“Biju muļķis, ka nepaliku Sofijā!” Saruna ar futbola kluba “RFS” galveno treneri Viktoru Morozu 1
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Futbola kluba “RFS” galvenais treneris Viktors Morozs tiek raksturots kā domājošs cilvēks, jau spēlētāja karjeras laikā bijis redzams, ka komunikācijā ir stipri virs vidējā līmeņa, pat joki bija ar inteliģentu piesitienu. Tāpēc neizbrīna, ka pagaidām trenera ceļš vedis tikai augšup.
Par “RFS” tagad runā – spēlējat, kā gribat, tāpat beigās izglābjaties.
V. Morozs: Ne vienmēr spēle izdodas, bet rezultāts ir galvenais. Nav tā, ka tikai pēdējās spēlēs izdevies izglābties, arī pirms tam un pagājušajā sezonā bija tādas reizes. Daudz runājam ar spēlētājiem, negribam, lai kāds padodas. Mums jāizdara viss no sevis atkarīgais, lai pēc spēles varam paskatīties spogulī.
Vai treneris tādos brīžos var kaut ko ietekmēt?
Spēlētāji ir galvenie aktieri laukumā, no viņiem viss atkarīgs. Treneri var palīdzēt ar maiņām, kādu padomu, uzskatu, ka trenerim jābūt uz viena viļņa ar spēlētājiem, es malā esmu enerģisks, un viņi to redz.
Tu esi ass treneris komunikācijā ar tiesnešiem. Kad tas izveidojās? Daugavpilī pirmajā gadā vispār neko neesot teicis.
Tā gluži nebija, mūsu spēles televīzijā īpaši nerādīja, jo pirmais gads bija pirmajā līgā. Pirms spēles ir sava veida drudzis arī treneriem, ja to nejūt, tad ir problēmas. Vienmēr asi reaģēju, varbūt dažreiz nepareizi, zinu, ka man ar to ir jāstrādā. Ja redzu, ka kāds lēmums ir nepareizs, tad reaģēju tā, it kā tiesneši traucē strādāt, darīt savu darbu labi. Bet tas ir tikai spēles laikā, pēc mača varu parunāt, atvainoties.
Esi nokļuvis līdzšinējās trenera karjeras augstākajā punktā. Kā spēlētājam karjeras virsotne bija 2009. gads, kad ar Sofijas “CSKA” UEFA Eiropas līgā spēlēji pret “Roma”, “Fulham”, “Basel”?
Kā spēlētājam man gribējās sasniegt ko vairāk. Īpašas bija spēles izlasē, bija laiks, kad treneri neizsauca, ļoti pārdzīvoju. Pirms katras izlases spēles skatījos laikrakstus, vai kandidātos ir mans uzvārds. Sofijas “CSKA” ir liels klubs. Salīdzinot ar spēcīgākajām līgām un mūsu futbolistiem, kas tur spēlējuši, tas nav nekas, tomēr tas ir liels klubs, ļoti daudz fanu. Bija prieks to pārstāvēt, toreiz kvalifikācijā uzvarējām Maskavas “Dinamo”, tie bija svētki. Un grupu turnīrs – jā, augstākais punkts.
Četrās no sešām grupas spēlēm biji sākumsastāvā.
Pret “Roma” spēle viesos bija īpaša, viņu sastāvā bija zvaigznes, labi nospēlējām. Divus mačus nevarēju aizvadīt savainojuma dēļ. Nopelnījām tikai vienu punktu, taču nebijām daudz vājāki par pretiniekiem.
Tava nokļūšana un došanās prom no “CSKA” bija interesanta.
