Karina Pētersone: Bijušais deputāts tiražē aplamas hipotēzes 8
Sakarā ar “Latvijas Avīzē” publicēto Egila Līcīša interviju ar LR AP deputātu Arnoldu Bērzu (“Tā visu mūžu nesaprasts staigāju”, “LA” 24. aprīlī), kurā izklāstīta nepatiesa informācija par 1991. gada notikumiem, lūdzu publicēt manu vēstuli ar precizētu informāciju. Uzskatu, ka pretējā gadījumā ar nepamatotām A. Bērza sazvērestības teorijām tiek nodarīts kaitējums objektīvam Latvijas nesenās vēstures atspoguļojumam.
Man ir nepieņemami, ka 4. maija svētku priekšvakarā tiek tiražētas šādas aplamas hipotēzes, kuru patiesumu ir ļoti viegli pārbaudīt. Bijušais deputāts A. Bērzs diemžēl par saviem avotiem ir izvēlējies A. Rubika un M. Gorbačova teikto. Tas, protams, ir viņa ziņā. Kam nu kurš uzticas!
Arnolds Bērzs apvaino Anatoliju Gorbunovu melos un valsts nodevībā, un tas nav nekāds joks, pat ņemot vērā intervējamā cienījamo vecumu. Izsakot apgalvojumu, ka A. Gorbunovs Maskavā piekritis Deklarācijas darbības apturēšanai, viņa vienīgie argumenti ir neatkarības pretinieku apgalvojumi un fakts, ka Gorbunovs no LTF frakcijas sēdes 23. janvārī aiziet pikts. Vēl A. Bērzs apgalvo, ka 1991. gada janvāra notikumi ir mīkla, uz kuru pilnvērtīgas atbildes nedabūsim.
Attiecībā uz Latvijas neatkarības atgūšanas procesu tā nekāda mīkla nav. Tas bija interfrontiski noskaņoto spēku manevrs, lai radītu iespaidu par nestabilitāti Latvijā, izraisītu PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanu, kas tad apturētu Neatkarības deklarācijas darbību.
Kad A. Gorbunovs pēc 20. janvāra naktī notikušas apšaudes dodas uz Maskavu, lai tiktos ar Gorbačovu, prezidenta pārvaldes ieviešana ir ļoti reāla, tāpēc A. Gorbunovs ļoti labi apzinās visus riskus. PSRS vadītājam no interfrontiskiem avotiem tika piegādātas ziņas, ka Latvijas parlaments un valdība nekontrolē situāciju. Turklāt padomiskā prese jau bija izplatījusi ziņu, ka Latvija pieprasa prezidenta pārvaldes ieviešanu. M. Gorbačovam šajā sarunā uz galda priekšā bija ne tikai Latvijas kompartijas ziņojumi, bet arī pats kompartijas šefs A. Rubiks bija uzaicināts uz šo sarunu.
Vēlos tāpēc atgādināt, ka jau 22. janvārī Maskavā A. Gorbunovs notur preses konferenci, lai atspēkotu šos pieņēmumus. Turklāt jau 22. janvārī plkst. 17 AP Preses centrs pēc telefonsarunas ar A. Gorbunovu izplata ziņu par notikušo sarunu ar M. Gorbačovu, kurā izklāstīta gan sarunas būtība, gan informācija par tās dalībniekiem.
Jā, 22. janvārī A. Gorbunovam norunātā tikšanās Maskavā ar M. Gorbačovu ir iepriekš plānota. Tā bija sakritība, taču tas deva A. Gorbunovam iespēju oficiāli prasīt paskaidrojumus par Latvijā notikušo OMON uzbrukumu, pieprasīt tā izmeklēšanu un novērst Maskavas un Latvijas kompartijas plānoto PSRS prezidenta pārvaldi. Tā patiešām būtu apturējusi Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Par sarunā apspriesto vislabākā liecība ir tās rezultāti: prezidenta pārvalde ieviesta netiek, Deklarācijas darbība apturēta netiek, turklāt vakara ziņu izlaidumā Maskavas telekanāli atsaucas uz M. Gorbačova rīkojumu armijai neiejaukties republiku iekšējās lietās. Un Maskava nozīmē PSRS ģenerālprokura vietnieku izmeklēšanai par notikušo.
Atgriežoties Latvijā, A. Gorbunovs tūlīt pat rīta plenārsēdē ziņo deputātiem par sarunām. No ziņojuma izriet, ka viņš labi apzinās, ka tās bijušas Latvijas kompartijas veidotas lamatas. Tāpēc viņš jau sarunas sākumā norobežojas no visiem formējumiem Latvijā, kuri neatzīst likumīgi ievēlēto parlamentu, un to klātesošajiem pārstāvjiem, lasi – A. Rubika. Bet attiecībā uz A. Bērza spekulācijām par A. Gorbunova taktiku sarunā jāuzsver, ka ziņojumā AP plenārsēdē tiek skaidri norādīts, ka tā ir pirmā reize, kad M. Gorbačovs sarunā ar A. Gorbunovu vairs nav bijis tik kategorisks attiecībā uz Deklarāciju kā tādu un tās apturēšanu. Savukārt A. Gorbunovs ir piedāvājis norādīt konkrētus likumus, kuros Maskava vēlas redzēt izmaiņas, nevis runāt vispārīgi un kārtējo reizi diskutēt par Deklarāciju.
Lai arī turpmāk novērstu jebkādas iespējas Maskavai apturēt neatkarības atjaunošanas procesu, A. Gorbunovs PSRS prezidentam apliecina, ka Latvijas iedzīvotājiem būs iespēja demokrātiskā procedūrā atbildēt uz jautājumu, vai viņi vēlas dzīvot neatkarīgā, demokrātiskā Latvijā. Kā mēs labi atceramies, tad Latvijas iedzīvotāju aptauja ar šādu jautājumu notiek 1991. gada 3. martā un atbilde ir pārliecinošs “jā”.
Kāpēc A. Bērzs vēlas, lai jautājums tiktu atkārtoti skatīts vakara plenārsēdē un kāpēc A. Kiršteins tikai frakcijas sēdē uzzinājis par A. Rubika klātbūtni, man tā arī nekļūst skaidrs.
Taču visi manis minētie fakti ir izlasāmi tā laika plenārsēžu stenogrammās un AP deputātiem uzdāvinātajā grāmatā “Janvāra hronikas”, kuru izdevusi LR Saeimas administrācija. Man ir ļoti žēl, ka cilvēks, kurš uzdodas par vēstures pētnieku, pats ir balsojis par Neatkarības atjaunošanas deklarāciju un piedalījies parlamenta darbā, neparāda cieņu respektabliem vēstures avotiem – plenārsēžu stenogrammām – un izplata aplamas aizdomas par saviem kādreizējiem kolēģiem.
