Kārlis Vanags: Latvijas Radio bigbenda īpašā skaņa 3
Autors: Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt, 30. novembrī, Spīķeru koncertzālē notiks koncerts “Latvijas Radio bigbends un Aija Vītoliņa. Nordic Jazz”, ko zināmā mērā var uzlūkot kā vainagojumu tradīcijai uzrunāt mūsmāju skaņražus – gan tautā labi zināmus komponistus, gan jaunākās paaudzes vai vēl tik plaši neiepazītus talantus – rakstīt mūziku Latvijas Radio bigbendam. Par to arī sākam sarunu ar bigbenda māksliniecisko vadītāju Kārli Vanagu.
Runājot par Latvijas Radio bigbendu, der atgādināt tā priekšvēsturi. 1966. gadā tika nodibināts slavenais LPSR televīzijas un Radio estrādes orķestris, kas 1992. gadā pārtapa par Latvijas Radio vokālās un estrādes mūzikas orķestri. 1996. gadā to likvidēja, bet 2012. gadā tas atdzima jau kā Latvijas Radio bigbends, par kura māksliniecisko vadītāju kopš tā brīža kļuvis saksofonists, aranžētājs un mūzikas pedagogs Kārlis Vanags, kurš ir apmēram divsimt kompozīciju un aranžiju autors gan kamersastāviem, gan bigbendam un simfoniskajam orķestrim. Kārlis Vanags ir lektors Mūzikas akadēmijā Džeza katedrā, vada savu privāto apmācību programmu “Bigbendu skola”, kā saksofonists aktīvi darbojas sastāvos Kārļa Vanaga trio un Raimonda Macata kvintetā “RM5”.
– Kārli, vispirms paveriet priekškaru, ar ko rītdienas koncerts būs īpašs?
K. Vanags: – Gaidāmi vairāki nozīmīgi notikumi vienlaikus. Vispirms – jauno bigbenda mūzikas komponistu fināls. Konkursā pirmo reizi iekļautas ne tikai Baltijas, bet arī ziemeļvalstis. Un, otrkārt, klausītāju vērtējumam nodosim pērn tapušo albumu ar mūsu drauga, bundzinieka un talantīga komponista, Andra Buiķa dziesmām ar Normunda Beļska un citu latviešu dzejnieku tekstiem.
Andris Buiķis noteikti ir tā personība mūzikā, kurai nevar paiet garām. Vienlīdz spilgts kā instrumentālists, bundzinieks un arī komponists. Īpašā viešņa būs dziedātāja Aija Vītoliņa. Kā zināms, katru gadu konkursa īpašais uzdevums ir rakstīt mūziku konkrētam māksliniekam un bigbendam. Esam sadarbojušies ar dziedātājiem Beāti Zviedri, Daumantu Kalniņu, pērn kā solists uzstājās instrumentālists, lietuviešu trompetists Dominiks Višņausks. Un šogad tā atkal ir balss – Aija Vītoliņa.
– Kura no jaunajām Andra Buiķa dziesmām jums pašam vistuvākā?
– Man Andra Buiķa rokraksts ir tīkams kopumā, jo abi darbojamies līdzīgā estētikā. Bet noteikti ir pāris dziesmu, ar kurām es kā klausītājs visvairāk asociējos. Viena no tām ir “Tā diena, kas būs” un noteikti arī jaunā albuma titulskaņdarbs “Cik labi”.
– Un ko pats patlaban komponējat?
– Strādāju pie jaunas oriģinālmūzikas programmas, tādas nedaudz par dzīvi apcerīgas, domājot par to, ko vēlamies iepazīt apkārtējos un šajā pasaulē. Tā būs septiņu daļu svīta bigbendam, esmu iecerējis pabeigt nākamā gada februārī. Laiks skrien ātri, un kopš iepriekšējā projekta “Identitātes”, ko ierakstījām un izdevām platē, pagājuši jau gandrīz pieci gadi. Pa vidu gan tapuši vairāki darbi gan sadarbībā ar simfonisko orķestri – šā gada martā man bija gods un iespēja radīt trīskāršo koncertu Liepājas Simfoniskajam orķestrim, kas bija ļoti interesants piedzīvojums un atskaņojums – gan arī bigbendam.
– Jau pieminētā dziedātāja Aija Vītoliņa sadarbojusies arī ar Šauļu bigbendu, Latvijā nav svešs Ventspils bigbends, savukārt jūsu vadītais Latvijas Radio bigbends muzicējis kopā ar slaveno Amsterdamas koncertzāles “Concertgebouw” džeza orķestri. Kas ir tā īpašā Latvijas Radio bigbenda skaņa, kas to atšķir no kolēģiem šajā žanrā?