2008. gadā, spēlējot “Skonto”, atbrauca viens Pola Ešvorta draugs, aģents, skatījās dažas mūsu spēles, es patiku. Pajautāja, vai esmu gatavs kaut kur braukt, un pēc pāris nedēļām parādījās variants par pārbaudes laiku “CSKA”. Jutos ļoti labā formā, ja ne tā, man nebūtu izredžu palikt, jo konkurenti bija no Francijas augstākās līgas, Spānijas, bet labi nospēlēju pārbaudes spēles, guvu vārtus, un piedāvāja līgumu. Paldies Polam un Viktoram Lācim, kuri daudz ar mani tolaik strādāja. Pēc divām sezonām beidzās kontrakts, bija iespēja palikt. Avīzes rakstīja, ka par mani interesējas Bigo “Celta” Spānijā, Kotbusas “Energie” Vācijā, nezinu, vai tā tiešām bija, bet es domāju – spēlēju Eiropas līgā, noteikti atradīšu komandu. “CSKA” piedāvāja par 20, 30 procentiem mazāku līgumu, nebiju apmierināts un nepiekritu. Bija piedāvājumi no Krievijas, Kazahstānas, bet es gribēju palikt Eiropā. Sieva stāvoklī, bija jādomā, kur piedzims otrais dēls. Laiks gāja, un tad bija variants tikai Kipras otrajā līgā. Jaunajiem spēlētājiem saku – vienmēr jādomā pareizi, jābūt blakus cilvēkam, kas palīdzēs pieņemt lēmumu. Biju muļķis, ka nepaliku Sofijā, faniem mana spēle patika. Kiprā bija komanda ambicioza ar spēlētājiem no Lisabonas “Sporting”, “Riverplate”, mērķis bija tikt augstākajā līgā, taču tas neizdevās.
Tu ziemā realizēji dēlam jau pirms vairākiem gadiem doto solījumu aizvest viņu uz spēli Itālijā. Vai šīs zemes futbols tev ir īpašs?
Itālija tāpēc, ka tā vienkārši sakrita – atvaļinājums, tur bija ļoti labas spēles, divās dienās “Atalanta” pret “Roma” un “Milan” pret “Napoli”. Vienkārši gribējām paskatīties spēcīgas komandas kādā Eiropas līgā. Vecākajam dēlam Iļjam ir 18 gadi, trenējas “RFS” komandā, bet esmu gandrīz pārliecināts, ka nebūs profesionāls futbolists. Šogad 12. klase. Jaunākajam dēlam Ivanam ir 11, vairāk interesē individuālie sporta veidi – karatē, džudo, bet arī tikai savam priekam.
Uzvaru pret Belfāstas “Linfield” veltīji mammai dzimšanas dienā. Internetā atrodama pretrunīga informācija par tavu dzimšanu – vieni raksta, ka Vangažos, citi – Ukrainā.
Piedzimu Ukrainā Ivanofrankivskā, jo mamma ir no turienes. No šīs pilsētas nāk arī Viktors Ņesterenko, Romāns Grigorčuks. Mans tēvs ir no Latvijas. Mamma un viņas māsa Ukrainā jaunībā pabeidza “Ņeftegaz” institūtu, Latvijā vajadzēja šāda veida speciālistus, un māsu atsūtīja uz šejieni, mamma aizbrauca pie viņas, satika tēvu. Viņi kādu laiku dzīvoja Ukrainā, bet tad arī viņu nosūtīja uz Rīgu strādāt, un kopš aptuveni pusgada vecuma es dzīvoju Vangažos. Ukrainā ir radi, bet ne tuvi, vecāmāte un vectēvs miruši, ar citiem kontakta nav.
Latviešu valodu tu esot iemācījies nelatviskajā Daugavpilī.
Agrāk ļoti labi runāju, studēju universitātē Ekonomikas fakultātē latviešu valodā trīsarpus gadus. Pēc tam aizbraucu uz Bulgāriju, Kipru, nebija nekādas prakses. Man ir jābūt latviešu vidē, ja pabūtu mēnesi divus, runātu vēl labāk, tagad jādomā par katru vārdu. Iepriekš daudz labāk runāju latviski. Daugavpilī atsvaidzināju zināšanas, tur 30–40 procentu bija latviski runājoši spēlētāji.
Kādu augstskolu pabeidzi?
Rīgas Tehniskajā universitātē ieguvu bakalauru ekonomikas un vadības zinātnē, pēc tam maģistrantūrā šo pašu virzienu studēju Transporta un sakaru institūtā. Nozarē neesmu strādājis nevienu dienu, bet trenera darbā daži principi no vadības zinātnes noder. Paldies Aleksandram Starkovam, viņam ir, šķiet, pat divas augstākās izglītības un vienmēr atbalstīja to, ka spēlētāji studē. Es arī tagad iesaku spēlētājiem, nesaprotu trenerus, kas liek izvēlēties – mācības vai futbols, jo neviens nezina, kas notiks rīt.
