Mārīte Seile: Nav pārliecības, ka tiecamies pēc izcilas izglītības 5
Gadu pēc Laimdotas Straujumas (“Vienotība”) valdības krišanas bijusī izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile turpina darboties izglītības jomā. Viņa ir konsultante un eksperte vairākos projektos, tostarp biedrībā “Iespējamā misija”, kur savulaik bija direktore, vada līderības seminārus. Intervijā “Latvijas Avīzei” viņa stāsta par to, kāds ir viņas redzējums par politisko vidi Latvijā un izglītības politiku.
M.Seile: Man patīk atklāti runāt par problēmām, brīdināt par sekām, un to es arī darīju. Piemēram, skolotāju atalgojuma modeļa kontekstā bija skaidrs, ka ar tik mazu finansējuma pieaugumu nevar ieviest jaunu modeli tā, lai neviens skolotājs nebūtu zaudētājs. Man bija svarīgi par to runāt, to skaidri pateikt. Vai tā bija efektīvākā stratēģija, lai nonāktu līdz politiskam lēmumam? Tagad neesmu par to pārliecināta. Tomēr, ja vēlreiz būtu tādā amatā un situācijā, es tik un tā nenoklusētu kādus nepatīkamus faktus, nemēģinātu rādīt rožaināku, taču nepatiesu bildi.
Man nav skaidrs, ko vēlamies mēs kā sabiedrība, vai esam gatavi uzklausīt patiesību pat tad, ja tā ir nepatīkama, cik lielā mērā esam gatavi iedziļināties procesos. Tas ir mans lielais jautājums. Skaidrs, ka politika un politiskā vide nerodas pati no sevis. Mēs katrs ievēlam politiķus un acīmredzot ļaujam mūs…
Mānīt?
Arī un arī nepateikt lietas līdz galam.
Varbūt ir vērts kādreiz tā rīkoties, lai panāktu nepieciešamo? Kā saka, ja mērķis cēls, tad visi līdzekļi labi.
Pieņemu, ka tā var būt ārkārtīgi kritiskās, bīstamās situācijās. Taču nedomāju, ka šādai ir jābūt ikdienišķai praksei… Izglītībā ir ne tikai svarīgi, ko tu māci, bet arī, kā tu māci. Es domāju, ka līdzīgi ir arī citur. Svarīgi ir ne tikai, ko tu panāc, bet kā tu to panāc. Ja mēs valdības līmenī manipulējam ar cilvēkiem, ko mēs varam sagaidīt no skolotājiem skolās? Vai mums ir tiesības no viņiem prasīt, lai ieaudzina bērnos godīgumu, kritisko domāšanu, spēju uzņemties atbildību?
Nesen tika prezentēts jaunākais starptautiskais skolēnu sasniegumu mērījums “PISA”. Jāsecina, ka Latvijas skolēni joprojām ir viduvējā līmenī, kamēr mūsu kaimiņi igauņi strauji virzījušies uz augšu. Kāpēc tā?
Es neesmu pārliecināta, vai mēs maz gribam kaut kur virzīties, vai sabiedrība tiecas pēc izcilības. Klausoties diskusijas pēc pētījuma prezentācijas, tik daudz dzirdēju frāzes, ka ir jau labi, esam pa vidu, varēja būt sliktāk, Lietuvai ir vēl sliktāk. Būt pa vidu – tā ir ērta pozīcija. Tu neesi tik slikts, lai tevi kritizētu un arī nepiesaisti sev pārāk lielu uzmanību, jo esi kļuvis izcils. Neesmu sajutusi, ka sabiedrībā patiesi būtu vērojams pieprasījums pēc augstākas izglītības kvalitātes. Retorikā un virtuves sarunās – jā, vajag, bet darīšanas līmenī mums ir izdevīgāk iebāzt galvu smiltīs un teikt, ka PISA nemaz nav tas īstais mērītājs, ka tā jau visu neizmēra, ka nevar ticēt rezultātiem.
Pilnu interviju ar M. Seili lasiet 23. decembra “Latvijas Avīzē” vai piektdien meklējiet mūsu e-izdevumu sadaļā un lasiet rakstus internetā.
