“Bijām gatavi sisties līdz galam!” Kā barikāžu laiku atceras Latvijas sportisti 4
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc tam kad 1991. gada naktī uz 13. janvāri Viļņā padomju karaspēks nogalināja 14 civiliedzīvotājus, vēl vairākus simtus ievainojot, Latvijā daudzi tūkstoši patriotu pulcējās uz barikādēm, lai parādītu savu nesalaužamo gribu dzīvot brīvā valstī. Viņu vidū arī vairāki simti sportistu.
Asaras acīs
Lai gan bija arī tādi sportisti, kas barikāžu laiku klusi pārlaida drošībā, kopumā sporta sabiedrība uz aicinājumu par aizsardzības štābu veidošanu noreaģēja ātri un bija gatava darīt visu nepieciešamo ceļā uz brīvu Latviju.
“Sportisti bija superatsaucīgi,” uzskata toreizējais Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) organizācijas daļas vadītājs Pēteris Strubergs.
Viens no pirmajiem Rīgā no Ventspils ieradās olimpiskais čempions šķēpa mešanā Dainis Kūla. “Man Latvijas neatkarības sajūta parādījās jau 1988. gadā, kad atjaunojām LOK. Daudzi sportisti baidījās piedalīties un atteicās, es ne, lai gan tobrīd vēl par 1990. gada 4. maija deklarāciju nezinājām. 1991. gadā šaubu par neatkarību vairs nebija, bet tā bija jānostiprina barikādēs,” norāda Kūla.
“Man nebija divu domu – Latvija jāaizstāv. Kad pazvanīja, jau tajā pašā dienā braucām ar mašīnu uz Rīgu. Bērni bija ļoti maziņi, atvadoties asaras acīs, arī sievai.” Neviens nezināja, kā izvērtīsies notikumi un vai aizgājušie atgriezīsies mājās sveiki un veseli.
Dainis Kūla uzsver barikāžu lielisko organizāciju – visi bija sadalīti pa objektiem, tika izveidotas brigādes, kas devās apgaitā pa noteiktiem maršrutiem, mainoties ik pa četrām stundām.
Atjaunotās LOK pirmais prezidents Vilnis Baltiņš teic, ka viens no uzdevumiem bijis objektu novērošana, lai no malas saprastu, kas notiek: “Man no ASV bija atvestas amatieru rācijas, ar kurām var sarunāties 300 metru attālumā. Izveidojās kā karadarbība, ar atkāpšanās ceļiem uz blakus mājām.”
“Premjera Ivara Godmaņa apsardzē strādāja vairāki bijušie bobslejisti, un Miervaldis Vītols bija apsardzes priekšnieks. Sazinājos, aizgāju līdz Ministru padomei un atceros skatu, kad iznāca ārā – Miervaldim ķivere pie sāniem, divi kalašņikova automāti, bruņuveste, granātas. Es nodomāju – te ies vaļā,” pasmejas kādreizējais bobslejists Zintis Ekmanis. Viņš ar cīņu biedriem un vēl citi fiziski spēcīgie atlēti tika norīkoti aizsargāt Ministru padomi.
“Tā viscaur riņķī bija nobloķēta ar mašīnām vairākās rindās, apakšējā stāva logi ar smilšu maisiem ciet. Bet iekšā bija arī darbinieki, kas strādāja. Lejā dežurēja miliči ar ieročiem, sportisti – augšējos stāvos,” atminas olimpiskais čempions bobslejā Jānis Ķipurs. Civiliedzīvotājiem mehānisko ieroču nebija, taču, lai nebūtu galīgi plikām rokām, bobsleja komandas mehāniķi sportistiem operatīvi uztaisīja stekus no metāla stieplēm. “Ar pamatīgu rokturi, lai var satvert. Ar tādu varēja arī sprandu pārlauzt. Dažiem bija gāzes pistoles, arī man, biju nopircis ārzemēs – kādam ģīmī varētu iešaut,” stāsta Ķipurs.
