“Biju pārbijusies, ka pat nezinu, vai atgriezīšos…” Jaunā māmiņa Stradiņu slimnīcā saskārusies ar mediķu nepieņemamu vienaldzību 19
Redakciju sazvanīja Evita – ikdienā viņa par veselību nesūdzas, ir jauna sieviete, divu mazu bērnu mamma, no kuriem jaunākajam notikuma brīdī bija vien 5 mēneši. Taču šovasar veselība pēkšņi sašķobījusies, un jaunā sieviete piedzīvojusi īstu murgu. Mediķu attieksme un vienaldzība viņu pārsteigusi.
Lielākoties jau mēdz teikt, ka attieksme, ar kādu kaut kur dodamies, lielākoties ir tāda pati, kādu saņemam pretī, bet ne šoreiz. Visi apkārtējie Evitu raksturo kā patiesi komunikablu un labestīgu cilvēku, ar smaidu un cerībām uz palīdzību arī vasarā viņa devusies uz slimnīcu, bet pretī saņēmusi izcili neiejūtīgu attieksmi.
Dalāmies ar Evitas stāstu, jo tas lieliski iekļaujas LA.LV aizsāktajā sadaļā, kurā dalāmies ar dakterstāstiem – situācijām, kurām nav nekāda sakara ar finansējumu medicīnai vai personāla trūkumu, runa ir vien par briesmīgu un nepieņemamu attieksmi, kāda nav pieļaujama nevienā profesijā, bet jo īpaši ne mediķu vidū.
Viss sākās ar pamatīgu klepu
“Tas notika šovasar, biju apslimusi, otrajā dienā parādījās arī paaugstināta temperatūra, sāpes krūtīs, klepus. Mājās veicu Covid-19 testu, tas bija negatīvs. Nodomāju, ka tā ir vienkārša saaukstēšanās, taču temperatūra turpināja kāpt un kāpt. Tā sasniedza 40 grādus un nekādi nebija mazināma, tāpēc drošībai nolēmu sazināties ar ģimenes ārsti. Diemžēl izrādījās, ka ārste ir atvaļinājumā, uz vietas bija tikai māsiņa, kura aicināja atbraukt uz ārstu praksi, lai novērtētu manu veselību. Jau “paklaušinot” viņai radās aizdomas, ka kaut kas nav īsti labi,” notikumus atceras Evita.
Medmāsa nedaudz satraukusies, tāpēc sarunājusi blakus kabinetā iespēju operatīvi pacientei veiktu plaušu rentgenu, un tajā pašā vakarā Vita jau saņēma rezultātus, kas liecināja, ka jaunajai sievietei ir kreisās puses pneimonija jeb plaušu karsonis.
Nākamajā rītā viņa atkal zvanījusi uz ārstu praksi, kur māsiņa teikusi, ka pēc tā, ko viņa iepriekšējā dienā redzējusi, cik Evita izskatījusies vāja, un zinot, ka viņa ir zīdaiņa mamma, efektīvāk un ātrāk būšot, ja sieviete došoties ārstēties uz slimnīcu.
Tā nu uzrakstīts nosūtījums uz slimnīcu, Evitas vīrs tam aizbraucis pakaļ, pati Evita sakrāmējusi somu, jo bijis visai skaidrs, ka droši vien nāksies palikt slimnīcā, jo pašsajūta bijusi tiešām slikta.
Drīz vien atpakaļ uz mājām
Stradiņa slimnīcā viss pēc noteikumiem – sieviete paņēmusi savu kārtas numuru un gaidījusi rindā aptuveni 40 minūtes. Vēlāk tikusi pie dežūrējošā ārsta, kurš jau nedaudz smīkņājis.
“Taču paskaidroju savu situāciju un viņš nolēma, ka man nepieciešams veikt analīzes. Nevarēju iedomāties, ka tā sāksies mans murgs. Māsiņa aicināja iekšā un apsēsties. Brīdināju, ka manas vēnas allaž labajā rokā ir grūti atrast, tāpēc piedāvāju, ka varbūt ir iespēja durt kreisajā. Uz to māsiņa atcirta, ka viņai te neesot laika eksperimentēt, duršot kā visiem. Vēlāk gan pabrīnījos, ka aizbildinājās tieši ar laika trūkumu, jo pēc procedūras dzirdēju, kā ar kolēģēm paspēj aprunāt gan kolēģus, gan gaidāmo atvaļinājumu,” sašutusi ir Evita.
