“Bija jau par vēlu…” Grupas “Oranžās Brīvdienas” pāragri mirušā solista Speisa sieva Ilze pastāsta, kas īsti notika liktenīgajā naktī
0
Lai gan ar Ilzi esam pazīstamas, vienmēr tepat kaut kur paralēlajā pasaulē dzīvojušas, man nenākas viegli saņemties viņai uzrakstīt šajās dienās, kas viņas pasauli sagrieza kājām gaisā. Ilze ir Inta Ķergalvja jeb Speisa – “Oranžo Brīvdienu” solista, kurš pagājušā nedēļā devās aizsaulē – sieva un divu bērnu mamma. Vienā vakarā vēl viņi visi kopā bija mājās, bet jau nākamajā viņai bija jānosaka bēru datums…
Pirms sarunas Ilze lūdz laiku apdomāties, jo līdz šim esot bijis pieņemts, ka ģimeni visās runās un publiskajos notikumos vairāk pārstāvējis tieši Speiss, viņai esot paticis pastāvēt malā un paskatīties, cik labi tas viņam izdodas. Bet šoreiz jārunā pašai.
Vēl visas brūces ir vaļā, runāt ir grūti, atmiņas kā virpuļi atgādina dažādus brīžus: “Es teiktu, ka katram mums savs liktenis piespēlēts, un ar to jāsadzīvo. Tāpēc mēs arī viens otram bijām, ka ļāvām elpot zem saules, kā katram no mums pašam patīk, cienot vienam otra intereses. Un, iespējams, tas arī ļāva Speisam dzīvot pilnu krūti. Protams, pietiekami laika arī veltot mums – viņa vismīļākajiem.”
Ilze un Speiss kopā sadzīvojuši 18 gadus – 2006. gadā iepazinušies festivālā “Sutas Balss”, pēc kura, kā Ilze viņu mīļi sauc, Speisiņš sācis regulāri zvanīt un bijis pat gatavs no Kuldīgas pārcelties uz Inešiem.
“Kopš tā laika esam gājuši cauri dažādiem dzīves posmiem ar kāpumiem un kritumiem, bet, pateicoties Speisa spējai vienmēr no sarežģītām situācijām meklēt mums visiem labāko izeju, dzīvojām laimīgi līdz 20.janvāra vakaram.
Es teiktu, ka mūsu starpā valdīja liela cieņa un uzticība. Nespēju iedomāties, kā es varētu liegt viņam to, kas viņu aizrauj. Bez problēmām varējām ar bērniem doties kurp gribam, kamēr tētis muzicēja vai bija Zemessardzē.”
Patiesībā Speisam esot bijušas trīs ģimenes – Ilze ar bērniem, grupas, kurās spēlēja, un Zemessardze. Bērni vēl pavisam mazi – Albertam ir 6 gadi, bet Almai – 3. Ar viņiem Speiss esot pavadījis daudz laika, piemēram, uz bērnudārzu vest bijis tikai viņa pienākums, tieši tāpat kā pie ārsta uz potēm vai zobārsta. Tā bijusi tēta lieta.
“Ar Albertu viņiem bija īpašas attiecības, daudz laika abi pavadīja pie ugunskura, mežā un ceļojumos ar gulēšanām mašīnā. 2024.gada maijā viņi abi brauca ar mašīnu uz Itāliju no Latvijas, mēs ar mazo māsu lidojām. Biju domājusi, ka atpakaļceļā Alberts vēlēsies lidot, jo tas ir mazāk nogurdinoši bērnam, bet viņam tā patika būt kopā ar tēti, ka bija gatavs sēdēt tās ilgās stundas mašīnā. Šogad abi bija plānojuši braucienu uz Vāciju, ko Alberts tik ļoti gaidīja,” stāsta Ilze.
Patiesībā gan Speiss mīlēja ne tikai savus bērnus, daudz rotaļājās arī ar citiem bērniem, kurus satika kādos pasākumos. Nometnēs bērniem ar invaliditāti viņš braucis mācīt spēlēt ģitāru.
