Mūža nogalē – lielos parādos 8
Tiesas spriedums paredz, ka A. Jaunkļaviņam jāmaksā naudas sods – septiņas minimālās mēnešalgas vai 1992,02 eiro. Viņam Tukuma novada domei arī jāatdod pabalstos iztērētie 31 084,99 eiro. Īsi pēc sprieduma pasludināšanas saņemta prasība naudu samaksāt trīs dienu laikā. Pretējā gadījumā draud mantas atņemšana.
Ar Tukuma novada domi centies vienoties, lai var samaksāt pamazām, jo vairāk nekā 30 000 eiro sirmajam vīram nav. Licies, ka viss nokārtots, tomēr drīz bijusi klāt vēstule no tiesu izpildītājiem, kuri nu piedzen ne tikai piespriestos 31 084, 99 eiro, bet arī atlīdzību sev – vēl 3276,98 eiro.
Tagad ik mēnesi A. Jaunkļaviņš maksā 500 eiro: “Labi, tiesa uzskata, ka es esmu noziedzies. Bet par ko jācieš manai ģimenei, kurai taču arī nauda tiek atņemta?” Viņš sašutis, ka jāatmaksā ne tikai pabalstos “uz rokas” izmaksātais, bet arī par tiem nomaksātie sociālie un ienākuma nodokļi, kas ir apmēram puse no piedzenamās summas. “Sanāk, ka nodokļu nomaksāšana arī ir valsts un pašvaldības mantas izšķērdēšana,” secina A. Jaunkļaviņš.
Kāpēc tikai Jaunkļaviņš?
No vienas puses, varētu apsveikt varasiestādes: vismaz kādā gadījumā prokuratūra un tiesa ar visu likuma bardzību vērsusies pret publisko līdzekļu izšķērdētāju. No otras puses, šī izskatās pēc paraugprāvas, jo bieži vien zaudējumi no vainīgā netiek piedzīti arī tad, ja vaina daudz acīmredzamāka. Pret amatpersonām ierastākas ir disciplinārlietas, kas noslēdzas ar brīdinājumu izteikšanu vai algas samazinājumu uz dažiem mēnešiem. Tieši pēdējās dienās sabiedrībā aktualizējās diskusija par to, vai ļaut Valsts kontrolei piedzīt zaudējumus no izšķērdētāja kabatas. Pret to asi iestājās Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis.
Pašvaldību pārstāvji, ar kuriem runāju raksta tapšanas laikā, pieļāva: ir bijušas arī citas likvidējamās padomes, kuru darbiniekiem izmaksāja lielus pabalstus, taču vai nu neviens nav cēlis šos gadījumus gaismā, vai papīri nokārtoti tā, ka visi tīri.
Šķiet, sava nozīme Jaunkļaviņa lietā bijusi arī personīgajām attiecībām. Par to liek aizdomāties J. Šulca teiktais: “Absolūti neesmu priecīgs par tiesas lēmumu piedzīt no Jaunkļaviņa izšķērdēto summu. Ja tas būtu manā varā, es būtu viņu notiesājis bez naudas piedzīšanas. Taču esmu gandarīts, ka tiesa atzina: viņš ir vainīgs. Citādi Jaunkļaviņš vienmēr tīrs un balts, tikai citi vainīgi. Un tā tas bijis parasti, ne tikai šajā gadījumā.”
Jāpiebilst gan, ka ne jau uz savu galvu tiesa piedzina naudu no A. Jaunkļaviņa. Tas darīts, ņemot vērā Tukuma domes iesniegto prasību tiesā. Attaisnojošajā spriedumā bija norādīts: kaut arī Tukuma novada dome par izmaksātajiem pabalstiem uzzināja neilgu laiku pēc izmaksas, tā nedarīja neko, lai šo naudu no atlaistajiem atgūtu. J. Šulcs tiesāšanās laikā pauda uzskatu, ka nauda jāprasa tikai no apsūdzētā, atprasīt to naudas saņēmējiem “nav nepieciešams un nav lietderīgi”.