Pēc darba ar “Daugavpili” teju visi virslīgas klubi tevi sauca pie sevis. Kāpēc izvēlējies “RFS”?
Tikos ar visiem klubiem, kas piedāvāja, pirmā bija “Valmiera”, biju gatavs iet par asistentu Tamazam Pertijam, bet tad parādījās variants ar “Rigu”, “RFS”, kuru piedāvājums patika visvairāk. Naudas ziņā Valmierai bija labāks, bet ļoti simpatizēja “RFS” galvenā trenera Valda Dambrauska vīzija, gribēju mācīties, attīstīties citā virzienā un no viņa daudz paņēmu, lai gan tikai dažus mēnešus pastrādājām kopā.
“Fiorentina” spēli esat pētījuši?
Vēl ne (saruna notika 2. septembrī. – I. S.), tikai mazliet paskatījos. Nopietni gatavojāmies arī spēlei pret “Grobiņu”, tagad būs pret “Rigu”. Svarīgākā vienmēr ir nākamā spēle. Nezinu, vai mēs varēsim atrast kādus mīnusus viņu sniegumā, tur ir Itālijas, Argentīnas, Serbijas, Turcijas izlašu spēlētāji. Uz Florenci nesūtīsim nevienu treneri, lai redzētu viņus klātienē. Kvalifikācijā mūsu analītiķis Iļja Ščaņicins bija aizbraucis paskatīties pretiniekus no Somijas un Maltas.
Ja es tagad piedāvātu grupā sakrāt trīs punktus, ņemtu?
Trīs punkti? (Domā). Nē, pamēģināsim aizsniegties līdz septiņiem, iesim uz visu banku.
Tallinas “Flora” pagājušajā gadā grupā dabūja piecus.
Centīsimies pārspēt. Būs grūti, bet neesam iekļuvuši grupā tikai uzspēlēt. Nav ko baidīties, šādās spēlēs vari tikai iegūt. Spēlētāji mēģinās parādīt labāko, bet uz mums nav spiediena. Tādā ziņā grūtāk ir apspēlēt maltiešus un ziemeļīrus, jo tās ir labas komandas. Maltai Eirokausos trešajā kvalifikācijas kārtā bija trīs komandas, Latvijai – viena.
Tevi raksturo kā cilvēku ar visai inteliģentiem jokiem.
Pajokot man patīk, bet kā es to daru, pašam grūti spriest. Agrāk daudz lasīju, bet, strādājot par treneri, piecus sešus gadus neesmu izlasījis nevienu grāmatu, ja neskaita profesionālo literatūru. Tagad lasu tikai par futbolu, sportu.
Ko tu kā treneris gribi sasniegt?
Man nav mērķa, nedomāju par to. Pirms sezonas – jā, lai saprastu, ko gribu izdarīt. Par Mančestras “City” nesapņoju. Gribu virzīties uz priekšu. Ir brīži, kad nesaproti, liekas, ka stāvi uz vietas. Katram trenerim svarīgi attīstīties, kaut ko uzzināt. Dzīvoju šim brīdim, man ir lieliska komanda, domāju, kā ar to sasniegt šīs sezonas mērķus.
Latvijas čempionāta zelts no jums vēl nav aizbēdzis?
Astoņu punktu deficīts (šobrīd jau septiņi, atlikušas deviņas spēles. – I. S.), bija zaudējumi, kurus nedrīkstējām pieļaut. Zelts it kā ir tālu, taču viss nav zaudēts. Cīnīsimies, ja visas spēles uzvarēsim, tad izredzes ir labas.
Vizītkarte. Viktors Morozs
* Dzimis 1980. gada 30. jūlijā Ukrainā
* Futbola treneris, trešo sezonu “RFS” galvenais treneris, pirms tam vadīja “Daugavpili” un “RTU/Skonto Academy” 1. līgā
* Latvijas čempions: kā galvenais treneris 2021. gadā ar “RFS”, kā spēlētājam pieci Latvijas tituli ar “Skonto”
* Ārpus Latvijas pārstāvējis klubus Bulgārijā, Kiprā un Baltkrievijā
* Spēlēja pussarga pozīcijā
* Latvijas izlasē – 24 spēles
