No naža asmens nokrist veiksmes pusē. “Smiltenes piena” panākumu formula 0
“Smiltenes piens” šogad saņēmis galveno nozares balvu “Sējējs” nominācijā “Gada uzņēmums pārtikas ražošanā”. Gita Mūrniece vada šo uzņēmumu jau vairāk nekā 40 gadus un intervijā “LA” uzsver – lai noturētos piesātinātajā tirgū un gūtu panākumus, bez jauniem produktiem, eksperimentiem un izcilas kvalitātes iztikt nevar.
Sieru gatavot ir viegli vai grūti?
G. Mūrniece: Ne viegli, ne grūti, bet galvenais šajā lietā ir mīlestība pret to, ko dari. Viena lieta ir sieru uztaisīt, bet tad seko nogatavināšana, kur savu darbu sāk simtiem dzīvu organismu, kuri tad arī veidos siera garšu un smaržu. Kā tu to visu uzsildīsi, nopresēsi, tāds būs iznākums. Tas ir tāpat kā ar maizes cepšanu – ja būsi pozitīvi noskaņots, darbīgs un zinošs, viss izdosies.
No kurienes “Smiltenes pienam” rodas nebeidzamās idejas par jauniem produktiem – te biezpientortītes, te smūtiji, mini mocarellas un tā tālāk..
Jābūt redzīgiem. Vajag nekautrēties un jautāt, kas cilvēkiem garšo, interesēties, testēt, meklēt jaunumus pasaulē. Regulāri sūtām darbiniekus uz izstādēm, piedalāmies ar saviem produktiem, pērkam, vērojam, salīdzinām. Tas, protams, maksā, bet jebkura jauna investīcija sākumā ir ar mīnusiem, taču, ja kritiski izvērtē tirgu, būs plusi. Uzņēmumā ir akcionārs Ģirts Strads, kuru gribu īpaši uzteikt, jo viņš katru mēnesi liek kopā katra produkta izmaksas – izejvielas, cenu, loģistiku, rentabilitāti. Gada beigās ļoti skaidri redzam, kurš produkts nes peļņu, kurš ir “pa nullēm” un kurš – mīnusos. Tad izlietojam attiecīgā iepakojuma partiju līdz galam un šo produktu izslēdzam no ražošanas. Tādā veidā savulaik atteicāmies no jogurtiem, krējuma ar ķiploku piedevām, ķimeņu siera, tagad izslēgsim vienu no biezpiena tortītēm – to, kurai aprikožu pildījums. Ja produkts nes zaudējumus pāris gadus, nav vērts vilkt garumā, tērēties un pasūtīt iepakojumu, no tā jāatsakās un jādomā vietā kas jauns.
Ļoti laba mācība nozarei bija krīze saistībā ar Krievijas embargo. Pirms tam bija garantēts noiets Holandes un Krievijas tipa sieriem, varēja dzīvot bezrūpīgi, zinot, ka visi tie saražotie sieri “aizies”. Taču tas ļāva ieslīgt pašapmierinātībā un neradīja stimulu attīstībai. Krievijas tirgus aizvēršanās visus sapurināja, lika pievērsties alternatīviem siera veidiem, ko ņemtu pretī gan Latvijas veikali, gan arī viesnīcu un restorānu tīkli jeb HORECA segments. Tie pirmkārt bija “Mozzarella” un “Maasdamer” tipa sieri. Tā nu meklējām receptūru, kā aizstāt šos importētos sierus ar kvalitatīvu vietējo produkciju, jo tas ir ļoti būtiski. Dienvidnieki neēdīs speķi un ziemeļniekiem trūks augļu, taču ir pietiekami daudz produktu, kas aug un tiek pārstrādāti attiecīgajos reģionos, tā veidojot līdzsvaru. Tādēļ jāēd tas, kas audzis tepat uz vietas, tas ir ģenētiski noteikts, un to organisms pārstrādā vislabāk
Tātad liekat akcentu uz vietējo tirgu?