Eļļas mucas
“Naktīs gājām patruļās. Bija neaprakstāma tautas kopības sajūta, vienotība, ugunskuri. Baiļu nebija, lai gan apzinājāmies, ka vienīgais ierocis ir mūsu apņēmība ar kailām krūtīm stāties pretī kaut vai tankiem. Man gan gāzmaskas somā bija dēla – vidusskolēna – sameistarots steks, kā simbolisks ierocis,” min volejbola treneris Andris Kļaviņš, kurš tobrīd strādāja Fiziskās kultūras un sporta komitejā (FKSK).
“Apmēram nedēļu dzīvoju kā kara laikā, naktīs patruļās, tad pagulēju turpat komitejā uz matračiem, no rīta pakārtoju volejbola lietas, saņēmu zvanus no barikāžu štāba, no rajoniem ieradās jaunas sportistu grupas, nāca arī rīdzinieki. Bija arī pazīstami treneri, kas manam aicinājumam atteica.”
Laikabiedri atceras, ka Dainis Kūla pēc ierašanās Rīgā ar humora pieskaņu izmetis – būtu zinājis, ka nav ieroču, paņemtu šķēpu līdzi.
Viņš pats piemetina, ka pie Ministru padomes bijušas kravas mašīnas ar papīrmalkas baļķiem, domājis – varbūt paņemt tos un, ja nāks uzbrukumā, vismaz no ierakumiem mestu ārā. “Kā jau barikādēs – ienaidnieks jāsit. Uztraukums bija, jo nezinājām, kas notiks. Varēja braukt tanki un atklāt uguni. Bet tajā brīdī jau nedomā, tikai par to, kā aizstāvēt. Stāvējām, saķērušies elkoņos, un gaidījām, kas notiks,” tā Dainis Kūla.
Pēteris Strubergs bilst, ka bruņojuma arsenālā bijuši nunčaki un dažiem arī španeri – pirmais ir sitamais no divām daļām ar ķēdi vidū, otrais – uz rokas uzliekams no svina veidots sitamais.
Zigurds Aumeistars no cīņas sporta mācījis pārējiem paņēmienus. “Sargāju Latvijas Radio māju, vienu nakti omonieši lauzās iekšā pa jumtu, bet aizdzinām. Otrajā stāvā uzlikām mucas ar eļļu – ideja bija, ka, ja nāks no ielas, izliesim un viņi netiks augšā,” saka Strubergs.
LOK iepriekšējais prezidents Aldons Vrubļevskis atminas, kā dienu pirms uzbrukuma Iekšlietu ministrijai gājuši dežurēt uz Celtniecības ministriju: “Bija draudi, ka tajā vakarā var nākt uzbrukumā OMON. To sajūtu ir grūti aizmirst. Ejot prom no mājas, paņēmu pasi un ieliku lapiņu ar asinsgrupu, jo visādi varēja būt. Skatījāmies, kā no ministrijas var caur jumtiem atkāpties, vai ir kādas rezerves izejas.”
Kādreizējais basketbolists Edgars Šneps toreiz mācījās Latvijas Lauksaimniecības universitātes pirmajā kursā un ar kursabiedriem no Jelgavas brauca uz Rīgu, lai sargātu Latvijas Televīzijas ēku. “Bija ļoti patriotiskas sajūtas, gulējām vestibilā, dziedājām dziesmas. Bija viss kurss, arī meitenes. Kas un kā notiks, neviens nesaprata, neziņa, kādi spēki iesaistīsies. Tēvam piederēja uzņēmums, un viņš sūtīja smago tehniku bloķēt Kalnciema tiltu,” tā Šneps.
Uļa, maizītes!
Nebūt ne maznozīmīga loma barikādēs bija arī sievietēm. LOK ēkā par dzimtenes aizstāvju vēderiem, nenogurstoši smērējot maizītes, rūpējās arī olimpiskā čempione basketbolā Uļjana Semjonova.
“Es jau tikai taisīju maizītes, tēju,” viņa uzsver, ka uzturējusies frontes aizmugurē. Lai pietiktu visiem, dāmas rosījušās maiņās dienu un nakti.
