“Biju pusvecis, tagad laimīga sieviete”. Pilna saruna ar Dimantru Antru, kas iedvesmo sievietes 0
“Man reizēm vaicā: tu vienmēr esi tik priecīga, gluži vai mirdzi, kā tev tas izdodas? Jā, tagad tā ir, bet agrāk līdzīgi kā daudzas skrēju pārgurusi un nobažījusies. Vien sirdī urdīja vilkme, ka jābūt kam vairāk. Apzinātos meklējumos pagāja vairāk nekā 35 gadi. Meklēju, eksperimentēju un redzēju, kā mainās mans dzīves piedzīvojums. Tagad dalos ar citām sievietēm pieredzē un likumsakarībās, lai arī viņas var atveseļot savu pasauli,” saka Dimantra Antra, Dzīves Mākslas Akadēmijas izveidotāja. Dimantra ir Antras garīgais vārds. Viņa stāsta par sievišķīgās būtības atšķirībām, kāpēc tās ir vērts atklāt sevī un piedzīvot.
Atšķirt vīrišķīgo un sievišķīgo
Kādreiz es meklēju laimi naudas daudzumā. Sasniedzu pārticību, bet vienlaikus ieguvu atziņu, ka tajā trūkst patiesa gandarījuma. Es tiecos pēc izglītības un zināšanām dažādās jomās. Mācījos fizmatos, izstudēju par šūto izstrādājumu ražošanas inženieri, vēlāk smēlos psiholoģijas gudrības. Mācīšanās palīdzēja dzīvi veidot daudzkrāsaināku, bet laimi pilnībā tomēr nedeva.
Tad apceļoju pasauli un cerēju, ka nu gan būs visa piepildījums, taču bija tikai īslaicīgs alku apmierinājums.
Kādreiz man šķita, ka vissvarīgāk ir izcīnīt savu vietu dzīvē un biznesā, kārtot darījumus, gūt panākumus sabiedrībā. Arī tas man izdevās! Biju tāds pusvecis, ka tik turies! Turklāt šā pusveča dzīve man gluži labi patika. Tajā es guvu sasniegumus un baudīju spēka garšu. Tomēr arvien stiprāka kļuva sajūta, ka dzīvē jābūt kaut kam vēl.
Tolaik neapzinājos vienkāršo patiesību – lai dzīvotu laimīgi, svarīgi pieņemt Dieva doto sūtību. Šajā duālajā pasaulē sieviete gūst spēku, ja dzīvo saskaņā ar Dieva ielikto sievišķīgo dabu – tāpat kā vīrietis saskaņā ar viņa vīrišķīgo dabu. Tā ir viena no atslēgām spēka pieplūdumam un mūžīgai atjaunotnei. Šīs vienkāršās un vienlaikus apjomīgās atklāsmes es guvu ilgu gadu meklējumos.
To mācām Dzīves Mākslas Akadēmijā. Tā ir īpaša mācību iestāde sievietēm, lai apgūtu dzīves vērtības praktiskajai ikdienai, dzīves rīkus veiksmei, panākumiem un laimīgām attiecībām. Jau tūkstošiem sieviešu apguvušas šīs zināšanas un pārliecinājušās par to efektivitāti.
Censties dzīvot citādi
Reiz izlasīju intuīcijas pētnieka un dziednieka Kurta Teperveina grāmatiņu Krīze kā izdevība. Tajā sniegtās gudrības izmantoju jau daudzus gadus. Svinēt katru dienu, kurā vari vairāk nekā vakar. Priecāties par ikvienu mirkli, kurā celies.
Esmu no Raunas. 20 gadu vecumā apprecējos, piedzima bērni. Man bija labs vīrs, brīnišķīgs tētis meitām, man bija kur dzīvot, ar ko braukt, bija darbs… It kā visa gana, tomēr manī modās kāds neapzināts dzinējspēks. Tagad es zinu – laimi var sajust. Mani trenca tieši šīs sajūtas trūkums.
Pienāca brīdis, kad es ar meitām atbēgu uz Rīgu. Uzņēmos pilnu atbildību par dzīvi, un tā bija savijusies kopā ar vainas sajūtu un pašpārmetumiem, ka esmu izjaukusi mūsu ģimeni.
Sāku jaunu dzīvi no nulles – bez mājām un iztikas līdzekļiem. Paldies mīļiem draugiem, kuri palīdzēja (viņi to darīja arī citos manas krīzes brīžos). Man pietika prāta, ka ir nepieciešams vismaz tik daudz naudas, lai bērnus paēdinātu, lai meitenes varētu apmeklēt skolu. Bija lieli svētki, ja varēju humpalās nopirkt meitām apģērbu vai lētajā veikalā mums katrai pa kurpju pārim.
Joprojām lūdzu, lai viņas piedod man, savai mammītei. Kā gan tolaik varēju būt laba mamma, ja nepratu būt pat sieviete?!
Taču es sāku neatlaidīgi meklēt, kā dzīvot citādi, jo gribēju radīt skaistu, veiksmīgu un laimīgu likteni savām meitām.
Līdz ar zināšanām par sievišķību un to praktizēšanu vairāku gadu garumā mana sievišķīgā daba pamazām nonāca pretrunā ar pusveča uzvedību un ieradumiem. Bija dzīves krīze, kurā uzsprāga mana vīrišķīgi veidotā pasaule.
Izaugt līdz savam vīrietim
Tagad esmu izaugusi līdz sievietei, kura beidzot ir kopā ar mīļoto vīrieti.
Abi esam pazīstami kopš skolas laikiem. Viņš mani esot pamanījis pirmajā vidusskolas dienā, 1. septembrī. Kad atkal atrada mani, bija pagājuši 35 gadi, man bija 50 gadu.
Viņš teica: “Visu, ko es esmu sasniedzis, darīju, lai tu mani pamanītu.” Man bija jāizaug no pastāvīgās aizņemtības un vāveres riteņa, ko radīja vīrišķīgā attieksme, lai atbrīvotu enerģiju mīlestībai. Ja būtu sākusi šīs attiecības agrāk, visdrīzāk, nekas nebūtu sanācis, jo biju citāda. Man bija sievišķībā jāizaug līdz šim vīrietim. Izrādās, es jūtos patiesi laimīga, ja panākumus gūst vīrietis, nevis es, bet es mīlu.
Tagad es apzināti veidoju jaunus ieradumus, meklēju intuitīvo patiesību, lai ieguldītu savu sievietes daļu mūsu attiecībās. Tomēr ir brīži, kad atkal uzpeld vecie ieradumi ar klasiskajām sekām. Pamanu to un atgādinu sev: “Antriņ, pacenties!”
Tagad gatavojos kāzām. Meita savām precībām gatavojās pusgadu, krustmeita – pat gadu. Es no viņām samācījos. Ļauju sev izbaudīt nesteidzīgo gatavošanās laiku, izgaršoju to. Svarīgi nav apprecēties. Svarīgi ir apprecēties un piedzīvot laulību pastāvīgā gandarījumā.
