“Biju precējies 8 gadus, kad pateicu sievai, ka esmu transpersona. Iekšējais “es” kliedza, lai tiktu ārā” 116
Bija 2021. gada jūlijs, un es stāvēju baltā līgavas kleitā bez lencītēm ar mežģīņu detaļām un rozā apdari, dārgakmeņu kaklarotu un, protams, sudraba sandalēm. Es vienmēr esmu uz papēžiem jutusies labāk nekā mana sieva Sindija, ar savu stāstu “Metro” dalās Mina.
Viņa man palīdzēja izvēlēties manu kāzu kleitu, uzstājot, ka vēlas, lai es justos burvīgi mūsu fotogrāfijās. Tas bija mans brīdis – brīdis, kad es beidzot varēju pateikt “tā esmu es”, viņa atceras.
Kad mēs ar Sindiju pirmo reizi teicām savu kāzu solījumu, tas bija pirms 16 gadiem, kleitas vietā es valkāju elegantu uzvalku un vesti, Mina stāsta. Es nebiju viņas līgava — es biju līgavainis. Man bija vajadzīgs ilgs laiks, lai saskaņotu savu transidentitāti.
“Es uzaugu kā vecākais no septiņiem bērniem konservatīvā ģimenē un mācījos zēnu katoļu skolā. Tas bija ļoti tradicionāli. Man patika beisbols, un mani uzskatīja par mājas saimnieku pēc mana tēva.”
Dzīves laikā man bija daudz draudzeņu, un koledžā es pievērsos skatuves mākslas pūlim, kur man šķita, ka ir pareizi parādīt savu jūtīgāko un dumpīgāko pusi, viņa norāda. Es atceros, ka ejot es pratu šupināt gurnus, ko visas meitenes apskauda — un es ik pa laikam aizņēmos papēžu pāri, lai parādītu, kā tas tiek darīts. Bet teātra grupā bija daudz krāšņu puišu, tāpēc es īpaši neizcēlos. Man nebija ne jausmas, ka es atšķiros no citiem puišiem.
Sindija studēja teātra producēšanu, un, tiklīdz es viņu ieraudzīju pirmo reizi 1998. gadā, es zināju, ka viņa ir tā. Viņa bija tik jautra un pārliecināta. Es sekoju viņai apkārt kā no mīlestības slims kucēns, līdz viņa beidzot piekrita doties uz randiņu. Mēs bijām ceļojumā, kad es jautāju, vai viņa tic dvēseles radiniekiem. Mēs runājām par to, kā laulībai jābūt dvēseļu saiknei, un tad es, viņa atceras, lūdzu viņai kļūt par manu sievu.
Viņi apprecējās 2005. gada 9. jūlijā katoļu baznīcā, kur kalpoja Sindijas tētis. Apsolot mīlēt viens otru līdz nāve mūs šķirs, mēs bijām pārliecināti par katru vārdu, viņš stāsta. 2007. gadā mēs sagaidījām savu bērnu Liamu, un es iejutos tēta lomā, palīdzot autiņbiksīšu maiņā un vannā. Viņš tolaik nodrošināja avu ģimeni, strādājot par autobusa šoferi, ar nepacietību gaidot, kad varēs dalīties savā mīlestībā pret beisbolu ar Liamu.
Mēs atklājām, ka dzīvojam ļoti LGBTQ draudzīgā kopienā, un gadu laikā mums uzradās trīs draugi, kuri kļuva par transpersonām. Viens kļuva no vīrieša par sievieti, bet citi no sievietes uz vīrieti. Mani pārsteidza tas, ka viņi šķita laimīgāki un autentiskāki, Mina stāsta.
“Toreiz es sāku pārdomāt savas sajūtas. Lielākais jautājums bija par to, vai mana pastāvīgā fantāzija par dzīvi kā sievietei ir kas vairāk nekā tikai iedomas.”
