“Biju gatavs nokrist zemē un sabrukt ar visu ložmetēju,” žurnālists un dzejnieks Aivars Madris par piedzīvojumiem zemessardzē 8
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zemessardzes mācībās grūtības ir normāla un parasta lieta, kad vairs nav spēka, kad soļi kļuvuši pavisam smagi, kad tā vien gribas, lai komandieris pasaka ilgi gaidītos vārdus – šodien viss! – atzīst Zemessardzes Studentu bataljona zemessargs, dzejnieks un portāla “Delfi.lv” kultūras nodaļas žurnālists Aivars Madris (33).
Iestājies Zemessardzē 2018. gadā, viņš jau paguvis pieredzēt gana daudz, piedalījies vairākās grūtās mācībās, kļuvis par ložmetējnieku un tagad ar šo ieroci saprototies daudz labāk. Pārgājienu laikā tas par sevi, protams, atgādina vissmagākajā veidā, jo atrodas Aivaram uz pleca.
Sākumā par iestāšanos Zemessardzē domājis kā par iespēju darīt vēl arī kaut ko pilnīgi citu, jo iepriekš viņam nav bijis ne vismazākā sakara ar militāro sfēru. Tagad nonācis pie ievērojami patriotiskākas atziņas, ka ar dalību Zemessardzē kopā ar saviem biedriem dara ļoti vajadzīgu darbu – stiprina Latvijas aizsardzību.
“Pēc mācībām vienmēr ir gandarījums, un, jo tās bijušas smagākas, jo gandarījums ir lielāks. Daudzi jau arī neslēpj, ka mācību laikā ir ļoti smagi, tu cīnies ar sevi, cīnies ar visu, kas notiek apkārt, mēģini to visu pārvarēt un, protams, skaiti laiku, kad tās mācības beigsies. Domāju – tas ir tikai normāli un cilvēciski, un tā tas ir lielākajai daļai ierindas zemessargu. Kad atgriezies mājās, tad savu ikdienas komfortu atklāj no jauna, iemācies ļoti novērtēt to, kas tev ir dots ikdienā. Sevišķi, ja tevi mājās sagaida ģimene, bērni.”
Pagājušajā gadā “studentiem” nopietns pārbaudījums bijis gājiens cauri Tīreļpurvam.
“Gājām kādas piecas vai sešas stundas, bridām, nedrīkstējām izmantot ceļus, bridām pa purvu, tām slīkšņām, man, protams, bija tā laime stiept ložmetēju. Tās līdz šim bijušas fiziski smagākās mācības, kurās esmu piedalījies. Bāzē atgriezāmies ar pēdējiem spēkiem – tie praktiski bija izsmelti. Biju gatavs nokrist zemē un sabrukt ar visu ložmetēju.”
Lai aizsargātu, to jāmāk izdarīt
Savukārt 19. kaujas nodrošinājuma bataljona zemessargs, dzejnieks, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs, Valsts kultūrkapitāla fonda padomes priekšsēdētājs Valts Ernštreits (46) līdzīgi daudziem citiem iestājies Zemessardzē 2014. gadā. Uz šādu rīcību pamudinājuši notikumi Ukrainā, lai gan Valts jau vairākus gadus pirms tam domājis par zemessarga formas uzvilkšanu.
“2014. bija tāds izšķirošs gads – tas daudziem Latvijā iedeva papildu motivāciju darboties Zemessardzē. Manuprāt, liela daļa no tiem, kas Zemessardzē šobrīd ir aktīvākie, ir tie, kas tieši šajā laikā bija atnākuši. Es teiktu tā – mana motivācija stāties Zemessardzē bija vienkārši izpratne, ka tas ir nepieciešams.
Daudzi ir gatavi iestāties par valsti vārdos, bet ir būtiski, ka tu no vārdiem sper soli darbu virzienā. Lai iestātos par valsti un to aizstāvētu krīzes situācijā, jābūt tam gatavam.
Man pašam tā pārdomu taciņa bija tāda – es sapratu, ka tad, kad kaut kāda krīzes situācija Latvijā iestāsies, par kuru ceru, ka tā nenotiks, un, ja kaut kādas brīnumainas sagadīšanās dēļ man rokās nonāks ierocis, tad es taču nepratīšu to izmantot. Krīzes situācijā nebūs laika skaidrot pretiniekam – mazliet pagaidi, es sapratīšu, kas te notiek, un tad mēs parunāsim.”
