Foto – LETA

Un tad sākās mūsu smagā un nomācošā dzīve Sibīrijā. Sādžā esam no Aumeistariem, Ēveles, Mēriem, Zvārtavas, Palsmanes, kopā 78 izsūtītie. Pirmais bēdu pavasaris. Pirmo Čerdatu kapsētā apglabājām Kalniņu vecomāti. Dēļu zārkam nav. Piederīgie aizgājēju ietin līdz­paņemtā segā. Bagātīgs ciedru zaru paklājs kapa apakšā, tāpat virs aizgājējas. Tad vēl sasalušās zemes gabali un trīs saujas svešas zemes. Tas viss – bagātai ulmaņlaiku paraugsaimniecības saimniecei. Tajā pavasarī mirst daudzi. Mirst arī Birzuļu pagasta “Džindžu” saimnieks Viļums Ozoliņš, Valda un Mārītes vectēvs. Vecāmāte teica: “Norunājām – mēs neēdīsim. Valdiņš un Mārīte vēl tik mazi, bet līdzpaņemtā miltu kulīte tik ātri plok. Kad nevaru vairāk izturēt, paņemu mutē sālsgraudiņu.” Vectēvs apgūlās mazās istabiņas kaktā, pagriezis visai pasaulei muguru. Nebija pierunājams piecelties. Un nevajadzēja jau ilgi – tikai četras dienas, līdz viņš aizgāja mūžības ceļos, lai Valdis un Mārīte izaugtu un atgrieztos Latvijā. Vectēva piemiņai Palsmanes kapos likts kapakmens – “Miris svešumā 1949. g.”.

Lasītākie

RAKSTA REDAKTORS

“Lai tiktu ārā no “Rimi”, tagad vajag kuponu”- pircēji samulsuši, kā tikt ārā no veikala, ja nekas netiek nopirkts

Mājas

Ideālais banānu uzglabāšanas veids – tie nekļūs melni nedēļām ilgi

“Mēs bijām gatavi veikt kodoltriecienu.” Bijušais Krievijas kodolspēku bāzes virsnieks atklāj kara pirmo dienu notikumus

Lasīt citas ziņas

Izauga Valdis un Mārīte. Pabeidza skolu un augstskolu. Mārīte ir mediķe. Tagad abi ar brāli jau pensijā. Valdis vēlreiz bija Sibīrijā. Kopā ar Valkas amatierteātri. Šoreiz tālāk – pie Krasnojarskas latviešiem. Mārīte lolo pārdrošu sapni: arī ieraudzīt Čulimu un Čerdatus. Esot izsūtījumā, viņa bija vēl maza, atmiņas pagaisušas. Latvijā Mārīte kopā ar vecākiem atgriezās, kad bija pabeigta pirmā klase.

Daina Krēpause,

izsūtīta 1949. g. 25. martā no Strenču stacijas