Asins analīžu ņemšanu Evita atceras kā ļoti sāpīgu notikumu: “Tas bija nenormāli grūti un sāpīgi, viņa ilgi cīnījās, nevarēja atrast vēnu, mana roka bija saspaidīta un pārmocīta, beidzot pie plaukstas izdevās dabūt iekšā katetru, bet analīzes paņēma no cirkšņa, kur vismaz vairs nebija tik sāpīgi. Es jutos slikti, bet pēc analīžu ņemšanas vēl sliktāk, jo ar tik nelaipnu attieksmi sen nebija gadījies sastapties.”
Pēc analīzēm Evitu nosūtīja gaidīt uz uzgaidāmo telpu, vēlāk pasauca uz rentgenu. Tas jau atkal parādījis to pašu – kreisās puses pneimonija. Pēc aptuveni 20 minūtēm pie sievietes pienācis ārsta asistents un aizvedis uz izolatoru, jo analīzes atklājušas, ka viņai ir Covid-19 pozitīvs.
“Vēlāk pie manis atnāca ārsts, apstiprināja, ka man ir Covid-19, izrakstīja antibiotikas, ieteica rekomendācijas, kā ārstēties un paziņoja, ka varu doties mājās. Nomierinājos, jo uztvēru to kā labo ziņu – parasti, sākot dzert antibiotikas, veselība taču strauji uzlabojas. Taču ar mani tā nenotika. No slimnīcas prom devos piektdienas vakarā, uzreiz sāku dzert antibiotikas. Turpināju sestdien un svētdien, bet veselība nemaz neuzlabojās,” stāsta Evita.
Un tad atkal uz slimnīcu
Pienākusi pirmdiena un Evita saņēmusi zvanu no savas ģimenes ārstes prakses, jo māsiņa interesējusies, kā viņa jūtas. Evita atzinusies, ka ir slikti, klepus ir tik pamatīgs, ka naktī nav iespējams gulēt, antibiotikas nekādus uzlabojumus nedod, temperatūra joprojām turas ap 40 grādiem, apetītes nav. Māsiņa bijusi šokā, ka ar visu nosūtījumu paciente tā arī nav uzņemta slimnīcā.
“Biju bez spēka, vīramāte piedāvāja ar mazajiem iziet pastaigā, lai es varu atpūsties. Saģērbu mazo un nesu uz ratiņiem, kad jutu, ka paliek ļoti slikti, galva griežas, liekas, tūdaļ saļimšu. Ātrā tempā mazo ieliku ratos, un pati apsēdos uz grīdas. Kad nāca vīramāte, centos piecelties, bet nokritu zemē. Nē, es nenoģību, vienkārši iestājās kaut kāds muskuļu vājums, ka nekādi nevarēju nostāvēt, tāpēc vīramāte izsauca “ātros”. Mani uzlika uz nestuvēm un veda uz slimnīcu. Jau mašīnā vienkārši raudāju, jo biju pārbijusies, ka pat nezinu, vai atgriezīšos. Un mani atkal veda uz “Stradiņiem”….”
Slimnīcā sieviete šoreiz uzreiz ielikta izolatorā, jo viņai joprojām bijis pozitīvs Covid-19 tests. Pieslēgta sistēma ar fizioloģisko šķidrumi, uz pirkstiem dažādi veselības rādītāju mērītāji. No mājām šoreiz Evitai līdzi bijusi tikai vīramātes ātri iedotā mazā ūdens pudelīte. Ārsts gan ienācis paskatīties tikai pavēlu vakarā, bet noteicis, ka jāgaida analīžu rezultāti. Pirms tam Evita turpinājusi dzert zāles, bijusi uz rentgenu, kurš joprojām uzrādījis to pašu pneimoniju.
