Bijušais Rīgas “Dinamo” leģionārs: Latvijas hokejisti nevar spēlēt līdzvērtīgi ar krieviem 0
Bijušais Rīgas “Dinamo” leģionārs Tīdžejs Galjardi pirms kāda laika dzimtenē sniedza interviju, stāstot par savām gaitām Kontinentālajā hokeja līgā (KHL). Cita starpā amerikānis pauda, ka Rīgas “Dinamo” komandas vietējie spēlētāji nav tik labi, lai līdzvērtīgi spēlētu ar krieviem.
Galjardi Rīgas “Dinamo” rindās pabija neilgu laiku, vien divus mēnešus. Viņš 2017./2018.gada sezonas sākumā aizvadīja 11 spēles, kurās vārtus neguva, bet izdarīja sešas rezultatīvas piespēles. Pēc Rīgas patlaban 31 gadu vecais hokejists nolēma likt punktu karjerai.
“Rīga bija lieliska vieta. Mums bija sliktākā komanda pasaulē, jo Latvija ir ļoti maza valsts un tās spēlētāji nevar līdzvērtīgi spēlēt ar krieviem. Tomēr tur bija ļoti laba komanda un mums bija jautri. Pēc tam, kad mēs zaudējām 11 spēles pēc kārtas, sapratu, ka jākrāmē mantas,” to laiku atceras Galjardi, kurš savulaik vairāk kā 300 spēles aizvadīja arī NHL.
Krietni kolorītāks stāsts viņam gan bija par citu KHL klubu – Ņižņekamskas “Ņeftehimik”, kur amerikānis 2016./2017.gada sezonā aizvadīja astoņas spēles.
“Pēc sezonas Zviedrijā es noslēdzu pārbaudes laika līgumu ar NHL klubu Sentluisas “Blues”, taču tur netiku. Aizbraucu mājās, kādu laiku neko nedarīju, bet tad nolēmu, ka vēl jāuzspēlē. Pēc Ziemassvētkiem noslēdzu līgumu ar Zagrebas “Medveščak”, taču tikai uz mēnesi, lai iejustos līgā. Pēc tam nokļuvu Ņižņekamskā,” stāstu kā nokļuva “Ņeftehimik” komandā iesāk Galjardi.
“Ņižņekamska ir pilsēta, par kuru neviens neko nav dzirdējis. Tā ir viena no KHL Top-3 “caurumiem”, taču viņi maksāja vairāk nekā citi. Bez algas tur bija arī trakas prēmijas par uzvarām un punktiem. Pateicu pats sev, palikšu te divus mēnešus, pacietīšos. Aizsūtīju sievu mājās un aizbraucu uz turieni. Tādā pasaules “pakaļā” nekad iepriekš neebiju bijis. Viss tikai krieviski, treneris runā krieviski, treniņi tikai krieviski, jūties kā zombijs,” daiļrunīgs ir bijušais hokejists.
“Komanda nebija slikta, cīnījāmies par “play off”. Par katru uzvaru mums maksāja 3000 ASV dolāru prēmiju. Katram – spēlētājiem, masieriem, treneriem, visam personālam. Ja uzvarējām, visi bija kā septītajās debesīs, ka zaudējām, visi bija uzvilkušies un neapmierināti. Shēma gan bija dīvaina.
Reiz komandas īpašnieks, tipisks krievu “mužiks”, kurš allaž staigāja ģērbies melnā un kopā ar milzīgu miesassargu, pirms spēles ienāca ģērbtuvē un kaut ko krieviski pateica. Visi baigi uzvilkās. Prasu, ko viņš teica, man atbild, šodien par uzvaru dos nevis 3000, bet 15 000 tūkstošus. Un tas nebija pret Sanktpēterburgas “SKA”, jo tos jau mēs nevarējām vinnēt,” atceras Galjardi.
Spēlēšana Ņižņekamskā viņam gan beigusies ar nopietnām veselības problēmām.
“Maksāja labu naudu, taču ar mani tur notika pavisam trakas lietas. Vienā no spēlēm man iesita no aizmugures un savainoja plaukstu. Lūzuma nebija, teica, lai nedēļu atpūšos un tikai tad ņemu rokā nūju. Protams, man to visu pateica tikai ar “Google Translate” palīdzību. Nākamajā dienā ierodos arēnā, pienāk vārtsargu treneris, kurš vienīgais klubā bez galvenā trenera runāja angliski, un saka, ka galvenais mani sauc uz pārrunām. Galvenais treneris bija Andrejs Nazarovs, kurš savulaik NHL bija kauslis.”
“Ieeju pie viņa, viņš man prasa, kas ar roku, vai ir lūzums? Visu izstāstu, bet viņš atbild, labi mēs tev iepotēsim, lai vari šovakar spēlēt. Pie sevis nodmāju, nekas, spēlējam pret vāju koamndu, nebūs nekas traks. Aizeju pie ārsta, viņš liek novilkt bikses un iepotē man dibenā. Viss kārtībā, nospēlēju, taču vakarā pēc spēles man palika ļoti slikti.
Nāca vēmiens, nesaprotu, kas notiek. Nākamajā dienā man vēnā veica neskaitāmas injekcijas, bet vēl pēc dienas es atkal spēlēju.
Mani tajā mačā negrūstīja, nesita, tomēr pēc cīņas es knapi varēju paiet, bet cirksnī bija mežonīgas sāpes,” atceras Glajardi.
“Tad sapratu, ka kaut kas nav kā vajag.Vēlreiz uztaisīja analīzes un pārbaudes, kluba ārsts teica, ka viss ir kārtībā, varu spēlēt, taču tobrīd es jau knapi varēju paiet. Piezvanīju savam aģentam, sakot, ka ir slikti, lai tas zvana kluba ģenerālmenedžerim un tas paskaidro, kas notiks tālāk. Menedžeris piedāvāja palikt un ārstēties Ņižņekamskā, bet tur slimnīcas joprojām ir kā 1940.gadā. Šausmīgas. Tika piedāvāts arī otrs variants – braukt pie ārstiem uz Maskavu, taču tad ārstēšanās būtu par manu naudu. Tajā pat dienā aizlidoju uz Maskavu, kur noskaidrojās, ka kluba ārsts, veicot man poti dibenā, ielaidis arī kādu infekciju. Nācās “pasēdēt” uz smagām antibiotikām, bet pēc tam ar klubu strīdēties par pēdējo algu,” stāstu nobeidz Galjardi.
