Bijušais ASV militārais atašejs: Raķetēm Kaļiņingradā nav nekādas nozīmes 0
Deivids Holahans laikā no 2006. līdz 2010. gadam bijis ASV militārais atašejs Latvijā, tagad ir valdes priekšsēdētājs akciju sabiedrībā “Hercogiste” un darbojas biznesa konsultāciju jomā. Viņam ir arī divdesmit gadu pieredze darbā ASV jūras spēkos.
Sarunā ar “Latvijas Avīzi” viņš skaidro ASV prezidenta Baraka Obamas izsludinātās pārmaiņas Savienoto Valstu militārajā stratēģijā un vērtē Rietumu un Krievijas attiecības kontekstā ar NATO pretraķešu vairoga elementiem Eiropā.
– Savienoto Valstu militārā stratēģija ilgi bijusi balstīta pārliecībā, ka tās spēj karot divos karos vienlaikus. Kas lika ASV izšķirties par pārmaiņām šajā stratēģijā un samazināt tēriņus militārajā sektorā?
D. Holahans: – Irākas un Afganistānas dēļ ASV Aizsardzības ministrija ir iztērējusi milzīgi daudz naudas – vairāk, nekā mums būtu bijis jātērē. Un tagad kļuvis skaidrs, ka nav nepieciešama stratēģija, kas paredz karošanu divos pilnapmēra karos. Tiklīdz tas ir apjausts, jāizvēlas, kuri apgabali pasaulē ir apdraudētākie. Vai tiešām mums būtu nepieciešams militāriem pasākumiem aizsargāt savas intereses Eiropā? Nē. Savas intereses šeit varam pasargāt citām metodēm. NATO ietilpst 26 valstis, un loģiski, ka ASV vairs nav vajadzības militāri aizsargāt Eiropu. Pašreiz realitāte rāda, ka mums nav nepieciešami lieli militārie izdevumi. Šāda loģika ir Obamas paziņojuma esence.
ASV apzinās, ka tām ir nepieciešami krietni reālistiskāki tēriņi militārajā sektorā. Cilvēkiem jāsaprot, ka ASV jūras flote ir lielāka, nekā desmit nākamās lielākās kopā ņemtas. Tāpēc, pat ja mēs veicam pamatīgus tēriņu samazinājumus militārajā sektorā (vismaz 500 miljardu dolāru apjomā. – J. K.), mēs tērēsim tieši tikpat daudz, cik 2007. gadā. Tāpēc arī nevar apgalvot, ka ir samazinājušās ASV spējas rūpēties par drošību pasaulē. ASV joprojām ir visspējīgākās būt lielākais drošības garants jebkurā pasaules vietā. Kopš Tomasa Džefersona laikiem ASV nacionālajās interesēs bijusi droša un atvērta tirdzniecība visā pasaulē. Mūsu nacionālajās interesēs vienmēr ir bijis, lai Eiropa un Āzija būtu vieta, kur mūsu uzņēmēji droši var darboties.
Mūsu mērķis nav kontrolēt pasauli, gribam, lai mūsu uzņēmējiem būtu iespējas sacensties. Kad jautā, kāds ASV sakars ar Latviju, atbildu, ka ASV ir svarīgi, lai Latvija būtu daļa no šīs sistēmas, kurā visiem uzņēmējiem ir vienlīdzīgi noteikumi. Tātad mūsu nacionālajās interesēs ir mierīga un stabila pasaule.
– Obama paziņoja, ka militārā ziņā uzsvars tiks pārlikts uz Āziju. Vai tas nozīmē, kā ASV redz draudus Āzijas reģionā?
– ASV redz to, ka Ķīna nerīkojas tā, lai citas valstis šajā apgabalā justos droši. Tā ir ļoti agresīvi noskaņota pret Japānu, Dienvidkoreju, Vjetnamu. Āzijā nav tādas organizācijas kā NATO vai Eiropas Savienība, kura varētu runāt vienotā balsī. Āzijā darbojošās starpvalstu organizācijas ir mazāk efektīvas ,un Ķīna mēģina to izmantot, agresīvi veidojot attiecības ar kaimiņiem.