Jo vairāk es domāju par lietām, jo vairāk es sapratu, ka iekšējais “es” kliedz, lai tiktu ārā. Es sāku justies mazāk ērti savā ādā, it kā kaut kas nebūtu īsti kārtībā, viņa skaidro. Man bija vajadzīgs ilgs laiks, lai dalītos savās pārdomās ar Sindiju. Neraugoties uz mūsu ciešo saikni un mūsu uzticēšanos viens otram, man tas viss vispirms bija jāpārstrādā savā prātā.
Visbeidzot, 2013. gadā es jutu, ka zinu, ko vēlos, taču man vajadzēja, lai mani atbalstītu sieva, ar kuru biju precējies jau 8 gadus. Tāpēc es kādu rītu, pirms darba, apsēdos viņai blakus uz dīvāna un teicu, ka vēlos ar viņu parunāt. “Es esmu daudz domājis, un esmu patiešām pārliecināts, ka esmu transpersona,” viņa sacījusi.
Sindija bija dusmīga, un nākamo nedēļu mēs gandrīz nerunājām. Es baidījos, ka pazaudēšu viņu. Bet, kad mēs beidzot pārrunājām lietas, es atklāju, ka viņa ir vairāk sarūgtināta par to, ka es slēpju no viņas savas jūtas. Par laimi, Sindijas ģimene ļoti atbalstīja mūs jau no sākuma. Maniem vecākiem bija grūti pieņemt pārmaiņas, bet viņi ir palikuši mūsu dzīvē.
Mūsu draugi gan nešķita īpaši pārsteigti, viņa atceras, Varbūt citiem cilvēkiem tas bija acīmredzamāk nekā man?
Liams, kuram tobrīd bija seši gadi, to visu normāli uztvēra, kad mēs paskaidrojām, ka viņu tētis kļūs par vēl vienu māmiņu. Galvenās bažas bija par to, kā mani sauks, tāpēc mēs nonācām pie “pa-ma” – pa un ma apvienojuma, kas laika gaitā pārtapa par “pumu”, jo mums abiem patika lieli kaķi, viņa stāsta.
Es sāku hormonu terapiju 2014. gadā. Mana veselības apdrošināšana apmaksātu manas operācijas, bet vispirms man vajadzēja sākt dzīvot kā sievietei. Es izvēlējos vārdu Mina.
“Visas mūsu draudzenes man ziedoja drēbes – dažu nedēļu laikā Sindija kurnēja, ka man ir labāka garderobe nekā viņai.”
Es joprojām biju ļoti iemīlējies savā sievā, un, par laimi, viņa bija panseksuāla, tāpēc viņa mani uzskatīja par pievilcīgu visas pārejas laikā. 2018. gada augustā man tika veikta dzimumu maiņas operācija – vaginoplastika, viņa stāsta. Tas bija sāpīgi un biedējoši.
Kad atgriezos mājās, mēs kopā devāmies iegādāties kāzu kleitas, un man tika veikta krūšu palielināšanas operācija, lai lielajā dienā man būtu īstas krūtis.
Mēs atjaunojām savus solījumus 2021. gada 9. jūlijā, mūsu 16. kāzu gadadienā, Phalen parkā, Minesotā, nelielas ģimenes un draugu grupas kompānijā, tostarp Liama, kuram tobrīd bija 14 gadu, par viņai tik svarīgo notikumu stāsta Mina.
Es jutos aizkustināta, ka šī neticamā sieviete ir bijusi pietiekami spēcīga, lai atbalstītu mani pārejas posmā, un biju lepna stāvēt viņai blakus kā viņas sieva. Tagad mēs esam laimīgākas nekā jebkad agrāk, un es jūtos apmierināta, zinot, ka dzīvoju kā patiesais “es”.
Lai gan mums joprojām ir kāpumi un kritumi, kā jau jebkurā laulībā, mēs esam viens otra dvēseles radinieki un ceram, ka būsim kopā visu turpmāko laiku, viņa apgalvo.
