Anda Līce: Tik daudzi izvēlējās dzīvot ar bailēm, ka tiks atklāta viņu līdzdalība noziegumā 2
“Bija tādi apstākļi…” Tā nereti saka cilvēki, kad mēģina attaisnot savas izvēles, ar kurām vēlāk nevarēs lepoties. Pēc Otrā pasaules kara tā teica daudzi vācieši, kad viņiem jautāja, kā gan viņi ir spējuši sadarboties ar nacistiem.
Tā ir teikuši un droši vien joprojām saka par čekas aģentiem kļuvušie latvieši. Mūsu aplamās izvēles visbiežāk nosaka bailes, vēlme situāciju izmantot savā labā un cerība, ka daudz ko varēs norakstīt uz laikmetu un apstākļiem.
Tik daudzi labāk izvēlējās dzīvot visu mūžu ar bailēm, ka tiks atklāta viņu līdzdalība kādā noziegumā, nekā šīs bailes vienreiz pārvarēt un atzīties. Viņi jau paši ar to sev ir piesprieduši sodu.
Pierādījumu trūkuma dēļ sabiedrības prasība pēc taisnās tiesas tikai retos gandījumos var tikt apmierināta. Kāds ir jezgas ap čekas maisiem sausais atlikums, ja pat bijušais TSDC vadītājs Indulis Zālīte (cilvēks, kurš par šo lietu zina tik daudz kā neviens cits) saka: “Nezinu, kam ticēt?”
Es pēdējā laikā skatos ļoti daudz dokumentālo filmu un raidījumu par pagājušā gadsimta vēsturi. Dažbrīd tas ir mokoši, un es nebrīnos, ka daudzi cilvēki no tā apzināti izvairās. Tomēr, tikai zinot patiesību, var salikt vēsturisko notikumu “puzli” un ieraudzīt tajā arī cilvēka vietu un lomu. Ja mēs nespējam un pat nemēģinām sevi identificēt ar to dienu notikumu dalībniekiem, mūs no līdzīgu notikumu atkārtošanās nespēs pasargāt neviena armija.
Šķita – Otrā pasaules kara mācība uz visiem laikiem ir iznīdējusi ilgas pēc totalitārisma, kara un kādas vienas tautas paaugstināšanās pāri citām, ka cilvēce no šīm kaitēm ir dziedināta uz visiem laikiem. Izrādās, tā nav pote, kas nodrošina nākamo paaudžu imunitāti pret dehumanizāciju. Imunitāte katrā paaudzē ir jāveido no nulles, un nepietiek vienīgi ar mācību grāmatām un dažām filmām. Mācīt visu par cilvēka dabu nav tikai kādu īpaši sagatavotu personu pienākums, tas jādara ikvienam garīgi pieaugušam cilvēkam. Problēma ir tā, ka daudzi dzīves laikā nepieaug.
Kad aiziet paaudzes, kuras karu ir pieredzējušas, nāk tās, kas to redz tikai uz ekrāna, un karš sāk dzīvot cilvēku galvā, kā tas tagad notiek Krievijā. Sākas kara glorificēšana un vēstures pārrakstīšana vēstures grāmatās un mākslā, un tie, kas ar to nodarbojas, atkal varēs atsaukties uz laikmetu un apstākļiem. Krievijas žurnālists un rakstnieks Leonīds Mļečins saka: “Laikmets vienmēr ir nekrietns, bet kā cilvēks rīkojas, ir atkarīgs tikai no viņa viena.”