– Ekonomiskās saites starp ASV un Ķīnu ir ļoti spēcīgas. Bet, neskatoties uz to, ASV paziņojušas, ka Klusā okeāna apgabalā palielinās savu militāro klātbūtni. Kā tas ietekmēs starpvalstu ekonomiskās attiecības?
– Taisnība, mūsu ekonomiskās attiecības ir milzīgas. Bet ASV nevēlas iesaistīties kaut kādā militārā sāncensībā. Mēs gribam, lai Ķīna ļoti skaidri saprot mūsu nostāju. Runājot metaforās – ja tu dzīvo blakus kādam, kura darbības tevi padara nervozu, un tu nekad ar viņu to nepārrunā, tad kādu dienu pieņemsi lēmumu savu pagalmu nožogot ar dzeloņdrātīm, pie mājas sakārt prožektorus, ieviest kaut kādu drošību… Taču tas var novest pie situācijas eskalācijas. Tāpēc ASV valdība uzskata, ka labāk attiecībās ar Ķīnu savu pozīciju demonstrēt pēc iespējas skaidrāk.
– Un militārā klātbūtne ir labākais veids, kā to panākt?
– ASV nevēlas, lai notiek eskalācija. Daudz kas būs atkarīgs no tā, ko darīs Ķīna. Bet Savienotās Valstis neļaus Ķīnai lietot spēku, lai iegūtu ekonomiskos labumus. Ķīna ir deklarējusi, ka divsimt jūdžu attālumā no tās krasta līnijas ir Ķīnas ekonomiskā zonā. Taču tas ir pretrunā ar visām starpvalstu konvencijām, likumiem un līgumiem.
Tāpēc ASV saka, ka tās dosies iekšā šajā Ķīnas ekonomiskajā zonā. Protams, Ķīna teiks, ka mēs to provocējam, taču ASV Ķīnai grib norādīt, ka tai jārīkojas tāpat kā pārējām valstīm, tāpēc mēs neļausim tai darīt tā, kā tas nav pieņemts. ASV grib panākt, lai Ķīna rīkojas kā nobriedis partneris.
– Amerikas Savienotajām Valstīm lielāku uzsvaru liekot uz Āziju, neizbēgami parādās runas par to, ka ASV zaudē interesi Eiropas lietās, tajā skaitā Austrumeiropā. Turklāt arī Krievijas retorika nebūt nav maiga, izsakoties par notikumiem Austrumeiropā.
– Pirmkārt, tikai tāpēc, ka paziņojam, ka mums ir intereses Āzijā, nenozīmē, ka mums nav interešu Eiropas lietās. Vašingtonu neviens nesaprastu, ja tā paziņotu, ka tagad lielākā militārā uzmanība tiks koncentrēta Eiropā. Kur šeit ir drošības problēmas? Otrkārt, vairākums drošības problēmu, ar ko saskaras Eiropa, risināmas ar ekonomiskiem paņēmieniem, nevis tankiem. Jā, Austrumeiropas valstīm jāsaskaras ar lieliem izaicinājumiem iekšējās drošības jautājumos, bet, būsim godīgi, tos risināt nav mūsu uzdevums.
– Bažas par drošību rodas, Krievijai apbruņojot savas rietumu teritorijas, tādējādi it kā radot pretstāvi NATO pretraķešu vairogam.
– Domāju, Latvijas valdība iedzīvotājiem ļoti veiksmīgi var paskaidrot, vai šīs bažas ir pamatotas vai nav.
– Tātad?
– Ja runājam par “Iskander” raķetēm Kaļiņingradā… Reālistiski?
– Jā!