Galvenā problēma Valtam, pēc viņa teiktā, esot lielā aizņemtība dažādos darbos un pienākumos, kas rada šķēršļus biežākam mācību apmeklējumam. Tomēr līdz šim esot izdevies noturēties līmenī. Visdrīzāk tas esot tādēļ, ka mācības beidzamajos gados esot kļuvušas aizvien interesantākas un kvalitatīvākas.
“Tas viss kļūst reālāks un dzīvei tuvāks. Mēs tagad ļoti daudz trenējamies pilsētā, kas ir svarīgi, jo apgūstam ļoti praktiskas lietas. Piemēram, pilsētu slēpņus, tā ir pavisam cita specifika. Ilgu laiku Zemessardze bija orientēta uz mežu, tāda vecā mežabrāļu partizānu taktika, bet mūsdienu situācija mainās, tā ir pāreja no meža uz pilsētu, pilsētā pavisam citādi jāstrādā.”
Lai nebūtu jāredz nošķiebušies betona žogi
“Runājot par darbošanos Zemessardzē no morālā aspekta – bija viens brauciens pirms pusotra mēneša. Braucām uz mācībām Ādažu poligonā. Mēs braucām cauri Baltezeram, un bija viens ļoti spilgts brīdis. Zīme “Baltezers”, un redzu caur kravas auto “Scania” aizmuguri skatu uz ciemu – vizuāli absolūtu Latviju ar latviskām mājām.
Un, redzot šo uzrakstu “Baltezers”, iedomājos par to, kāda izskatās Somijas bijusī daļa vai bijusī Austrumprūsija, kas tagad atrodas citas valsts sastāvā. Un nāca atziņa – iedomājos, ka nekad negribētu, lai es brauktu cauri šai vietai un tur būtu sašķiebušies betona žogi gar malām, baznīcu drupas un uzraksti citā valodā ar pilnīgi citiem vietu nosaukumiem. Man tas bija ļoti spēcīgs atgādinājums, ka lēmums iestāties Zemessardzē bijis pareizs, un es saprotu, kāpēc to daru,” stāsta Valts.
Daudz vairāk jāpaļaujas uz sevi
Pēc Valta domām, Latvijā vienkārši vairāk jāpaļaujas uz sevi. Un ne tikai zemessargiem, bet visai sabiedrībai kopumā jāzina, ka krīzes situācijā Latvija tiks aizsargāta.
“Un tieši Zemessardze ir nozīmīgākais Latvijas militārais spēks. Tie ir cilvēki, kuri iestājušies Zemessardzē ar pārliecību, ka viņiem jārūpējas par valsts likteni ne tikai vārdos, bet arī darbos.
Lielā mērā tā ir paļāvība – ja kaut kas notiks, mēs neatkarīgi no tā, vai būs izredzes vai nebūs, cīnīsimies pretī, lai nekad neatkārtotos 1940. gads, kad kāds pasaka, ka visiem jāpaliek savās vietās, un ļauj valsti pa daļai apslaktēt.”
Būtiski esot saprast, ka tieši katrs Latvijas iedzīvotājs ir atbildīgs par to, “lai šī valsts, šī demokrātija, šī brīvība pastāvētu”.
Aivars arī uzskata, ka katram zemessargam tomēr esot derīgi paškritiski paskatīties uz sevi. Pats sevi jau neviens nevar piemānīt un iestāstīt to, kas neatbilst patiesībai. Tas attiecas uz mācību apmeklējumu. Nav noslēpjams, ka daži no Zemessardzes dalībniekiem reti apmeklē mācības, un tas, uzskata Aivars, nenāk par labu kaujas spēju uzturēšanai.
“Labi zināms ir teiciens, ka vienība ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms. Ja vāju posmu ir ļoti daudz, tad jāsāk domāt, kā šī vienība spēs strādāt. Un, ja iestājas ļaunākais scenārijs un šiem cilvēkiem tiešām jāsanāk kopā un jāstrādā, bet tur ir tādi, kas gadā varbūt vienreiz aizbraukuši uz mācībām, ko tad? Man patiesībā būtu bail ar tādiem cilvēkiem kopā strādāt, jo nevaru būt drošs, ka viņi man vienkārši neiešauj mugurā,” stāsta Zemessardzes Studentu bataljona zemessargs.