Jā, tomēr neizslēdzam eksporta iespējas. Pirms krīzes uz Krieviju sūtījām 21% no visa saražotā, tagad uz Igauniju, Īriju, Izraēlu, Moldovu, Bulgāriju, Rumāniju, Franciju, ASV eksportējam 10%. Taču ir doma šo rādītāju pamazām kāpināt atkal līdz 20%.
Piena iepirkuma cena gada laikā kāpusi par teju 50%, kā tas ietekmē gala produktu cenu? Vai līdz gada beigām cenas palēksies, piemēram, biezpienam, kā tas notika ar sviestu?
Ik dienu iepērkam 70 – 90 tonnas piena no zemniekiem apmēram 80 kilometru rādiusā. Tie ir ilggadēji piegādātāji un norēķināmies pat ātrāk nekā noteiktajā laikā, proti, 15 dienās. Turklāt mūsu iepirkuma cena vienmēr ir virs vidējā Latvijas rādītāja. Kas attiecas uz sviesta cenu, man ir sava teorija, kāpēc cena tik pēkšņi uzkāpa, bet to šeit neminēšu. Tomēr skaidrs, ka tās bija likumsakarīgas sekas iepriekšējo gadu tendencēm, kad Eiropas Savienība piena kvotas rēķināja pēc tauku procenta, līdz ar to pēc kvotu atcelšanas visa sistēma krasi mainījās. Taču arī cilvēki kļūst gudrāki, visādus margarīnus vairs neēd. Biezpiens gan nekļuva īpaši dārgāks, jo tās ir olbaltumvielas, nevis tauki. Patlaban neviens nevar pateikt, kas turpmāk notiks ar cenām, jo ne jau mēs tās nosakām, bet globālais tirgus. Atliek kādā Eiropas ostā ienākt vienam kuģim no Jaunzēlandes ar kārtīgu sausā vājpiena, sviesta vai kāda cita produkta kravu un uzreiz sākas ķēdes reakcija, mēneša griezumā mainoties tai vai citai cenai.
Tirgus analītiķi pārmet, ka Latvijā joprojām ir pārāk sadrumstalota pārstrāde, vairāk nekā 30 uzņēmumiem veidojot nesamērīgu konkurenci.
Jā, turklāt ir ne tikai vietējā konkurence, bet arī Vācijas, Polijas, Lietuvas un Igaunijas produkti. Nezinu, vai ir vēl kāds biznesa veids, kur būtu tik sīva konkurence, taču tā virza progresu. Ja mēs Latvijā būtu vien daži pārstrādes uzņēmumi, tad mierīgā garā ražotu tos pāris siera veidus. Konkurence normālam uzņēmējam liek domāt un aktīvi strādāt.
Kādas investīcijas ir padomā tuvākajā laikā?
Investīcijas ņemot, jārēķinās, ka tām jāatmaksājas piecos gados. Iepērkam 70 – 90 tonnas piena dienā un paralēli ik dienu pārstrādājam arī 30 – 40 tonnas suliņu. Suliņu projektu sākām Latvijā pirmie – pirms pieciem gadiem – un tas bija mūsu krīzes laika projekts. Tolaik jau tā klājās grūti, turklāt bijām izmisumā, ka nav kur likt suliņas, taču tajās ir tik daudz vērtīgu vielu! Tad nu uzrunājām Lauksaimniecības universitātes pasniedzējus, Vācijā sameklējām iekārtas un devāmies pie bankas. Bijām vieni no nedaudzajiem, kam kredītdevēji uzticējās un tā nu no SEB bankas saņēmām viena miljona latu aizdevumu. Tas bija liels risks un saviem darbiniekiem teicu – esam uz naža asmens, kurā pusē pārkritīsim, tā arī būs. Nu, pārkritām veiksmes pusē. Šogad vēl plānojam investīcijas pusmiljona eiro vērtībā priekšattīrīšanas iekārtām, par nākamo gadu vēl skatīsimies.
Vai šis gads iezīmēsies ar apgrozījuma pieaugumu?
Esam izveidojuši apgrozījuma prognozi līdz 2020. gadam, un sanāk tā – kāds gads, tāds apgrozījums, proti, šogad būs nedaudz vairāk kā 17 miljoni, nākamgad – 18 miljoni, tad 19 un 20 miljoni, kā pēc grāmatas…
Kādi jauni produkti “Smiltenes piena” klāstā būs tuvākajā laikā?