– To vislabāk zinātu mūsu klausītāji. Lai kā mums arī gribētos, bet džeza bigbenda mūziku nevar spēlēt tikai vienīgi akadēmiski izglītots cilvēks. Šis žanrs prasa padziļinātu izpratni gan par tā vēsturi, gan izpildītājiem, gan mūzikas teoriju un savā ziņā arī kompozīciju, jo visiem džeza mūziķiem kādā brīdī jākļūst par komponistiem. Mēs katrs izpaužamies konkrētā koncerta mirklī, un tā nav vienkārši spontanitāte – kas nu tagad nāks no tā instrumenta ārā! Nē, mirkļa improvizācija patiesībā dzimst dziļā žanra izpratnē. Jebkura bigbenda skaņu veido tajā muzicējošo ļoti, ļoti unikālo personību kopums.
Atskatoties vēsturē, tie, kas klausījušies džeza ierakstus un varbūt specifiski bigbendu, momentā pateiks, spēlē Djuks Elingtons, pagājušā gadsimta populārākais amerikāņu džeza mūziķis Glens Millers, amerikāņu svinga ēras trompetists Harijs Džeims, vai slavenais sitaminstrumentālists Džīns Krupa… Džeza cienītāji tūlīt iesauksies – ak! – tas ir Kats Andersons, kurš Kaunta Beisija orķestrī spēlē vadošo trompeti. Tāpat var pazīt, kurš spēlē alta saksofonu. Runājot par mūsu mūziķiem, tūlīt var pateikt, ka tas ir, piemēram, Raimonds Macats, kvintetā piesēdies pie taustiņiem, paņēmis rokā harmonikas vai čellu. Un tā ir ļoti laba sajūta, kā mājās… Mēs visi tiecamies, lai mums būtu šī sava atpazīstamā skaņa, ar ko sevi kā mūziķi var asociēt.
Latvijas Radio bigbenda sastāvs jau kādu laiku ir nemainīgs, kas arī ir labs rādītājs. Ritma grupā pie klavierēm muzicē Viktors Ritovs, jau minētais bundzinieks Artis Orubs, basists Edvīns Ozols, ģitārists Rihards Goba, kas ir unikāli un spilgti mūziķi. Trompešu grupā vēlos izcelt mūsu pirmo trompeti Andri Augstkalnu, kurš, manuprāt, sasniedzis ļoti augstu meistarību, ko uzsver arī šurp atbraukušie ārvalstu mūziķi. Spilgti improvizatori ir Gatis Gorkušs un manis jau iepriekš pieminētais Dominiks Višņausks, kurš katru nedēļu mēro ceļu no Viļņas uz Rīgu, lai būtu klāt mēģinājumos. Un vēl izceļami Oskars Ozoliņš un Reinis Puriņš, jaunās paaudzes džeza mūziķi trombonu grupā, tās līdere Laura Rozenberga…
Ja mūs kā sadarbības partnerus savas mūzikas ierakstiem vai tūrēm izvēlas prominenti ārvalstu mūziķi, tas rada sirdsmieru, ka kaut ko darām pareizi. Pateicoties tam, ka arī gados esam samērā jauns kolektīvs, mums nav zudis entuziasms, kas patiesībā nav nemaz tik pašsaprotami. Vasaras sākumā “Rīgas festivālā” spēlējām kopā ar džeza mūzikas leģendu, amerikāņu saksofonistu un aranžētāju Bobu Minceru, kas savā ziņā ir sapņu piepildījums.
Varbūt no viesa puses izpaudās neliela piesardzība – tā taču bija mūsu pirmā sadarbība –, bet tūlīt pēc pirmā koncerta Bobs Mincers atzinās – “ja es būtu zinājis, kā jūs spēlējat un ar kādu atdevi strādājat, būtu atsūtījis nedaudz citu materiālu, jo, piemēram, Itālijā līdz mēģinājuma dienai dienvidnieciskā mierā neviens pat notis nebūtu atšķīris, bet jūs bijāt tā sagatavojušies, tik ļoti iedziļinājušies!”
– Un kāda loma Radio bigbendā ir saksofonistam un flautistam Kārlim Vanagam?
