kāds ir reālais ceļš līdz skatuvei, cik dažāda var būt mūzika un kā nokļūt līdz augstam profesionālam līmenim – ļaut viņiem ieskatīties mūsu virtuvē. Tādas lietas nemāca skolās, pat konservatorijā tev nesaka, ko tu darīsi pēc tās pabeigšanas. Tagad gaidām zaļo gaismu valdības luksoforā.