Strādāsim pie sava “Maasdamer” siera, pie svaigo sieru sortimenta, pie krēmveidīgā biezpiena, īpaši piedomāsim pie HORECA segmenta. Šajā ziņā idejas ļoti veicina tikšanās ar šīs nozares cilvēkiem. Septembrī uzaicinājām reģiona pavārus un uzklausījām viņu domas par produkciju. Bet nesen ar “Siera kluba” gādību pie mums viesojās piecu populāru Rīgas restorānu pavāri – Māris Astičs, Māris Jansons, Kaspars Jansons, Havjers Garsija, Haralds Saušs. Viņi testēja visus mūsu sieru un biezpienu veidus un izteica savu viedokli par to, kā tos varētu izmantot ēdienkartē. Nebija cildināšanas, bet sieru sensoro īpašību konkrēta, reāla izvērtēšana, daudzi ieteikumi, kas ražotājam ir svarīgi.
Galvenais, pie kā strādājam stingri un mērķtiecīgi neatkarīgi no produkta veida, ir kvalitāte un darbu izpilde. Pārtikas ražošanā nevar būt demokrātisks vadības stils, jo šajā nozarē ir ļoti stingras prasības. Lai man piedod visi 130 darbinieki, bet es varu būt “normāls” cilvēks dažādos pasākumos, varam kopā mazgāt logus baznīcā un kopt apkārtni, bet es nevaru būt demokrātiska savā darba vietā un paklausīt vienu, otru, trešo un tad pieņemt lēmumu. Pārtikas uzņēmuma vadībā strādā “skaldi un valdi” princips, tikai tad ir rezultāti.
Vai vispār Latvijā lietas iet uz labo pusi?
Protams. Mani tomēr ļoti skumdina, kad kāds lielās – cik labi man Anglijā, daru to vai šo, bet to viņi saka aiz sāpēm par to, ka nav šeit. Jo vislielākā iespēja attīstīties un izveidot ko savu ir jaunajās valstīs. “Vecās Eiropas” valstīs tu nekur nevarēsi izsisties uzreiz pēc augstskolas, bet šeit, kur tik daudz brīvu vietu, vari nākt, strādāt un pilnveidoties. Protams, ar vienu nosacījumu, ka necelsi degunu gaisā ar savām teorētiskajām zināšanām vien un gadus desmit nostrādāsi praktiski. Sāc ar piena kannu mazgāšanu, dari melno darbu un tad vari pamazām tikt līdz direktora krēslam. Tā bija man savulaik un tā ir manam dēlam, kurš patlaban strādā uzņēmuma realizācijas daļā.
Noslēgumā gribu akcentēt, ka uzņēmumā mums ir liela cieņa pret cilvēkiem, kas šeit strādājuši pirms 20 un vairāk gadiem. Uzņēmumam šogad paliek 105 gadi, un mēs aicinām visus tos vairāk nekā 40 cilvēkus, kas “Smiltenes pienā” strādājuši pirms divdesmit trīsdesmit gadiem. Paskatīsimies, kā bijusī darba vieta izskatās tagad, pasēdēsim, parunāsim. Aicinām visus 1. novembrī pie sevis. Būs liela balle.
UZZIŅA
AS “Smiltenes piens”
AS “Smiltenes piens” dibināta 1993.gadā, pamatkapitāls 472 962 eiro.
Uzņēmums pieder 20 akcionāriem, lielākā līdzīpašniece ir padomes priekšsēdētāja Gita Mūrniece (62,69%).
“Smiltenes piens” 2016. gadā strādāja ar 16,6 miljonu eiro apgrozījumu, kas ir par 4,7% vairāk nekā gadu iepriekš, peļņa palielinājās par 22,4% – līdz 819 617 eiro.
Lielākā daļa produkcijas ir sieri, bet uzņēmums ražo arī pienu, kefīru, sviestu, skābo krējumu, saldo krējumu, vājpiena un pilnpiena biezpienu, dažādus biezpiena desertus.
Foto, video – Karīna Miezāja