– Arī saksofonu sekcijā visi mūziķi spēlē vairākus instrumentus – gan flautas, gan klarnetes. Šā žanra un bigbenda specifika prasa pārvaldīt vairākus instrumentus vienlaikus. Arī saksofonu sekcijā mums ir spēcīgi līderi Dāvis Jurka, Jānis Puķītis, Māris Jēkabsons…
– Kā izvēlaties sadarbības partnerus? Nav noslēpums, ka esat muzicējuši Ņujorkā, Vašingtonā…
– Raugāmies, lai palete, kas nonāk pie mūsu klausītājiem, būtu daudzpusīga. Sekojam šā brīža aktualitātēm žanrā gan Eiropā, gan Amerikā. Februārī festivālā “Saxsophonia”, piemēram, muzicējām kopā ar Ņujorkas mūziķiem Doniju Makaslinu un par elektronisko skaņu skulptoru dēvēto Džeisonu Lindneru, kas piedāvā starpžanru progresīvu popmūziku, džezu, improvizāciju.
Abi mūziķi ir ar interesantu pieredzi ļoti dažādos žanros, un presei patīk izcelt abu sadarbību ar mūzikas leģendu, britu mūziķi Deividu Boviju viņu pēdējā albumā. Šis koncerts klausītājiem piedāvāja intensīvu, pat ļoti skaļu mūziku. Bet man bija interesanti vērot publikas reakciju. Pat vecāka gadagājuma cilvēki ja ne līdz galam saprata šo mūziku, tad tomēr sajuta. Ja publika pēc koncerta ceļas kājās, tad jau garām neesam nošāvuši. Tajā pašā festivālā notika arī otrs koncerts sadarbībā ar brazīliešu mūziķiem.
Brazīlijas mūzika ir ar atšķirīgām tradīcijām un pilnīgi citu estētiku, kas prasa iedziļināšanos citā domāšanā un uztverē. Gribu pieminēt arī mūsu koncertu sēriju “Amerikas džeza vakari”, kur atskatāmies uz džeza mūzikas mantojumu un žanra leģendām. Un ļoti patīkami, ka publika arvien gaida tradicionālo bigbenda skanējumu, kur ir svings, klasiska džeza harmonija, klasisks džeza bigbenda skanējums.
– Kas ir jūsu klausītāji?
– Cilvēki, kas daudz domā un mēģina atrast kādas citas garšas, ne tik tipisko, ne tik paredzamo, ne tik klišejisko. Skaidrs, tā nav lielākā sabiedrības daļa, jo šādas mūzikas uztvere prasa sevis izglītošanu un līdz šādas mūzikas izpratnei ir jānonāk. Taču labs vīns arī nemaz nav tik “garšīgs”… Šīs lietas jāmāk atrast, sajust un novērtēt. Un, ja izdodas, tas iedod jaunu perspektīvu ne vien mūzikas izpratnē, bet arī domāšanā un dzīves uztverē. Liela ietekme, protams, ir videi, kādā uzaugam.
Ja bērnībā apkārt skanējusi dažāda mūzika, esam ieguvuši izpratni gan par klasisko, gan džeza mūziku, varbūt paši spēlējuši kādu mūzikas instrumentu, tad manis minētās lietas ir pašsaprotamas. Tās mūsos ir kaut kādā veidā iekodētas.
– Kā pats nonācāt pie šādas mūzikas izpratnes?
– Domāju, pat kaut kā neapzināti. Augu muzikālā vidē, abi mani vecāki ir mūziķi. Mamma ir ērģelniece Solvita Vanaga, tētis Andrejs Vanags ilgus gadus strādāja kā kordiriģents. Vairāk gan sabiedrībā zināms Romāns Vanags, kas ir viņa brālis. Mana bērnība pagāja vecākiem līdzi mēģinājumos, koncertos un arī mājās skanēja visdažādākā mūzika.
– Nevaru nepavaicāt, vai ir rezultāts mūziķu protestiem neadekvātā atalgojuma dēļ?
– Kultūra ir ļoti nozīmīga garīgās veselības sastāvdaļa, un, ja tās īsti nav, tad pieņemtie lēmumi arī var būt absolūti ačgārni. Labi, ka notiek mūziķu un varasvīru sarunas par atalgojumu, bet šobrīd savos maciņos vēl algu pielikumu nejūtam.
Runājot par praktiskām lietām, jau ilgāku laiku cenšamies izveidot Latvijas Džeza asociāciju, kas iecerēta kā šā žanra mūziķu jumta organizācija, kurā iekļautos arī industrija, producēšana, kas arī ir nozīmīgi spēlētāji, un kura varētu runāt mūsu nozares vārdā.
Lai varam izplatīt savus ierakstus ne tikai Latvijā un Baltijā, bet visā pasaulē, lai varam veidot sadarbību gan ar koncertu organizācijām, gan norises vietām dažādās pasaules malās, lai varam rīkot starptautiskas koncertu tūres. Tie, manuprāt, ir taustāmi un nozīmīgi mērķi, uz kuriem iet.
ANATOLIJA SUBHANKULOVA FOTO