Un tālāk atkal nekas patīkams: “Pienāca vakars, un māsiņa atkal uzlika sistēmu. Uzreiz pajautāju, kā man rīkoties, kad tā izpilēs, vai drīkstu spiest izsaukšanas pogu. Nē, man atbildēja, lai personālu netraucēju, viņi zina, kad jānāk, un atnāks paši. Sistēmu bija grūti uzlikt, tā nestrādāja, bet medmāsa teica, ka viss būs labi, gan pēc kāda laika sākšot strādāt. Un prom medmāsa ir. Izolatoru var atvērt tikai no ārpuses, tāpēc biju kā ieslodzīta tajā telpā, un ūdens mazajā pudelītē jau bija beidzies. Viņa ir prom, bet joprojām sistēma nepil, sāku tur pati bakstīt un kustināt, jutos atvieglota, ka pamanīju, ka viss sāk darboties.”
Sistēma iztecējusi. Evita pacietīgi gaidījusi māsiņu. Stundu… Pusotru… Bijis vēls vakars un nācis miegs, taču gribējies sagaidīt māsiņu, kura solīja atnākt, tāpēc Evita tomēr nolēmusi spiest izsaukšanas pogu. Joprojām neviens nenācis. Sistēma izpilējusi, mute sausa, jo ļoti gribējies dzert. Aparāti sākuši pīkstēt, bet joprojām neviens nenāk… Evita vēlreiz spiedusi pogu, bet nekādas reakcijas. Mēģinājusi celties kājās, bet īsti nevarējusi.
Pēc 5 (!!!) stundām naktī māsiņa atnākusi noņemt sistēmu: “Neslēpju, es biju pārbijusies un uzvilkusies. Jautāju, kāpēc neviens tik ilgi nenāca, bet māsiņa pat neatbildēja. Viņa atkal aizgāja. Bija jau plkst.5.00 no rīta. Ap plkst.8.00 man atnāca noņemt analīzes. Māsiņa 6 reizes dūra rokās. Nezinu, ko viņiem māca skolā, bet man asinis brīžiem šķīda uz visām pusēm, notraipot arī māsiņu, sāpēja atkal šausmīgi, jo manas vēnas nepadevās. Tika pasaukta cita māsiņa – tā pati, kura naktī lika sistēmu. Viņa jau atkal bija uz mani dusmīga, manu roku mētāja pa gaisu un spaidīja, paralēli aprunājot mani kopā ar kolēģi, ka mūsdienu pacienti esot tik nesaprotoši… It kā es kaut ko no notiekošā būtu izdarījusi speciāli, it kā es tīšām sev izveidotu tādas vēnas, kādas man ir,” ar “kamolu” kaklā atceras Evita.
Beigu beigās viss izdevies, katrā rokā pa katetram, analīzes paņemtas. Jau drīz vien “Datamed” sistēmā sieviete pamanījusi, ka ir analīžu rezultāti, bet neviens pie viņas nenācis tos izskaidrot. Sistēmā rezultāti parādījušies plkst.10.00, bet kāds apciemot ieradies vien vakarā.
“Labākais cilvēks bija sanitāre – viņa man vakarpusē atnesa ēst un lūdzu, lai pasauc kādu ārstu, ka es te guļu pilnīgā neziņā. Pēc 5 minūtēm ārsts bija klāt un pastāstīja situāciju. Nodaļā mani neuzņems, laidīs mājās, taču diemžēl dators esot uzkāries un nevar man iedot izrakstu. Atnes vien apzīmogotu lapiņu, uz kuras viss rakstīts ar roku. Tostarp punkts, ka mani neuzņems nodaļā, jo man ir Covid-19. Kā tas ir? Mani neuzņem, jo man ir slimība? Vai tad tieši tāpēc slimnīcas nav domātas?”
Bet vīrs braucis pakaļ un vedis Evitu mājās. Nākamajā dienā sieviete atkal sazvanījusies ar medmāsu savā ģimenes ārstes praksē. Medmāsa jau atkal satraukusies, jo jau pa telefonu varot dzirdēt, ka Evita nespēj pat parunāt, nemitīgi trūkst elpas, cīnās ar klepu. Temperatūra gan par laimi mazinājusies. Māsiņa visādi centusies pacienti pierunāt aizbraukt vēlreiz uz slimnīcu, jo viņa ir satraukusies, bet nē, šoreiz Evita vairs neļāvusies pierunāt, viņa negrib tur būt. Māsiņa rosinājusi braukt uz Gaiļezera slimnīcu, kur viņa varot arī aizlikt labu vārdu, tur būšot labāk.