“Nāca raženi sportisti, svarcēlāji, kas tik pabļauj: Uļa, mums vairāk maizītes!” pasmejas leģendārā centra spēlētāja. Bail neesot bijis: “Esmu savas zemes patriote, gribēju aizstāvēt. Kopā cīnījāmies par brīvību ar cerību, ka viss būs labi. Sportistes gaitās braukāju pa ārzemēm un redzēju, kā tur cilvēki dzīvo, domāju, ka mums arī neatkarībā būs labāk nekā Krievijā, kur preces izsniedza pret taloniem. Man nekā netrūka, nevarēju sūdzēties, bet gribēju būt kopā ar tautu.”
Biatlona treneris Zigurds Konušs barikādēs apgaitās devies kopā ar sievu: “Nevarēja mājās nosēdēt un es arī necentos pierunāt. Dežurējām pie Ministru padomes. Visvairāk atmiņā palikusi vienotība, disciplinētība, gājām dežūrās. Satraukums.”
“Dāmas uzreiz arī vīriem uzlaboja garastāvokli,” novērtē Pēteris Strubergs.
Ministru padomē valdīja kaujiniecisks noskaņojums.
Zintis Ekmanis spriež, ka kāds informators par to ziņoja arī pretējai pusei, tāpēc, iespējams, Interfrontes atbalstītāji izvairījās no sadursmēm: “Gatavojāmies atvairīt, bijām sadalījušies pa stāviem, katram savs logs, ja rāpsies iekšā. Savā starpā spriedām – ja krievvalodīgie miliči nebūs lojāli, atņemsim ieročus.
Mēs bijām naidīgi noskaņoti, galīgi atsaldēti, bijām gatavi sisties līdz galam. Droši vien šis noskaņojums tika aiznests arī līdz tam pūlim, kas taisījās nākt, un viņi nolēma to nedarīt.
Jo tad droši vien būtu asinsizliešana. Katrs bobslejists ir skatījies nāvei acīs, 80. gados mums mačos divi cilvēki aizgāja bojā…”
“Nekas, nomirsim”
Sarežģītākais barikāžu brīdis, kas prasīja visvairāk nervu, drosmes un diemžēl – arī upurus, bija nakts uz 21. janvāri, kad OMON spēki uzbruka Iekšlietu ministrijai.
“To, ka būs uzbrukums, viens bijušais krievu specdienesta cilvēks mums pateica iepriekšējā vakarā, viņš tā secināja pēc vērojumiem – no Maskavas atvestie cilvēki nepārzināja Rīgu, tāpēc tika veikta izlūkošana,” saka Vilnis Baltiņš.
“Pirms tās nakts sakaru centrālē Dzirnavu ielā bija iesūtīti divi vīrieši zondēt situāciju, viņi teica, ka ir bijušie omonieši, ka atvesta munīcija, lai mēs neko nedarot. Gribēja iebaidīt. Noteicu: “Nu nekas, nomirsim”. LOK ēkā ienāca zaldātiņš lielā jakā, viena roka kabatā, apakšā kaut kas liels – šaujamais. Viņiem bija priekšstats, ka mums ir šaujamie no sporta klubiem, ka izveidots kārtīgs kaujinieku midzenis, lai gan nekā mums nebija.”
“Tie notikumi ļoti precīzi palikuši atmiņā – kā vakar,” atzīst Jānis Ķipurs.
“Izdzirdēju šaušanu un gāju pie loga skatīties, tā piesardzīgi, jo savu lodi jau nedzirdēsi. Mēģināju saprast, kas notiek. Pa kādai lodei aizgāja arī virs Ministru padomes ēkas. Esmu bijis armijā un piedalījies mācību šaušanā, bet viena lieta ir šaut mērķos un cita – kad šauj uz cilvēkiem. Armijas mašīnas braukāja riņķī, un nezinājām, vai kādā brīdī arī mums nebruks virsū. Tā tomēr bija svarīga ēka, bijām gatavi uz visu. Baiļu sajūtu vispār neatceros, man tādās situācijās vienmēr ir vēlme būt priekšplānā. Ja nāktu, kādu viltību izdomātu. Plikām rokām nepadotos, tas ir pilnīgi skaidrs.”
Andris Kļaviņš tovakar bija aizbraucis mājās nomazgāties, kad televīzijā izdzirdējis, ka Ojārs Rubenis pārtrauc raidījumu “Labvakar”, paziņojot, ka “melnās beretes” (OMON) uzbrūk Iekšlietu ministrijai.
“Steidzos uz štābu. Pie Vērmaņdārza uz notikumu epicentra pusi, jautri čalodami, devās piedzīvojumus alkstošu puišu bariņš, bet tur vēl atskanēja pa šāvienam. Mēģinu viņus atturēt, pretī saņemot kādu nievājošu repliku. Vienu no puišiem nošāva.”
“Pa logu skatījāmies, kā sākās šaušana pie Iekšlietu ministrijas,” atceras Vilnis Baltiņš.
“Vienā brīdī pie Raiņa pieminekļa savācās pūlis ar vietējiem un pāris aģitatori, ka jāiet uzbrukumā. Sapratu, ka var iznākt liela nelaime, devāmies tur un izdevās nomierināt. Tas bija miliču pienākums, bet viņi neko nedarīja, apjukuši. Man personīgi tas bija liels pārdzīvojums. Un tad metrus 50 tālāk pie koka viena dāma lamājas, iespējams, iedzērusi, gāju pakaļ. Izjūtas tobrīd pagalam štruntīgas.”
Leģendārs ir stāsts ar kādu OMON kaujinieku mašīnu, tautā tā devēto bobiku. Uzbrukuma laikā tas bija pamests iedarbināts iepretim viesnīcai “Rīdzene” un kādi vietējie, kas acīmredzot nepazīst baiļu, bija pamanījuši un aizdzinuši vispirms līdz Ministru padomei, tālāk līdz LOK ēkai Elizabetes ielā.
“Man saka – omonieši piebraukuši, domājām, ka nāks pie mums,” saka Baltiņš.
“Skatāmies, ka neviena nav, motors strādā, rācija strādā, mēs, protams, nobijušies. Iedzinām pagalmā, lai neredz. Iekšā munīcija, granātas, asaru gāze. No rīta milicijas priekšnieki atbrauca, sastādīja nodošanas aktu, man bija jāparaksta.”
Zintis Ekmanis iestarpina, ka šiem notikumiem pa vidu arī bija iekāpis šajā bobikā pie viesnīcas “Latvija”, bet nezinot, kurš aizdzinis tālāk no Ministru padomes.
Trīcējām kā vistiņas
“Apšaudes naktī biju mājās, dzīvoju netālu,” stāsta Uļjana Semjonova. “Kad sākās, noteicu: laikam salūts.
Mamma gan uzreiz saprata: nē, meitiņ, tā ir šaušana. Tad gan bija bail, jocīga sajūta, kas būs tālāk. To nevar izstāstīt. Sēdējām un trīcējām kā vistiņas.
Man zināms dakteris bija aizbraucis strādāt uz Lietuvu, viņš man zvanīja un šokā prasīja, kas notiek. Kad Gvido Zvaigzne nomira, raudāju, bija sāpīgi. Viņš man kā operators ļoti patika.”
Andris Kļaviņš novērojis, ka tauta vēl vairāk saliedējusies noslepkavoto bēru dienā: “Abi ar Zigurdu Konušu nesām vainagu Andrim Slapiņam. Nožēlojami, ka bija jāiet bojā nevainīgiem cilvēkiem. Cerējām, ka pienāks laiks, kad noziedznieki tiks sodīti vai vismaz nestaigās pa mūsu tēvzemi, kur viņi ir šķaidījuši asinis.”
Šajās krustcelēs sportistiem bija jāpieņem lēmums arī par savu karjeru. Bobslejistiem jau 14. janvārī bija paredzēts doties uz Eiropas čempionātu Vācijā, taču viņi nedomājot atteicās pārstāvēt PSRS izlasi. ”
Pēc tam kad Lietuvā tika nogalināti cilvēki, sanācām kopā un pateicām – viss, tādu asiņainu režīmu, kas šauj uz tautu, mēs nevaram pārstāvēt. Vienalga, kas ar mums tālāk būs,” Jānim Ķipuram šī izvēle neradīja šaubas.
Trīs galvenie objekti
* Barikādes Rīgā un citās Latvijas pilsētās tika organizētas no 13. līdz 27. janvārim.
* Oficiāli bija pieteikušies vairāk nekā 300 sporta sabiedrības pārstāvji, no tiem aptuveni 25 bija sievietes.
* Sportistiem pamatā bija trīs aizsargājamie objekti – Ministru padome (šobrīd Ministru kabinets), Augstākā padome (Saeima) un Latvijas Radio.
* Sporta sabiedrībai bija divi galvenie organizatoriskie punkti – Fiziskās kultūras un sporta komiteja Tērbatas ielā un Latvijas Olimpiskā komiteja Elizabetes ielā.
* Janvāra barikādēs bojā gāja septiņi Latvijas civiliedzīvotāji.
Īvāns: Skaidri definēja savu nostāju
Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes vadītājs: “Sportistu nostāja bija būtiska lieta un viena no atmodas sastāvdaļām. Neviens, kam daudzmaz piemita pilsoniskās atbildības sajūta, nerunāja frāzes, ka sports nav jaucams ar politiku. Tā tas nav, arī sportistam ir politiska atbildība par savu zemi un jāiestājas par cilvēcību. Tieši tāpat arī kultūras darbinieki.
Svarīgi, ka sportisti neuzskatīja, ka viņu sportiskie panākumi nedrīkst būt saistīti ar politisko attieksmi. Ļoti skaidri definēja savu attieksmi – ka pirmā ir brīvība un tās aizstāvēšana un tikai pēc tam, ka viņš ir sportists, kurš piedalās sacensībās.
Barikādēs tika uzrunāti fiziski spēcīgi cilvēki, kas varētu ne ar ieročiem, bet savu spēku dot pretsparu, un sportisti ir spēcīgi, var arī uzmundrināt pārējo sabiedrību. Visiem bija viens mērķis pretoties nevardarbīgi, jo labi sapratām, ka vajag tikai izprovocēt uz vardarbību un tiks ieviests ārkārtas stāvoklis ar tiešo PSRS prezidenta pārvaldi Rīgā.”
No volejbola trenera Andra Kļaviņa dienasgrāmatas
“Viendien, kad Rubiks bija sapulcinājis Interfronti ASK stadionā pretī Daugavas sporta namam, no barikāžu štāba paziņoja, ka gaidāms interfrontiešu gājiens ar puķēm pie Ļeņina pieminekļa, ka Birjuzova karaskolas (tagad Nacionālā aizsardzības akadēmija) kursanti kaujas gatavībā sēžot smagajās mašīnās.
Mūsu grupas uzdevums bija nepieļaut pie pieminekļa provokācijas, kas varētu kļūt par ieganstu kursantu uzbrukumam. Cauri mašīnpistolēm bruņotiem miličiem, kas zvilnēja uz smilšu maisiem, iegāju Ministru padomē pie apsardzes priekšnieka majora Jura Vectirāna, lai saņemtu uzdevumus un norādes. Tur bija arī mūsu bobslejisti no Viļņa Baltiņa otras sportistu komandas.
Vectirāns, norādot uz miličiem, ironiski piebilda: “Ja kas sāksies, puse no miličiem, iespējams, pietaisīs bikses. Tad tavi sportisti tiks pie ieročiem.”
Mūsu sportistu grupa izveidoja ķēdi, atbīdot ļaužu pūli no pieminekļa. Es, izmantojot megafonu, mēģināju pārliecināt iekarsušos jauniešus uz baļķu kravām, ka to tikai mūsu ienaidnieki gaida, lai sāktos nekārtības. Atmosfēra bija ļoti nokaitēta, un varējām atviegloti ieelpot, ka interfrontiešu Ļeņinam domātās puķes tika pasniegtas turpat stadionā Rubikam un Alksnim.”