– Tepat blakus ir pretraķešu vairoga elementi, Eiropā – ASV militārās bāzes. Kāda atšķirība, ja Kaļiņingradā atrodas “Iskander” raķetes? Drošības situācija šeit no tā nekā nemainās. Latvijas valdība strādā, lai novērstu dažādu veidu riskus. Bet “Iskander” raķetēm Kaļiņingradā nav nekādas nozīmes.
– Maskava tomēr uzstāj, ka pretraķešu vairoga elementi tai ir drauds. Vai šādas runas ir pamatotas, vai tā tomēr ir tikai agresīva retorika?
– Paskatieties uz Krievijas militārajiem vadītājiem – uz viņu izpratnes līmeni, pasaules uzskatiem un zināšanām jaunākajās tehnoloģijās… Ja viņi to uztver kā draudu, tad, protams, tas ir drauds, jo viņu darbības būs tādas, lai šo “draudu” novērstu. Vai tehniski tas ir drauds? Protams, ne. Un mēs neskaitāmas reizes ar viņiem esam runājuši, esam piedāvājuši dažādus sadarbības veidus… Bet patiesībā atliek tikai paskatīties uz to cilvēku mentalitāti un izglītības līmeni, kuri valkā uniformas Krievijā.
Ik pa laikam kāds Krievijas ģenerālis nāk klajā ar diezgan asu, pretrunīgu izteikumu. Ko gan tas var liecināt par Krievijas valsts iestāžu darbiniekiem? Reizēm liekas, ka šie zēni ir pilnīgi nekontrolēti. Pavisam cits jautājums, vai šo ģenerāļu izteikumi ir jāņem par pilnu, jo viņi acīmredzami īsti nenojauš, kā tiek risinātas sarunas augstākajā līmenī.
– Rietumvalstis nemitīgi runā par to, ka tās vēlas uzlabot attiecības ar Krieviju. Arī ASV prezidenta Obamas attiecību pārstartēšanas politika, kaut ne visai izdevusies, tomēr bija solis pretī Krievijai. Vai saskatāmas kādas pazīmes no Krievijas, ka arī tā vēlētos uzlabot attiecības ar Rietumiem?
– Domāju, jautājums drīzāk ir par to, vai Krievijas amatpersonām ir izdevīgi sabiedriskajā telpā runāt par to, ka viņi vēlas uzlabot attiecības ar Rietumiem. Krievijai ar Rietumiem jau ir labas ekonomiskās attiecības, krievi pelna naudu Rietumos, turklāt liela daļa pat investē Rietumos, viņi ceļo uz Rietumiem… Šī asā retorika ir paredzēta iekšpolitisku mērķu sasniegšanai. Kāds labums Kremlim būtu no tā, ka tas atzītu – esam labi draugi ar rietumvalstīm, viss ir kārtībā? Ir kaut kā jāattaisno tēriņi militārajā sektorā, tēriņi, kuriem būtu jāmazina rietumvalstu it kā radītie draudi. No otras puses, militārpersonu darbs ir izvērtēt visu veidu riskus. Šādi skatoties no Krievijas perspektīvas, vai pretraķešu vairogs tieši pie tās robežām ir drauds? Protams. Vai par draudu var uzskatīt to, ka pie tavām robežām atrodas tāda militārā alianse kā NATO? Teorētiski – jā. Ja es te sēdētu ar ieroci kabatā, vai tas būtu tev drauds? Teorētiski – jā. Bet jautājums ir, vai tu jūties komfortabli, sēžot man blakus, ja man kabatā ir ierocis? Tāpēc Krievijai pašai jāizvērtē, kā tā skatās uz Rietumiem – kā ienaidnieku vai kā draugu.
– Žurnālā “Foreign Policy” epopeja ap pretraķešu aizsardzības vairogu Eiropā un Krievijas pretdarbībām tika raksturota kā “aizsardzības ieroču sāncensība”. Kāds būs šīs sāncensības iznākums un kurš būs uzvarētājs?