Trešā reize slimnīcā
“Trešdienas vakarā man šķita, ka jūtos nedaudz labāk, bet ceturtdien mēģināju piecelties un atkal nevarēju. Kājas vienkārši neklausīja, un es kritu. Vīrs palīdzēja piecelties un aiziet līdz labierīcībām, bet pateica arī, ka vedīs mani uz slimnīcu. Aizbraucām uz Gaiļezeru, bet ar grūtībām un vīra atbalstu tiku līd durvīm. Tur dabūjām ratiņus, lai vīrs mani var aizstumt līdz mediķiem. Sēdēju un raudāju, juzdamās bezspēcīga,” atceras jaunā māmiņa.
Aptuveni 1,5 bijis jāpagaida rindā, kad pienākusi kārta doties pie ārsta, atkal piecelties bija iespējams tikai ar vīra palīdzību. Arī ārsta kabinetā Evita burtiskā nozīmē iegāzusies un saļimusi uz kušetes. Ārsts uzreiz licis atvest gultu un neesot bijis divu domu, kā vien, ka sieviete nekavējoties jāuzņem slimnīcā. Sakārtoti dokumenti un Evita aizvesta uz izolatora.
“Es atkal raudāju par to vien, ka atkal esmu slimnīcā… Atkal būs adatas, vēnu meklēšana un bezpalīdzība. Man ir nenormāli bail. Atkal esmu viena izolatorā. Bet viss acumirklī uzlabojies, kad ienākusi smaidīga medmāsa un kā jokojot noteikusi: “Par ko ta’ mēs te raudam!?” Vēlāk mediķi paziņoja, ka vedīs sievieti uz bijušo “Linezera” slimnīcu, ka tur ir vieta nodaļā. Cik tur bija jauks personāls! Pavadīju tur 3 naktis, visi cilvēki bija lieliski un sirsnīgi. Protams, man jau atkal taisīja rentgenu un ņēma analīzes, taču to nevarēja salīdzināt ar iepriekšējo pieredzi,” atviegloti uzelpo Evita.
Ārsts bijis pārsteigts par sievietes iepriekš piedzīvoto. Izrādās, antiobiotikas tikušas izrakstītas neatbilstošas, tās bijušas piemērotas bakteriālajai pneimonijai. Šoreiz izrakstītas citas, kuras diemžēl nav savienojamas ar bērna barošanu ar krūti, kas Evitai ir ļoti svarīgi. Nācies izcīnīt pamatīgu cīņu ar sevi, lai nemitīgi atslauktu pieniņu slimnīcā un nezaudētu iespēju barot mazuli.
Beidzot labas ziņas!
Pēc 3 dienām slimnīcā beidzot viss uzlabojies, klepus mazinājies, naktīs bijis iespējams gulēt, tāpēc Evita palaista mājās. Viņa ir no sirds pateicīga “Linezera” kolektīvam, kas pratuši gan pajokot, gan apčubināt, izturējušies lieliski. Māsiņas regulāri nākušas apvaicāties. Kā diena pret nakti, salīdzinot ar iepriekšējo pieredzi.
“Vēlāk devos atrādīties pie ģimenes ārstes, kura bija atgriezusies no atvaļinājuma. Viņa nespēja pat noticēt, kā man varēja izrakstīt tik neatbilstošus medikamentus. Man plaušās bijušas divu veidu baktērijas, kas ļoti strauji vairojušās un arī pēc “papīriem” redzams, ka situācija bijusi patiešām nopietna. Bez tam – es biju dzemdējusi vien pirms 5 mēnešiem, mans organisms bija novājināts, imunitāte vēl nebija parastajā formā,” stāsta Evita.
Šobrīd, kad viss ir aiz muguras, viņa no sirds izbauda rudeni un pastaigas ar mazulīti: “Ir tik labi atkal būt ar bērniem! Es nosūtīju arī sūdzību uz Stradiņu slimnīcu, bet saņēmu atbildi, ka viss ir darīts pareizi. Slimnīcā esot liela noslodze, un manis pašas dēļ situācija izveidojusies tāda. Pati tātad esmu pie visa vainīga. Esmu vīlusies, ka tur pret mani tā izturējās, viņi neuzvedās kā cilvēciskas būtnes, pat necentās iedziļināties. Viņu dēļ es piedzīvoju vairāk nekā mēnesi ilgas mocības. Dažiem darbiniekiem tur ir pilnīgi vienalga par pacientiem… Tas nav normāli!”
