Mūsu Čerdatu sādža 2
Kad upē iziet ledus, ir aprīļa pēdējās dienas, un mūs ar neredzēti lielu baržu, kuru velk kuteris, aizved no Asino. Nezinām, kurp. Pēc divām dienām baržu pievelk pie krasta. Uz tā kraujas sagaida mūsu pagasta Stapriņu saimnieks Kārlis Jansons. Līdz ar viņu daži zirgu un daži buļļu pajūgi. Ratos sametam līdzpaņemto un ejam tiem nopakaļus. Kārlis saka, ka jāiet būs 10 km līdz Čerdati sādžai. Viņa ģimene te atvesta pirms divām nedēļām. Aiz Čerdatiem ir tikai vēl divas sādžas – Kučukova un Maļinovka, kā arī mežizstrādes iecirknis Čornijjara. Aiz tām viena vienīga taiga un purvāji. Arī ceļu nav. Bet mūsu Čerdati! Te ir slimnīca ar 12 vietām, skola ar septiņām klasēm, pasts un MTS (mašīnu un traktoru stacija). Un liela nabadzība. Tāda nabadzība un izdangāti dubļi visapkārt, ka to pat aprakstīt nav iespējams. Gotiņas mazas, saveltu vilnu, turētas Sibīrijas ziemā nojumēs, padzerties dzītas uz āliņģi upē. Saimnieces tās slauc vienu reizi dienā, iegūstot divus trīs litrus piena.