– (Smaida…) Mūsu pretraķešu aizsardzības vairogs patiesībā jau eksistē. Pirms pāris gadiem mēs ar raķeti, kas tika palaista no kuģa, notriecām mūsu satelītu, kas milzīgā ātrumā riņķoja ap Zemi.
Tātad teorētiski varam apgalvot, ka mums jau ir pretraķešu aizsardzības sistēma un tā darbojas. Turklāt mēs turpinām intensīvu darbu pie šādu tehnoloģiju pilnveidošanas. Mūsu mērķis ir pasargāt sevi no tādām valstīm kā Irāna.
Ja Krievija uzskata, ka tai nepieciešams veikt pretdarbību mūsu pretraķešu sistēmai, viņi tā darīs. Bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka ASV nekad neradīs tādu pretraķešu aizsardzības sistēmu, kuras mērķis būtu Krievijai justies apdraudētākai.
– Par Irānu – situācija Ormuzas šaurumā veidojas visnotaļ nokaitēta. Tur iestūrējuši kā amerikāņu, tā britu karakuģi.
– Šī nav pirmā reize, kad Irāna mēģina bloķēt Ormuzas šaurumu. Tas notika arī astoņdesmitajos gados. Un toreiz ASV uzbruka Irānai. Uzbrukām viņu kuģiem, naftas platformām. Tās bija nelielas operācijas, tomēr sodījām viņus un mēģinājām saglabāt šo šaurumu brīvu kuģošanai. Arī tagad negribam pieļaut, ka šis šaurums tiek bloķēts. Cilvēki, protams, atkal runās par to, ka ASV interesē tikai nafta. No Saūda Arābijas mēs saņemam 15 – 20 procentus no mums nepieciešamās naftas. Tajā pašā laikā mēs ļoti daudz naftas iepērkam no Kanādas, Norvēģijas, Dienvidamerikas. Bet citām valstīm nafta, kas tiek vesta caur Ormuzas šaurumu, ir nepieciešama. Un reizēm sabiedrība nesaprot, ka mūsu mēģinājumiem naftas ceļos uzturēt drošību ir globāli mērķi. Mēs zinām – ja tādas valstis kā Vācija vai Japāna nedabūs tām nepieciešamos naftas apjomus, mūsu tirdzniecība ar šīm valstīm tiks iedragāta. Tāpēc mūsu interesēs ir šos naftas ceļus saglabāt atvērtus, bet tas ir ļoti daudzu cilvēku interesēs. Un tāpēc arī briti iesaistās šīs situācijas risināšanā. Kā situācija attīstīsies, lielā mērā būs atkarīgs no Irānas režīma, kas diemžēl nav īpaši uzticams. Ja Irāna spers kādus drastiskus soļus, piemēram, patiešām uzbruks kuģiem vai aizvērs šaurumu, nedomāju, ka ASV kavēsies ar atkaušanos.
– Tuvojoties ASV prezidenta vēlēšanām, Latvijā tiek runāts par to, kurš no kandidātiem – republikānis vai demokrāts – būtu piemērotākais Latvijai. Vai šādiem spriedumiem ir pamats?
– ASV prezidenta administrācijā strādā milzum daudz cilvēku. Un tieši šajā administrācijā strādājošie ir tie, kuri nosaka ārpolitikas kursu un to, kā tiks veidotas attiecības ar Eiropu, Austrumeiropu, Latviju. Pats esmu bijis iesaistīts šajā lēmumu pieņemšanas procesā, visaugstākā līmeņa apspriedēs par to, kas notiek Latvijā. Jebkura vēlēta amatpersona – republikānis vai demokrāts – ieklausās šo konkrētās jomas profesionāļu teiktajā.
– Tomēr katrs prezidents nāk ar savu profesionāļu komandu.
– Taisnība, bet liela daļa Valsts departamentā un Aizsardzības ministrijā strādājošo paliek savās vietās.