Bet kas tad īsti notika tajā tik traģiskajā 20.janvāra vakarā?
Speiss tovakar esot sūdzējies par sāpēm nieru apvidū, taču nekas ļoti traks tas nelicies. Vēlāk Ilze devusies likt gulēt mazo Almu, bet pēc tam vīrs sūdzējies, ka jūtas slikti, ka viņam dur pakrūtē un līst sviedri.
“Pieliku roku viņam pie pieres un biju pārsteigta, cik tā ir auksta, lai gan viņš bija nosvīdis. Uzreiz zvanīju “ātrajai palīdzībai”, bet viņš tikmēr atgūlās gultā. Paralēli liku somā visu, ko viņam vajadzētu paņemt līdzi, pat nenojaušot, cik situācija ir nopietna. Pēdējais, ko viņš man pajautāja, bija: “Kā es izskatos?” Viņš izskatījās labi. Bet pēc brīža jau sākās krampji. Kad tie mitējās, sapratu, ka viņš vairs neelpo. Ar mediķu telefonisku atbalstu veicu sirds masāžu. Bet, kad ieradās mediķi, bija jau par vēlu. Kas tur īsti bija, nezinu, jo sekciju izvēlējāmies neveikt, taču pēc visa, ko redzēju, domāju, ka tas bija infarkts,” stāsta Ilze. Bet kāda gan vairs nozīme diagnozēm?
Brīžiem esot sajūta, ka nav skaidrs, kas ir noticis. Nemitīgi šķietot, ka atvērsies durvis un pa tām ienāks smaidīgs Speisiņš. Naktīs griboties atstāt iedegtu naktslampiņu, jo tumsai līdzi nāk skumjas sajūtas.
Gatavošanās bērēm neļāvusi atslābt, taču tagad, kad visi draugi un radi ir prom, nākas sastapties ar realitāti, kurā ir milzīgs tukšums.
Bet paralēli savam grūtumam ir jāspēj uzmundrināt arī bērnus: “Bērniem ir smagi. Alma regulāri raud un saka, ka gribot dzīvu tēti. Alberts pārdzīvo citādi, viņam nāk dusmu uzplūdi, kad ir dusmīgs uz visu pasauli par šo netaisnību. Man ir bail, kā viena ar visu tikšu galā, kā bērnus izaudzināšu.”
Vakar Ilze krāmējusi Speisa dzejoļu kaudzi – tā esot iespaidīga, bet daudz ko esot grūti salasīt, jo ātri un reizēm pilnīgi nesalasāmā rokrakstā tur pierakstītas kādas rindas. Varbūt kādreiz jāizdod grāmata. Ar vienu no pierakstiem Ilze padalījās arī ar mums. Tas pārtapis dziesmā, kuru varat noklausīties zemāk.
Kad jau nosūtu Ilzei atrādīt šo tekstu, viņa lūdz pievienot piebildi, ka katrai dvēselei ir savi ceļi un pieredze izvēlēta. Speisam šie ceļi bija plaši – viņam patika dzīvot ātri. Tagad viņš nesāpīgi devies tur, kur steigas vairs nav.
Ilze arī pierakstījusi, ko Speisa bērēs teicis mācītājs Rolands Eimanis, jo tas šķitis ļoti trāpīgi: “Vislielākais paldies man ir par jūsu skumjām, jo tas, ka jūs skumstat, man atkal apliecina, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi. Jo kāpēc mēs skumstam? Mums nav ne mazākā iemesla domāt, ka Intam ir noticis kaut kas sliktāks kā dzīvojot. Kapēc mēs skumstam? Jo mīlestība neatlaiž. Skumst mīlestība… Cilvēks beidzās, mīlestība paliek. Ints aiziet, bet viņa vieta paliek mūsu sirdīs un tā nebeidzas. Cilvēks beidzas, mīlestība nebeidzas.”
No sirds sūtām gaišas domas Ilzei un bērniem! Novēlam lielu spēku, tālāk dzīvojot pavisam citādi. Ja vēlies atbalstīt Ilzi, vari pievienoties grupas “Oranžās Brīvdienas” iniciatīvai:
